Otrā nodaļa. "Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu"

"Jēzus sacīja saviem mācekļiem: 'Lai tāpat, kā es jūs mīlēju, arī jūs cits citu mīlētu!'" ( Jņ 13, 34)

Jēzus, atbildēdams uz jautājumu, kurš no baušļiem ir pats svarīgākais, sacīja: "Pirmais ir: 'Klausies, Izraēl - Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs. Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, no visa sava prāta un no visa sava spēka'. Otrais ir šis: 'Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.' Nav cita baušļa, kas būtu lielāks par šiem." ( Mk 12, 29-31)

Sv. apustulis Pāvils to atgādina: "Kas tuvāko mīl, tas izpilda Likumu. Jo baušļi: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot, un, ja vēl ir kāds cits bauslis, tie ir ietverti šai pavēlē: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Mīlestība tuvākajam nedara ļaunu. Tāpēc mīlestība ir Likuma piepildījums." ( Rom 13, 8-10)

4. artikuls. Ceturtais bauslis

"Tev būs godāt savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu zemē, kuru tev dos Kungs, tavs Dievs." ( Izc 20, 12)

"Un [Jēzus] bija viņiem paklausīgs." ( Lk 2, 51)

Pats Kungs Jēzus atgādināja, cik šis "Dieva likums" ir svarīgs. ^[1] Apustulis māca: "Bērni, esiet paklausīgi vecākiem Kungā, jo tas ir taisnīgi. Godā savu tēvu un māti, tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, lai tev labi klātos un tu ilgi dzīvotu virs zemes." ( Ef 6, 1-3) ^[2]

Ar ceturto bausli sākas dekaloga otrā plāksne. Tā norāda mīlestības kārtību. Dievs ir gribējis, lai pēc Viņa mēs godātu savus vecākus, no kuriem esam saņēmuši savu dzīvību un kuri mums mācījuši pazīt Dievu. Mūsu pienākums ir godāt un cienīt visus, kurus Dievs mūsu labā apveltījis ar savu autoritāti.

Šis bauslis pozitīvā veidā izsaka to, kādi ir mūsu pienākumi. Tas mūs sagatavo nākamajiem baušļiem, kas runā par īpašo ievērību, kāda jāveltī dzīvībai, laulībai, zemes labumiem, saviem vārdiem. Tas ir viens no Baznīcas sociālās mācības pamatiem.

Ceturtais bauslis īpaši vēršas pie bērniem, apskatot viņu attiecības ar savu tēvu un māti, jo no visām attiecībām šīs ir visaptverošākās. Tādā pašā veidā šis bauslis skar arī attiecības ar radiniekiem. Tas prasa, lai cilvēki ar godbijību, mīlestību un pateicību izturētos pret vecvecākiem un senčiem. Visbeidzot, šis bauslis skar arī skolnieku pienākumus pret saviem audzinātājiem, darbinieku attieksmi pret saviem darba devējiem, padoto attieksmi pret saviem priekšniekiem, pilsoņu pienākumus pret savu tēvzemi un tiem, kas to vada un pārvalda.

Šis bauslis sevī ietver un netieši izsaka arī vecāku, aizbildņu, audzinātāju, priekšnieku, amatpersonu, pārvaldnieku - visu to personu pienākumus, kam ir dota vara pār otru cilvēku vai veselu kopienu.

Ceturtā baušļa ievērošana ietver sevī atalgojumu: "Tev būs godāt savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu zemē, kuru tev dos Kungs, tavs Dievs." ( Izc 20, 12) ^[3] Šī baušļa ievērošana līdz ar garīgajiem augļiem sniedz arī laicīgos miera un labklājības augļus. Turpretim šī baušļa neievērošana nodara lielu postu gan sabiedrībai, gan atsevišķiem cilvēkiem.

I. Ģimene Dieva plānā

Kas ģimene ir pēc savas dabas

Laulāto kopienas pamatā ir viņu abpusējā piekrišana. Laulība un ģimene ir pakārtota laulāto labumam un bērnu "radīšanai" un audzināšanai. Laulāto mīlestība un bērnu "radīšana" nodibina īpašas personiskas attiecības starp ģimenes locekļiem un nosaka viņu svarīgākos savstarpējos pienākumus.

Vīrietis un sieviete, kurus vieno laulības saites, kopā ar saviem bērniem veido ģimeni. Šī institūcija kā tāda pastāv jau tad, pirms to atzinusi sabiedriskā vara; tai atliek tikai ģimenes institūciju pieņemt. Ģimene jāuzskata par normālu atskaites punktu, attiecībā pret to tiek noteiktas dažādas radniecības pakāpes.

Dievs, radīdams vīrieti un sievieti, nodibināja cilvēka ģimeni un piešķīra tai pamatstruktūru. Tās locekļi ir personas, kam pienākas vienlīdzīga cieņa. Ģimenes locekļu un visas sabiedrības kopējam labumam ģimenē pastāv pienākumu, tiesību un atbildības dažādība.

Kristīgā ģimene

"Kristīgā ģimene atklāj un īpašā veidā īsteno Baznīcas kopību; šī iemesla dēļ to jānosauc par 'mājas Baznīcu'". ^[4] Tā ir ticības, cerības un mīlestības kopiena; Baznīcā tai ir īpaši svarīga nozīme, kā tas redzams Jaunajā Derībā. ^[5]

Kristīgā ģimene ir personu kopība, kas atspoguļo Tēva un Dēla vienību Svētajā Garā. Kristīgajā ģimenē bērnu "radīšana" un audzināšana ir Tēva veiktā radīšanas darba atspulgs. Ģimene ir aicināta piedalīties Kristus lūgšanā un upurī. Ikdienas lūgšana un Dieva Vārda lasīšana to stiprina mīlestībā. Kristīgā ģimene ir Evaņģēlija sludinātāja un misionāre.

Attiecības, kas valda ģimenes klēpī, veido jūtu, mīlestības un interešu kopību un saskaņu, kā rašanos galvenokārt nosaka savstarpējā cieņa. Ģimene ir izcila kopiena, kas aicināta īstenot laulāto domu apmaiņu, kā arī vecāku iejūtīgu sadarbību bērnu audzināšanā. ^[6]

II. Ģimene un sabiedrība

Ģimene ir sabiedriskās dzīves pamatšūniņa. Tā ir dabiska sabiedrība, kurā vīrs un sieva tiek aicināti sevi atdot mīlestībā un dāvājot dzīvību. Ģimenes autoritāte, stabilitāte un tajā valdošās attiecības ir pamats brīvībai, drošībai un brālībai sabiedrībā. Ģimene ir kopiena, kurā kopš bērnības var apgūt morāliskās vērtības, sākt godināt Dievu un pareizi izmantot brīvību. Ģimenes dzīve ievada sabiedrības dzīvē.

Ģimenei ir jādzīvo tā, lai tās locekļi iemācītos rūpēties un uzņemties atbildību par jaunākajiem un vecākajiem, fiziski vai garīgi slimajiem un trūcīgajiem. Daudz ir ģimeņu, kas brīžiem nespēj sniegt šādu palīdzību. Tad par šo cilvēku vajadzībām jārūpējas citiem cilvēkiem, citām ģimenēm un, veicot atvietotāja funkcijas, sabiedrībai: "Tīra un neaptraipīta dievbijība Dieva un Tēva priekšā ir šāda: palīdzēt bāreņiem un atraitnēm viņu bēdās un saglabāt sevi šīs pasaules neaptraipītu." ( Jk 1, 27)

Ģimenei jāpalīdz un tā jāaizstāv, izmantojot atbilstošus sabiedriskos līdzekļus. Ja ģimenes nespēj izpildīt savus pienākumus, tad pārējām sabiedriskajām grupām ir tām jāpalīdz un jāatbalsta ģimene kā institūcija. Lielākās sabiedriskās kopienas respektēs atvietošanas principu, nepiesavinoties ģimenes tiesības un neiejaucoties tās iekšējā dzīvē.

Svarīgā loma, kāda ģimenei ir sabiedrības dzīvē un labklājībā ^[7], nosaka to, ka sabiedrībai jāuzņemas īpaša atbildība, lai atbalstītu un stiprinātu laulību un ģimeni. Civilajai varai jāņem vērā, ka nopietns tās uzdevums ir "atzīt un aizsargāt laulības un ģimenes patieso dabu un sekmēt tās uzplaukumu, saglabāt sabiedrības morāliskās vērtības un veicināt ģimeņu labklājību". ^[8]

Politiskās kopienas pienākums ir cienīt ģimeni, to atbalstīt un nodrošināt tai:

- brīvību dibināt ģimeni, dzemdēt bērnus un audzināt tos saskaņā ar savu morālisko un reliģisko pārliecību;

- laulības saišu stabilitātes un ģimenes institūcijas aizsardzību;

- brīvību paust savu ticību un nodot to citiem, audzināt bērnus ģimenē ar nepieciešamo līdzekļu un iestāžu palīdzību;

- tiesības uz privātīpašumu, uzņēmējdarbības brīvību, tiesības uz darbu un dzīvokli, kā arī tiesības emigrēt;

- atkarībā no valsts iekārtas - tiesības uz medicīnisko palīdzību, tiesības saņemt palīdzību veco ļaužu aprūpei un tiesības saņemt ģimeņu pabalstus;

- drošas un veselīgas sadzīves sfēras aizsardzību, it īpaši pasargājot no tādām briesmām kā narkotiku lietošana, pornogrāfija, alkoholisms u.tml.;

- brīvību veidot ģimeņu apvienības, lai šādā veidā ģimenes būtu pārstāvētas civilās varas priekšā. ^[9]

Ceturtais bauslis izgaismo pārējās attiecības, kas pastāv sabiedrībā. Savos brāļos un māsās mēs saskatām savu vecāku bērnus; brālēnos un māsīcās - savu vecvecāku pēcnācējus; līdzpilsoņos - savas tēvzemes bērnus; kristītajos - mūsu Mātes Baznīcas bērnus; katrā cilvēkā - Tā dēlu un meitu, kurš grib, lai Viņu sauc par "mūsu Tēvu". Tādēļ mūsu attiecības ar tuvāko tiek atzītas par patiesi personiskām. Tuvākais nav tikai cilvēku kolektīva "indivīds"; viņš ir "kāds", kas savas izcelsmes dēļ pelnījis īpašu cieņu un uzmanību.

Cilvēku kopienu veido personas šī vārda dziļākajā nozīmē. Laba kopienas pārvaldīšana neaprobežojas ar tiesību garantēšanu un pienākumu izpildīšanu, kā arī ar uzticību līgumiem. Taisnīgu attiecību priekšnoteikums starp darba devējiem un darba ņemējiem, starp tiem, kas valda, un pilsoņiem ir dabiska labvēlība, kas atbilst cilvēku, kam rūp taisnība un brālība, cieņai.

III. Ģimenes locekļu pienākumi

Bērnu pienākumi

Dievišķā tēvišķība ir cilvēciskās tēvišķības avots ^[10] ; tieši te meklējams pamats cieņai pret vecākiem. Kā mazu, tā pieaugušu bērnu cieņu pret savu tēvu un māti ^[11] uztur dabiskā mīlestība, kas rodas no saiknes, kura vieno bērnus ar vecākiem. Bērnu cieņu pret saviem vecākiem prasa Dieva bauslis. ^[12]

Cieņa pret vecākiem ( bērnu godbijība pret viņiem ) ir pateicības apliecinājums tiem, kas viņiem dāvājuši dzīvību un ar savu mīlestību un darbu devuši tiem iespēju pieņemties gados, gudrībā un žēlastībā. "No visas savas sirds godā savu tēvu un neaizmirsti savas mātes sāpes. Atceries, ka tu nebūtu dzimis, ja nebūtu viņu; ko tu dosi viņiem tādu, ko viņi tev devuši?" ( Sīr 7, 27-28)

Bērnu cieņa izpaužas patiesā padevībā un paklausībā. "Turi, mans dēls, sava tēva bausli un nenoraidi savas mātes mācību [..]. Tavā gaitā tas vadīs tevi; tev guļot, tie sargās tevi; tev pamostoties, tie runās uz tevi." ( Sak 6, 20-22) "Gudrs dēls ļaujas tēva pamācībām, bet izsmējējs neklausās aizrādījumu." ( Sak 13, 1)

Kamēr bērns dzīvo vecāku mājās, viņam jāpaklausa jebkurai vecāku prasībai, ja tās pamatā ir viņa paša un ģimenes labums. "Bērni, esiet paklausīgi vecākiem visās lietās, jo tas patīk Kungam!" ( Kol 3, 20) ^[13] Bērniem jāpaklausa gan savu audzinātāju, gan arī visu to cilvēku saprātīgajiem rīkojumiem, kuriem vecāki viņus uzticējuši. Taču ja bērns savā sirdsapziņā ir pārliecināts, ka rīkojums ir morāliski ļauns, viņam nav tam jāpaklausa.

Bērni, augot lielāki, turpina cienīt savus vecākus. Viņi ņems vērā vecāku vēlmes, labprāt prasīs viņu padomu, piekritīs taisnīgiem pārmetumiem. Kad bērni kļūst patstāvīgi, paklausība vecākiem beidzas, taču bērniem jāizturas pret vecākiem ar cieņu, kāda viņiem joprojām pienākas. Šī cieņa sakņojas Dieva bijāšanā, kas ir viena no Svētā Gara dāvanām.

Ceturtais bauslis pieaugušajiem bērniem atgādina viņu pienākumus pret vecākiem. Ciktāl tas iespējams, bērniem jāsniedz vecākiem materiālā un morāliskā palīdzība vecumdienās, slimībā, vientulībā un trūkumā. Jēzus piekodina neaizmirst šo pateicības pienākumu. ^[14]

"Kungs godināja bērnu priekšā tēvu un apstiprināja mātes tiesības pār bērniem. Kas godā tēvu, tas izlīdzina savus grēkus, un bagātāks kļūst tas, kas godina savu māti. Kas godina savu tēvu, tas gūs prieku bērnos un savā lūgšanu dienā tiks uzklausīts; kas godina savu tēvu, tas nodzīvos garu mūžu, un kas paklausa Kungam, tas dos atpūtu mātei." ( Sīr 3, 2-6)

"Dēls, palīdzi savam tēvam vecumdienās un visu viņa mūžu neapbēdini viņu; un ja arī viņam mazinās prāta asums, esi saudzīgs pret viņu un nenonievā viņu, kad pats esi spēka pilns. [..] Kā zaimotājs ir tas, kas atstāj savu tēvu, un Kunga nolādēts ir tas, kas rupji izturas pret savu māti." ( Sīr 3, 14-15. 18)

Bērnu cieņa pret vecākiem veicina visas ģimenes saticību, tā skar arī brāļu un māsu attiecības. Cieņa pret vecākiem atstāj iespaidu uz visas ģimenes atmosfēru. "Vecu cilvēku vainagojums ir viņu bērnu bērni, un bērnu rota ir viņu tēvi." ( Sak 17, 6) "Visā pazemībā un lēnprātībā, un izturībā [..] [pacietiet] mīlestībā viens otru!" ( Ef 4, 2)

Kristieši lielu pateicību parādā ir tiem, no kā viņi saņēmuši ticības dāvanu, Kristības žēlastību un dzīvi Baznīcā. Runa šeit var būt par vecākiem, citiem ģimenes locekļiem, vecvecākiem, draudzes prāvestiem, katehētiem, pārējiem audzinātājiem vai draugiem. Es atceros "to neliekuļoto ticību, kas ir tevī. Tā agrāk piemita tavai vecmāmuļai Loidai un tavai mātei Eunikai un, esmu pārliecināts, ka mājo arī tevī." ( 2 Tim 1, 5)

VecĀku pienĀkumi

Laulāto mīlestība neaprobežojas vienīgi ar bērnu "radīšanu", bet tai jānes augļi arī bērnu morāliskajā un garīgajā audzināšanā. "Vecāku loma audzināšanā ir tik svarīga, ka ir gandrīz neiespējami tos aizvietot." ^[15] Audzināšana ir vecāku galvenais pienākums, un viņiem uz to ir neatņemamas tiesības. ^[16]

Vecākiem savi bērni jāuzlūko kā Dieva bērni un viņi jāciena kā īstas personas. Viņi māca saviem bērniem izpildīt Dieva likumu, paši būdami paklausīgi debesu Tēva gribai.

Vecāki pirmie ir atbildīgi par savu bērnu audzināšanu. Šo atbildību viņi apliecina vispirms ar ģimenes nodibināšanu, kurā maigums, piedošana, cieņa, uzticība un nesavtīga savstarpējā palīdzība ir norma. Ģimenes klēpis ir piemērota vieta audzināšanai tikumos. Šajā audzināšanā jāmāca apgūt pašaizliedzību, veselīgas spriešanas spējas un pašsavaldību. Tas ir patiesas brīvības priekšnosacījums. Vecāki mācīs bērniem pakārtot "materiālo un juteklisko dimensiju iekšējai un garīgajai dimensijai". ^[17] Uz vecākiem gulstas liela atbildība par to, lai tie sniegtu saviem bērniem labu piemēru. Ja vecāki prot bērnu priekšā atzīt savas kļūdas, tad viņi spēj labāk vadīt un pamācīt savus bērnus:

"Kas mīl savu dēlu, tas nežēlo žagarus [..]. Kas pārmāca savu dēlu, tas gūs augļus viņā." ( Sīr 30, 12) "Un jūs, tēvi, nevediet dusmās savus bērnus, bet viņus māciet Kunga mācībā un stingrībā!" ( Ef 6, 4)

Ģimenes pavards ir tā dabiskā vide, kur cilvēks iemācās, kas ir solidaritāte un kopīga atbildība. Vecākiem jāmāca bērniem izsargāties no bīstamām situācijām un degradācijas, kas apdraud cilvēku sabiedrību.

Līdz ar Laulības sakramenta žēlastību vecāki ir saņēmuši atbildību un priekšrocību sludināt saviem bērniem Evaņģēliju. Viņiem tie jau no mazotnes jāsāk ievest ticības noslēpumos, līdz ar to vecāki saviem bērniem ir ticības "pirmie vēstneši". ^[18] Jau no agras bērnības vecākiem savi bērni jāiesaista Baznīcas dzīvē. Ģimenes dzīvesveids var ietekmēt bērnu jūtas uz visu mūžu, paliekot tiem par patiesu dzīvas ticības pamatu un balstu.

Audzināšana ticībā jāsāk no agras bērnības. Tā norisinās jau tad, kad ģimenes locekļi, dzīvojot saskaņā ar Evaņģēliju, palīdz viens otram augt ticībā. Ģimenes katehēze ir pirms visām citām ticības mācības formām, noris līdztekus tām un tās bagātina. Vecāku sūtība ir mācīt saviem bērniem lūgties un atklāt tiem viņu aicinājumu - būt Dieva bērniem. ^[19] Draudze ir kristīgo ģimeņu euharistiskā kopiena un liturģiskās dzīves sirds; tā ir īpaši piemērota vieta bērnu un vecāku katehēzei.

Bērni, savukārt, veicina savu vecāku augšanu svētumā. ^[20] Visiem un katram atsevišķi augstsirdīgi un nenogurstoši jāpiedod nodarīta pārestība, notikuši strīdi, piedzīvota netaisnība vai nevērība no otra cilvēka puses. Piedot mudina savstarpējā sirsnība. To prasa Kristus mīlestība. ^[21]

Kad bērni ir mazi, vecāku cieņa un mīlestība pret viņiem vispirms izpaužas rūpēs un uzmanībā, kas tiek veltīta bērnu audzināšanai, gādājot par viņu fiziskajām un garīgajām vajadzībām. Bērniem pieaugot, tā pati cieņa un pašatdeve nosaka to, ka vecāki viņus māca prātīgi rīkoties un pareizi izmantot savu brīvību.

Tā kā vecāki ir tie, kas vispirmām kārtām atbildīgi par savu bērnu audzināšanu, tad viņiem ir tiesības izvēlēties saviem bērniem skolu, kas atbilst pašu pārliecībai. Tās ir vecāku pamattiesības. Vecāku pienākums ir atkarībā no tā, cik tas iespējams, izvēlēties skolu, kas tiem vislabāk palīdzētu pildīt kristīgās audzināšanas pienākumu. ^[22] Sabiedriskajai varai ir pienākums garantēt šīs vecāku tiesības un nodrošināt reālus apstākļus to īstenošanai.

Kad bērni kļūst pieauguši, viņiem ir pienākums un tiesības izvēlēties sev profesiju un dzīves stāvokli. Tiem jāuzņemas šī jaunā atbildība paļāvīgā uzticībā saviem vecākiem, no kuriem tie prasīs padomu un kuru viedokli labprāt uzklausīs. Vecākiem jārūpējas par to, lai neuzspiestu bērniem savu viedokli ne profesijas, ne dzīvesbiedra izvēles ziņā. Šis pienākums būt atturīgiem un taktiskiem neaizliedz vecākiem palīdzēt saviem bērniem ar labu padomu, īpaši tad, kad tie gatavojas dibināt ģimeni.

Daži neprecas tādēļ, lai uzņemtos rūpes par saviem vecākiem vai brāļiem un māsām, lai pilnīgāk veltītu sevi izvēlētajai profesijai vai kādu citu godājamu iemeslu dēļ. Viņi var dot lielisku ieguldījumu visas cilvēces labā.

IV. Ģimene un debesu valstība

Lai cik svarīgas arī nebūtu ģimenes saites, tās nav absolūtas. Bērnam augot un sasniedzot briedumu, kļūstot cilvēciskajā un garīgajā ziņā patstāvīgam, arvien skaidrāks un spēcīgāks kļūst aicinājums, ko Dievs viņam devis. Vecākiem pret to jāizturas ar cieņu un jārosina bērni tam atbildēt un sekot. Jāapzinās, ka pirmais kristieša aicinājums ir sekot Jēzum ^[23] : "Kas tēvu un māti mīl vairāk nekā mani, nav manis cienīgs; un kas dēlu vai meitu mīl vairāk par mani, tas nav manis cienīgs." ( Mt 10, 37)

Kļūt par Jēzus mācekli nozīmē pieņemt aicinājumu piederēt Dieva ģimenei, dzīvot saskaņā ar Viņa dzīves veidu: "Jo katrs, kas pilda mana Tēva gribu, kurš debesīs, tas ir mans brālis un māsa, un māte." ( Mt 12, 50)

Vecāki ar prieku un pateicību pieņems un cienīs Kunga aicinājumu, kas dots kādam no viņu bērniem, sekot Jēzum jaunavībā debesu valstības dēļ, sevi pilnīgi veltījot Dievam, izvēloties konsekrētu dzīvi vai kalpojot kā priesterim.

V. Civilās varas amatpersonas

Ceturtais bauslis prasa, lai mēs godātu arī tos, kas mūsu labuma dēļ saņēmuši no Dieva varu sabiedrībā. Tas izgaismo gan amatpersonu pienākumus, gan arī visu to cilvēku pienākumus, kuru labā šīs amatpersonas darbojas.

amatpersonu pienākumi

Tiem, kam ir vara, tā būtu jāuztver kā pienākums kalpot. "Un ja kurš gribētu starp jums būt pirmais, lai ir jūsu vergs." ( Mt 20, 26) Varas lietošana morāliski mērojama ar tās dievišķo izcelsmi, saprātīgo raksturu un specifisko darbības sfēru. Neviens nevar pavēlēt vai nodibināt ko tādu, kas ir pretrunā ar cilvēka personas cieņu un dabisko likumu.

Varas lietošanā jātiecas pēc tā, lai tiktu ieviesta taisnīga vērtību hierarhija, kas visiem cilvēkiem atvieglotu brīvības izmantošanu un atbildības uzņemšanos. Tiem, kuru rokās ir vara, ar gudrību jārūpējas, lai katrs saņemtu to, kas viņam taisnīgi pienākas, ņemot vērā ikviena cilvēka vajadzības un personisko ieguldījumu, nodrošinot saskaņu un mieru. Viņiem būtu jāgādā, lai likumi un noteikumi, kurus tie pieņem, nevestu kārdinājumā pretnostatīt personiskās intereses sabiedriskajām. ^[24]

Politiskajai varai ir jārespektē cilvēka pamattiesības. Tai humāni jāspriež tiesa, ievērojot ikviena cilvēka, īpaši ģimeņu un maznodrošināto ļaužu, tiesības.

Politiskajām tiesībām, kas saistītas ar pilsonību, jātiek piešķirtām saskaņā ar kopējā labuma prasībām. Sabiedriskā vara tās nedrīkst atņemt nelikumīgi un bez pietiekami svarīga iemesla. Politisko tiesību izmantošana ir domāta nācijas un cilvēku sabiedrības kopējam labumam.

Pilsoņu pienākumi

Padotajiem sava priekšniecība jāuzlūko kā Dieva pārstāvji, kurus Viņš iecēlis par savu dāvanu pārvaldniekiem ^[25] : "Esiet paklausīgi katrai cilvēku kārtībai Kunga dēļ [..], kā brīvie, nevis kā tādi, kam brīvība ļaunuma slēpšanai, bet kā Dieva kalpi." ( 1 Pēt 2, 13. 16) Padoto uzticīgā sadarbība ietver tiesības, bet dažreiz pat uzliek par pienākumu taisnīgi iebilst pret kaut ko, ja tiem liekas, ka tas grauj cilvēku cieņu vai sabiedrisko labumu.

Pilsoņu pienākums ir sadarboties ar civilo varu sabiedrības labā patiesības, taisnības, solidaritātes un brīvības garā. Mīlestība pret tēvzemi un kalpošana tai ir pateicības un mīlestības pienākums. Pakļaušanās likumīgajai varai un kalpošana kopējam labumam prasa no pilsoņiem, lai tie izpildītu savu pienākumu sabiedrības politiskajā dzīvē.

Pakļaušanās varai un līdzatbildība par kopējo labumu morāliski prasa maksāt nodokļus, piedalīties vēlēšanās, aizstāvēt valsti:

"Atdodiet katram, kas tam pienākas: nodokli, kam pienākas nodoklis; muitu, kam pienākas muita; bijību, kam nākas bijība; godu, kam nākas gods!" ( Rom 13, 7)

Kristieši "dzīvo savā valstī, taču tikai kā ieceļotāji: viņi izpilda tos pašus pienākumus, ko pārējie pilsoņi, bet panes visas grūtības kā svešzemnieki [..]. Viņi ievēro pieņemtos likumus, un viņu dzīves veids ir pilnīgāks nekā likumi. [..] Dievs viņiem devis tādu stāvokli, kuru pamest tiem ir pārkāpums." ^[26]

Apustulis aicina mūs lūgties un pateikties par karaļiem un visiem tiem, kuru rokās ir vara, lai "mēs varētu dzīvot klusu un mierīgu dzīvi visā dievbijībā un šķīstībā" ( 1 Tim 2, 2).

Vairāk nodrošinātajām valstīm savu iespēju robežās ir jāuzņem svešinieks, kas meklē drošību un dzīvības uzturēšanai nepieciešamo iztiku, kuru viņš nevar atrast pats savā zemē. Sabiedriskā vara gādās par viņa dabiskajām tiesībām, kas ieceļotājam ļauj saņemt aizsardzību no tās zemes, kas viņu pieņem kā viesi.

Politiskā vara kopējā labuma dēļ, par kuru tai jārūpējas, tiesības uz imigrāciju var pakļaut dažādiem juridiskiem nosacījumiem, īpaši - prasībai cienīt valsti, kas migrantus pieņēmusi. Imigrantam ir pienākums ar pateicību un cieņu izturēties pret zemes, kura viņu pieņēmusi, materiālo un garīgo mantojumu, kā arī pienākums pakļauties tās likumiem un uzņemties savu daļu nastas.

Pilsoņa sirdsapziņa prasa civilās varas rīkojumiem nepakļauties tad, ja tie ir pretrunā ar morāles normām, cilvēka pamattiesībām un Evaņģēlija mācību. Atsacīšanās pakļauties civilajai varai, kad tās prasības ir pretrunā ar taisnu sirdsapziņu, savu attaisnojumu rod atšķirībā, kāda pastāv starp kalpošanu Dievam un kalpošanu politiskajai kopienai. "Atdodiet ķeizaram to, kas ir ķeizara, un Dievam to, kas ir Dieva." ( Mt 22, 21) "Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem." ( Apd 5, 29)

"Tur, kur politiskā vara, pārsniedzot savu kompetenci, apspiež pilsoņus, tur viņiem nav jāatsakās izpildīt to, ko objektīvi prasa sabiedriskais labums; taču viņiem ir atļauts aizstāvēt savas un savu līdzpilsoņu tiesības, kad vara tās nonievā, taču nepārsniedzot dabiskā un evaņģēliskā likuma nospraustās robežas." ^[27]

Pretošanās, lietojot ieročus, politiskajai varai, kas apspiež cilvēkus, pieļaujama tikai tādā gadījumā, kad vienlaikus izpildās sekojošie nosacījumi: 1 - pamattiesību pārkāpumi ir nepārprotami, smagi un ilgstoši; 2 - visas citas iespējas ir izsmeltas; 3 - tas nevar izraisīt vēl lielāku postu; 4 - ir pamatota cerība uz izdošanos; 5 - ja nav iespējams saprātīgi paredzēt labāku risinājumu.

Politiskā kopiena un Baznīca

Jebkuru institūciju ir iedvesmojis, vismaz neapzināti, noteikts skatījums uz cilvēku un viņa likteni, kā rezultātā tiek izteikti noteikti spriedumi, izveidota sava vērtību skala un pieņemtas rīcības normas. Lielākoties cilvēku kopienas savas institūcijas dibinājušas, balstoties uz pārliecību, ka cilvēkam piemīt noteikts pārākums pār lietām. Vienīgi dievišķās Atklāsmes reliģija skaidri atzinusi, ka cilvēka izcelsme un liktenis meklējams Dievā - Radītājā un Pestītājā. Baznīca aicina politisko varu savus spriedumus un lēmumus saskaņot ar šo patiesību par Dievu un cilvēku.

Tā sabiedrība, kas neņem vērā šo atklāsmi vai kas to noraida, pretendējot būt neatkarīgai no Dieva, ir spiesta meklēt pati sevī vai aizņemties no kādas ideoloģijas gan savus atskaites punktus, gan galamērķi; un, nepieļaujot, ka pastāv objektīvi labā un ļaunā izšķiršanas kritēriji, tāda sabiedrība piešķir sev totalitāru varu pār cilvēku un viņa likteni, vai tas būtu atklātā vai apslēptā veidā, kā to rāda vēsture. ^[28]

"Baznīca, kas sava uzdevuma un savas kompetences dēļ nekādā veidā nav sajaucama ar politisko kopienu, [..] vienlaikus ir gan cilvēka personas transcendences zīme, gan tās sargātāja." ^[29] Baznīca "ciena un veicina pilsoņu politisko brīvību un atbildību". ^[30]

Pie Baznīcas sūtības pieder "izteikt morālisku spriedumu pat tajās jomās, kas skar politisko dzīvi, kad to prasa cilvēka pamattiesības vai dvēseļu pestīšana, izmantojot vienīgi tādus līdzekļus, kas atbilst Evaņģēlijam un visu cilvēku labumam atkarībā no laikmeta un situācijas". ^[31]

Kopsavilkums

"Godā savu tēvu un savu māti." ( At 5, 16; Mk 7, 10)

Saskaņā ar ceturto bausli Dievs ir gribējis, lai pēc Viņa mēs godātu savus vecākus un tos, kuriem Viņš devis varu mūsu labuma dēļ.

Laulības kopienas pamatā ir laulāto derība un piekrišana. Laulība un ģimene ir pakārtotas laulāto draugu labumam, bērnu "radīšanai" un audzināšanai.

"Personas un sabiedrības cilvēciskā un kristīgā labklājība ir cieši saistīta ar veselīgu laulības un ģimenes kopienu." ^[32]

Bērnu pienākums pret vecākiem ir cieņa, pateicība, taisnīga paklausība un palīdzība. Bērnu cieņa pret vecākiem veicina saskaņu visā ģimenes dzīvē.

Vecāki ir pirmie, kas atbildīgi par savu bērnu audzināšanu ticībā, lūgšanā un visos tikumos. Viņu pienākums ir - cik vien tas iespējams - gādāt par savu bērnu fiziskajām un garīgajām vajadzībām.

Vecākiem ir jāciena savu bērnu aicinājums un jāveicina tā attīstība. Viņiem jāatceras un jāmāca, ka kristieša pirmais pienākums ir sekot Jēzum.

Sabiedriskajai varai ir pienākums ievērot cilvēka pamattiesības un nosacījumus, kas nepieciešami, lai cilvēks varētu īstenot personisko brīvību.

Pilsoņa pienākums liek sadarboties ar civilo varu sabiedrības veidošanā patiesības, taisnības, solidaritātes un brīvības garā.

Pilsoņa sirdsapziņa prasa nepakļauties sabiedriskās varas rīkojumiem tādos gadījumos, kad tie ir pretrunā ar morāliskās kārtības prasībām. "Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem." ( Apd 5, 29)

Ikviena sabiedrība savos spriedumos un savā rīcības veidā vadās pēc noteikta skatījuma uz cilvēku un viņa likteni. Sabiedrība, kurai trūkst Evaņģēlija patiesības gaismas par Dievu un cilvēku, viegli var kļūt totalitāra.

5. artikuls. Piektais bauslis

"Tev nebūs nokaut." ( Izc 20, 13)

"Jūs esat dzirdējuši, ka sentēviem ir sacīts: Tev nebūs nokaut; kas nokauj, tas ir nododams tiesai. Bet es jums saku: Ikviens, kas dusmojas uz savu brāli, nododams tiesai." ( Mt 5, 21-22)

"Cilvēka dzīvība ir svēta, jo kopš paša tās aizsākuma tā 'sevī nes Radītāja darbību' un uz visiem laikiem paliek īpašā veidā saistīta ar Radītāju - savu vienīgo galamērķi. Vienīgi Dievs ir dzīvības Kungs no tās sākuma līdz galam: neviens nekādos apstākļos nevar pretendēt uz tiesībām nonāvēt nevainīgu cilvēku." ^[33]

I. Cieņa pret cilvēka dzīvību

Svētās vēstures liecība

Svētie Raksti, stāstot par to, kā Ābelu noslepkavoja viņa brālis Kains ^[34], atklāj, ka jau no cilvēces vēstures iesākuma cilvēkā mājo dusmas un alkatība, kas ir pirmgrēka sekas. Cilvēks ir kļuvis par sava līdzcilvēka ienaidnieku. Dievs runā par to, cik ļauna ir šī brāļa slepkavība: "Ko tu izdarīji? Tava brāļa asinis skaļi sauc uz mani no zemes. Tāpēc tagad tu būsi nolādēts uz šī lauka, kas atvēra savu muti, lai saņemtu tava brāļa asinis, ko ir izlējusi tava roka!" ( Rad 4, 10-11)

Starp Dievu un cilvēci noslēgtās derības vēsture atkārtoti atgādina, ka Dievs dāvā cilvēkam dzīvību, bet cilvēks to varmācīgi izdzēš.

"Jo par jūsu asinīm es pieprasīšu norēķinu [..]. Ja kurš izlies cilvēka asinis, tad arī viņa asinis tiks ļaužu izlietas, jo cilvēks taču ir radīts pēc Dieva attēla." ( Rad 9, 5-6).

Vecajā Derībā asinis vienmēr bijušas svēta dzīvības zīme. ^[35] Šī mācība ir aktuāla visos laikos.

Svētie Raksti konkretizē to, ko aizliedz piektais bauslis: "Tu nenogalināsi nevainīgo, ne taisnīgo." ( Izc 23, 7) Tīši izdarīta nevainīga cilvēka slepkavība ir dziļā pretrunā ar cilvēka cieņu, zelta likumu un Radītāja svētumu. Likums, kas to aizliedz, ir universāls: tas jāievēro visiem un ikvienam, vienmēr un visur.

Kalna sprediķī Kungs atgādina šo bausli: "Tev nebūs nokaut!" (Mt 5, 21), pievienojot tam aizliegumu dusmoties, turēt naidu un atriebties. Piedevām vēl Kristus aicina savus mācekļus pagriezt otru vaigu ^[36], mīlēt savus ienaidniekus ^[37]. Viņš pats sevi neaizstāvēja un Pēterim palūdza zobenu likt atpakaļ makstī. ^[38]

LikumĪga aizstĀvĒŠanĀs

Atsevišķu personu un visas sabiedrības likumīga aizstāvēšana nav izņēmums aizliegumam nogalināt nevainīgo, tas ir - veikt tīšu slepkavību. "Sevis aizstāvēšanai var būt divējādi rezultāti: viens no tiem - paša dzīvības saglabāšana, otrs - uzbrucēja nogalināšana." ^[39] "Tikai viens no abiem rezultātiem ir gribēts, bet otrs - ne." ^[40]

Sevis paša mīlestība joprojām paliek morāliskuma pamatprincips. Tātad ir likumīgi aizstāvēt savas tiesības dzīvot. Tas, kurš aizstāv savu dzīvību, nav vainojams slepkavībā pat tad, ja viņš bijis spiests dot savam uzbrucējam nāvējošu triecienu:

"Ja cilvēks, aizstāvot savu dzīvību, rīkojas agresīvāk, nekā tas nepieciešams, tad viņa rīcība ir nelikumīga. Ja viņš saprātīgi stājas pretī varmācībai, tad viņa rīcība ir likumīga [..]. Pestīšanai nav nepieciešams, ka cilvēks atsakās sevi pienācīgi aizstāvēt tādēļ, lai novērstu otra cilvēka nonāvēšanu: cilvēkam sava dzīvība jāsargā vairāk nekā citu dzīvība." ^[41]

Likumīga pašaizsardzība var būt ne tikai tiesības, bet arī nopietns pienākums tam, kurš ir atbildīgs par citu cilvēku dzīvību. Tāpēc likumīgām autoritātēm ir pat tiesības lietot ieročus, lai atvairītu tos, kas uzbrūk viņu atbildībai uzticētajai sabiedrībai.

Lai aizsargātu kopējo labumu, valsts cenšas apturēt tādas rīcības izplatīšanos, kas aizskar cilvēktiesības un pilsoņu attiecību pamatnoteikumus. Likumīgām amatpersonām ir tiesības un pienākums sodīt saskaņā ar izdarītā nozieguma smagumu. Kad vainīgais sev piespriesto sodu pieņem labprātīgi, tad sodam ir vainas izpirkšanas vērtība. Sods tiek piespriests arī tādēļ, lai sargātu sabiedrisko kārtību un personu drošību. Visbeidzot, sodam ir audzinoša nozīme: tam, cik vien iespējams, jāveicina, lai vainīgais labotos.

Saskaņā ar Baznīcas tradicionālo mācību - gadījumos, kad pilnīgi noskaidrots, kas ir vainīgais un kāda ir viņa atbildība, ir pieļaujama nāvessoda piespriešana, ja tas ir vienīgais iespējamais ceļš, kā sekmīgi nosargāt cilvēku dzīvības no netaisnīga agresora.

Taču, ja ir iespējams aizsargāt no agresora cilvēku dzīvības un drošību bez asins izliešanas, tad amatpersonām jālieto šādi līdzekļi, jo tie labāk atbilst konkrētajiem kopējā labuma apstākļiem un ir piemērotāki cilvēka cieņai.

Patiesībā mūsdienās valstij ir līdzekļi sekmīgai noziedzības apkarošanai, lai noziedznieku padarītu nekaitīgu, neatņemot viņam pavisam iespēju atgriezties; tādēļ gadījumi, kad ir absolūti nepieciešams, lai vainīgajam piemērotu nāves sodu "ir ļoti reti [..] sastopami [..], vai arī tādu patiesībā nav nemaz". ^[42]

Tīša slepkavība

Piektais bauslis kā smagi sodāmu grēku aizliedz tiešu un tīšu slepkavību. Slepkava un tie, kas brīvprātīgi iesaistījušies slepkavībā, izdara grēku, kas sauc uz debesīm pēc atriebības. ^[43]

Bērna ^[44], brāļa, māsas, vecāku un dzīvesbiedra noslepkavošana ir īpaši smagi noziegumi dabisko radniecības saišu dēļ, kuras tie sarauj. Eigēnisma prakse un rūpes par sabiedrisko veselību nevar attaisnot nekādu slepkavību, kaut arī tādu rīkojumu būtu devusi valsts.

Piektais bauslis aizliedz kaut ko darīt, lai netieši izraisītu kāda cilvēka nāvi. Morāliskais likums aizliedz pakļaut kādu nāves briesmām bez nopietna iemesla, kā arī atteikt palīdzību briesmās nokļuvušajam.

Cilvēku sabiedrības vienaldzība pret tādu bada stāvokli, kas nes nāvi, un necenšanās to novērst, ir skandaloza netaisnība un smaga vaina. Tie, kuru kāre pēc peļņas un iedzīvošanās no aizdevumiem izraisa badu un nāvi savu brāļu vidū, netieši izdara slepkavību. Tā viņiem ir pieskaitāma kā vaina. ^[45]

Netīša slepkavība nav morāliski pieskaitāma. Taču ja cilvēks bez pienācīga iemesla rīkojas tā, lai iestātos nāve, pat ja viņam nav nodoma nonāvēt, tad izdara smagu pārkāpumu, par kuru ir atbildīgs.

Aborts

Cilvēka dzīvība ir pilnībā jāciena un jāaizsargā jau kopš tās ieņemšanas brīža. Jau no pirmā tā eksistences brīža, ir jāatzīst šī cilvēka tiesības, kas tam pienākas kā personai un kuru vidū ir arī ikvienas nevainīgas radības tiesības uz dzīvību. ^[46]

"Pirms nekā tevi izveidoju mātes miesās, es tevi pazinu, un pirms nekā tu nāci pasaulē, es tevi svētīju." ( Jer 1, 5)

"Mani kauli tev nebija apslēpti, kad slepenībā es tiku radīts un veidots zemes dziļumos." ( Ps 139, 15)

Kopš pirmā gadsimta Baznīca ir apliecinājusi, ka jebkurš tīši izraisīts aborts ir morāliski ļauns. Šī mācība nav mainījusies. Tā paliek nemainīga. Tiešs aborts, tas ir, tīši gribēts kā mērķis vai kā līdzeklis, ir dziļā pretrunā ar morālisko likumu:

"Tu neiznīcināsi embriju, izdarot abortu, un nedarīsi galu jaundzimušajam." ^[47]

"Dievs [..], dzīvības Kungs, uzticēja cilvēkiem pienākumu kalpot dzīvībai, kas jāpilda cilvēkam cienīgā veidā. Dzīvība kopš tās ieņemšanas ir jāsaglabā, cik vien rūpīgi iespējams; aborts un bērna nogalināšana ir šausmīgi noziegumi." ^[48]

Formāla līdzdalība abortā ir smaga vaina. Šo noziegumu pret cilvēka dzīvību Baznīca kanoniski soda ar ekskomunikāciju. "Kas izdara abortu, panākot attiecīgās sekas, nonāk ekskomunikācijas stāvoklī latæ sententiæ" ^[49] "paša izdarītā nozieguma fakta dēļ vien" ^[50], saskaņā ar Kanoniskajā likumā noteiktajiem apstākļiem ^[51]. Baznīcas nolūks nav tādējādi ierobežot žēlsirdību. Tā norāda uz nozieguma smagumu, uz zaudējumu, kas nodarīts nonāvētajam nevainīgajam cilvēkam, viņa vecākiem un visai sabiedrībai un nav labojams.

Katra nevainīga cilvēka neatņemamās tiesības uz dzīvību ir pilsoniskās sabiedrības un tās likumdošanas sastāvdaļa :

"Sabiedrībai un valsts iestādēm ir jāatzīst un jāievēro personas neatņemamās tiesības. Šīs tiesības nav atkarīgas ne no atsevišķiem cilvēkiem, ne no vecākiem, tās nav uzkatāmas arī par kādu piekāpšanos ne no sabiedrības, ne no valsts puses: tās patiešām pieder cilvēka dabai un nav atdalāmas no personas kā tādas, jo cilvēks nācis pasaulē, pateicoties Radītāja darbībai. Šo pamattiesību vidū ir jāizceļ ikviena cilvēka tiesības uz dzīvību un fizisko neaizskaramību no tā ieņemšanas brīža līdz pat nāvei." ^[52]

"Kad valsts likums liedz kādai cilvēku grupai aizsardzību, kas tai likumīgi pienākas, tad valsts tādējādi noliedz visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā. Kad valsts neveltī pūles tam, lai tiktu ievērotas ikviena un - vēl jo vairāk - visneaizsargātāko cilvēku tiesības, tad tiek apdraudēti tiesiskas valsts paši pamati. [..] Cieņa un aizsardzība, kāda bērnam pienākas jau no viņa ieņemšanas brīža, nosaka to, ka likumā būtu jāparedz piemērots sods pret jebkādu tīšu viņa tiesību pārkāpumu." ^[53]

Tā kā embrijs ir persona kopš savas ieņemšanas brīža, tad ar viņu ir jāapietas kā ar jebkuru citu cilvēku, cik vien iespējams viņu aizsargājot visā tā veselumā, par viņu rūpējoties un viņu ārstējot.

Pirmsdzemdību diagnostika ir morāliski pieļaujama, ja "tiek aizsargāta cilvēka embrija un augļa dzīvība un ja viņš tiek saglabāts neskarts, kā arī ja tās mērķis ir embriju saglabāt un ārstēt [..]. Tā ir dziļā pretrunā ar morālisko likumu, ja, atkarībā no rezultāta, tā pieļauj abortu: diagnozes noteikšana [..] nedrīkst tikt pielīdzināta nāves spriedumam." ^[54]

"Medicīniska iedarbība uz cilvēka embriju par likumīgu jāuzskata tikai ar tādu nosacījumu, ka tā saglabā embriju neskartu un neapdraud viņa dzīvību, vai arī nepakļauj to nesamērīgi lielam riskam, bet gan domāta slimības ārstēšanai, viņa veselības stāvokļa uzlabošanai un konkrētā augļa izdzīvošanas nodrošināšanai." ^[55]

"Ir amorāli cilvēka embrijus ieņemt ļaunprātīgai izmantošanai, piemēram, lai tos lietotu kā 'bioloģisku materiālu'." ^[56]

"Daži mēģinājumi iejaukties hromosomās jeb ģenētiskajā kodā nav ārstnieciski, bet gan vērsti uz to, lai dzemdētu dzīvas būtnes, kas būtu atlasītas pēc dzimuma vai kādām citām jau iepriekš paredzētām īpašībām. Šādi mākslīgi paņēmieni ir pretrunā ar cilvēka būtnes personisko cieņu, kā arī ar tās neaizskaramību un identitāti" ^[57], kas ir unikāla un neatkārtojama.

Eitanāzija

Cilvēki, kuru dzīvības norises ir traucētas vai novājinātas, prasa īpašu ievērību. Slimniekiem, kā arī invalīdiem, kuriem ir garīgi vai fiziski traucējumi, jāsniedz atbalsts, lai viņi varētu dzīvot, cik vien iespējams, normālu dzīvi.

Tiešā eitanāzija, lai kāda būtu tās motivācija vai līdzekļi, nozīmē darīt galu invalīda, kam ir garīgi vai fiziski traucējumi, slimnieka vai mirstoša cilvēka dzīvībai. Tā ir morāliski nepieņemama.

Tādējādi darbība vai bezdarbība, kas pati par sevi vai nodoma dēļ izraisa nāvi, lai novērstu sāpes, ir slepkavība, kas vērsta pret cilvēka personas un Dieva, viņa Radītāja, cieņu. Maldīgs spriedums, kādu var pieņemt aiz nezināšanas ( bona fide ), nemaina šīs nonāvēšanas dabu, tā vienmēr ir nepieļaujama un noraidāma. ^[58]

Smagu, bīstamu, ārkārtēju vai sagaidāmajam rezultātam neatbilstošu medicīnisku procedūru pārtraukšana var būt likumīga. Tā ir atteikšanās no "terapeitiskās forsēšanas". Šādā veidā nevēlas kādu nonāvēt; tā ir samierināšanās ar nespēju nāvi novērst. Lēmums par to ir jāpieņem slimniekam pašam, ja viņš ir kompetents un spējīgs to izdarīt, ja ne, tad tiem, kam uz to ir likumīgas tiesības, vienmēr ievērojot saprātīgu slimnieka gribu un viņa likumīgās intereses.

Pat ja tiek uzskatīts, ka sagaidāma tūlītēja nāve, slimnieka kārtējais ārstniecības kurss likumīgi nav pārtraucams. Nomierinošu medikamentu lietošana, lai atvieglotu mirstošā ciešanas, pat ja pastāv risks saīsināt viņa dzīvi, var būt morāliski savienojama ar cilvēka cieņu, ja nāve nav gribēta ne kā mērķis, ne līdzeklis, bet vienīgi ir paredzama un tiek paciesta kā nenovēršama. Slimības seku mazināšana ir izcila nesavtīgas mīlestības forma. Šī iemesla dēļ tā ir atbalstāma.

Pašnāvība

Ikviens ir atbildīgs par savu dzīvību Dieva priekšā, kurš viņam to dāvājis. Dievs ir un paliek pilnīgs noteicējs un Kungs pār dzīvību. Mūsu pienākums ir pieņemt dzīvību ar pateicību un sargāt to Dievam par godu un mūsu dvēseļu pestīšanai. Mēs esam tikai pārvaldnieki, nevis noteicēji pār dzīvību, kuru Dievs mums uzticējis. Mēs nevaram ar to rīkoties patvaļīgi.

Pašnāvība ir pretrunā ar cilvēka dabisko noslieci saglabāt un turpināt savu dzīvību. Tā ir krasā pretrunā ar taisnīgu sevis mīlestību. Tāpat tā ievaino tuvākmīlestību, jo netaisnīgi sarauj solidaritātes saites ar ģimeni, valsti un citām cilvēku kopībām, pret kurām mums ir pienākums. Pašnāvība ir pretrunā ar mīlestību uz dzīvo Dievu.

Ja pašnāvība ir izdarīta ar nodomu sniegt piemēru, it īpaši jauniešiem, tad izraisītais skandāls tās vainu padara vēl smagāku. Tīša līdzdalība pašnāvībā ir pretrunā ar morālisko likumu.

Smagi psihiski traucējumi, bažas vai lielas bailes no sagaidāmā pārbaudījuma, ciešanām vai spīdzināšanas var mazināt pašnāvnieka atbildību.

Nedrīkst zaudēt cerību, ka cilvēki, kuri beiguši dzīvi pašnāvībā, saņems mūžīgo pestīšanu. Dievs var tādā ceļā, kāds vien Viņam zināms, dot tiem iespēju nožēlot grēkus, lai dvēsele tiktu glābta. Baznīca lūdzas par tiem, kas paši izdzēsuši savu dzīvību.

II. Cilvēku cieņas ievērošana

Cieņa pret citu cilvēku dvēseli: ieļaunojums

Ieļaunojums ir tāda nostāja vai rīcība, kas otru pavedina uz ļaunu. Tas, kurš ieļauno, kļūst par sava tuvākā kārdinātāju. Viņš ievaino tikumu un dvēseles godīgumu; viņš var novest savu brāli līdz garīgajai nāvei. Ieļaunojums ir smaga vaina, ja ar tīšu darbību vai nolaidību otrs cilvēks tiek pavedināts uz smagu grēku.

Ieļaunojums īpaši smags ir tad, ja cilvēkiem, kas ieļauno, piemīt liela autoritāte un ja vāji ir tie, kas tiek ieļaunoti. Tas lika mūsu Kungam sacīt: "Bet kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, [..] tam būtu labāk, ka viņam kaklā piesietu dzirnakmeni un nogremdētu jūras dziļumos." ( Mt 18, 6) ^[59] Ieļaunojums ir smags, kad to izraisa tie, kuriem, atbilstoši savai dabai vai pienākumam, būtu jāmāca un jāaudzina citi. Jēzus to pārmet rakstu mācītājiem un farizejiem: Viņš salīdzina tos ar vilkiem, kas tērpušies jēru ādā. ^[60]

Ieļaunojumu var izraisīt kāds likums vai sabiedriskās institūcijas, ierašas vai uzskati.

Tādējādi ieļauno tie, kuri ievieš tādus likumus un sabiedriskās struktūras, kas virza uz tikumības samaitāšanu un reliģiskās dzīves pagrimumu, kā arī rada "sociālos apstākļus, kas tīši vai netīši dara grūtu vai praktiski neiespējamu normālu kristīgo dzīvi saskaņā ar augstākā Likumdevēja baušļiem". ^[61] Sacītais attiecas arī uz uzņēmumu vadītājiem, kuri pieņem tādus nolikumus, kas paver ceļus nelikumīgai rīcībai: uz skolotājiem, kuri "ieved dusmās" ^[62] sev uzticētos bērnus, vai uz tiem, kuri, manipulējot ar sabiedrisko domu, novērš sabiedrību no morāliskajām vērtībām.

Tie, kuri savā rīcībā esošo varu izmanto tā, lai pavedinātu uz ļaunu rīcību, ieļauno citus un ir atbildīgi par tieši vai netieši nodarīto ļaunumu. "Tas ir neiespējami, ka nenāktu ieļaunojumi; bet bēdas tam, caur kuru tie nāk!" ( Lk 17, 1)

Cieņa pret veselību

Dzīvība un fiziskā veselība ir lielas vērtības, kuras Dievs mums uzticējis. Mums saprātīgi jārūpējas par tām, ņemot vērā citu cilvēku vajadzības un kopējo labumu.

Rūpes par pilsoņu veselību prasa sabiedrības palīdzību, lai panāktu tādus dzīves apstākļus, kas ļautu tiem attīstīties un sasniegt briedumu, - sabiedrībai jāpalīdz gādāt par uzturu un apģērbu, dzīvokli, nodrošināt veselības aprūpi, pamatizglītību, iekārtošanu darbā, sociālos pabalstus.

Ja morāle māca cienīt fizisko dzīvību, tad tomēr tā nepiešķir fiziskajai dzīvībai absolūtu vērtību. Morāle nostājas pret neopagānisko mentalitāti, kas veicina miesas kultu, ziedojot miesai visu, pārvēršot par elkiem fizisko pilnību un sasniegumus sportā. Tāda mentalitāte, kas stiprajiem piešķir pārākumu pār vājajiem, var novest pie cilvēcisko attiecību izkropļošanas.

Mērenības tikums veicina izvairīšanos no jebkura veida pārmērībām, pārēšanās, pārlieku lielas alkohola, tabakas un medikamentu lietošanas. Tie, kas, būdami alkohola reibuma stāvoklī vai pārmērīgi mīlot ātrumu, pakļauj briesmām citus vai sevi pašu uz auto ceļiem, jūrā vai gaisā, uzņemas smagu vainu.

Narkotisko vielu lietošana cilvēka veselībai un dzīvībai nodara graujošus kaitējumus. Izņemot gadījumus, kad tās izmanto tīri ārstnieciskos nolūkos, narkotiku lietošana ir smaga vaina. Narkotisko vielu ražošana pagrīdē un tirdzniecība ar tām ir noziedzīga darbība; tā ir tieša līdzdalība ļaunumā, jo mudina cilvēkus uz darbību, kas ir asā pretrunā ar morālisko likumu.

Cieņa pret personu un zinātniskie pētījumi

Zinātniskie, medicīniskie un psiholoģiskie eksperimenti, kas veikti, izmantojot atsevišķas personas vai cilvēku grupas, var veicināt slimnieku izārstēšanu un sabiedrības veselības stāvokļa uzlabošanos.

Kā fundamentālā, tā arī pielietojamā zinātniskā pētniecība pārliecinoši liecina par cilvēka vadošo lomu pār radību. Zinātne un tehnika ir vērtīgi resursi, ja tās kalpo cilvēkam un veicina vispusīgu viņa attīstību par labu visiem; tomēr tās nevar būt pašas par sevi cilvēces eksistences un attīstības mērķis. Zinātne un tehnika ir pakārtotas cilvēkam; pateicoties cilvēkam tās pastāv un attīstās; tātad cilvēks un viņa morāliskās vērtības nosaka to mērķi un ļauj apzināties zinātnes un tehnikas iespēju robežas.

Maldīgs ir uzskats, ka zinātniskie pētījumi un to pielietošana ir morāliski neitrāli. No otras puses, kritēriji, kas norāda, pa kādiem ceļiem jāiet zinātniskajai pētniecībai, nav nosakāmi ne pēc vienkāršas tehniskās efektivitātes, ne pēc lietderības, kuru no tās gūst viena ļaužu grupa uz citu rēķina, ne arī, kas vēl ļaunāk, valdošās ideoloģijas. Zinātnes un tehnikas būtības nozīmīgums prasa, lai bez jebkādiem nosacījumiem tiktu ievēroti morāliskuma pamatkritēriji; tām jākalpo cilvēkam, viņa neatņemamajām tiesībām, viņa patiesajam un pilnīgajam labumam saskaņā ar Dieva nodomu un gribu.

Pētījumi un eksperimenti ar cilvēku nevar padarīt likumīgu tādu darbību, kas pati par sevi ir pretrunā ar cilvēka cieņu un morālisko likumu. Pētījumiem pakļauto cilvēku piekrišana, ja tāda tiek dota, šādu darbību neattaisno. Eksperimentu izdarīšana ar cilvēku nav morāliski pieļaujama tad, ja tiek riskēts ar viņa dzīvību vai arī šīs personas fiziskā un psihiskā integritāte tiek pakļauta nesamērīgam vai nevajadzīgam riskam. Eksperimenti ar cilvēkiem nav savienojami ar personas cieņu, ja vēl piedevām tie notiek bez attiecīgā cilvēka vai viņa pilnvaroto personu piekrišanas, kas tiek dota, balstoties uz izsmeļošu informāciju.

Orgānu pārstādīšana ir saskaņā ar morālisko likumu, ja briesmas un fiziskais un psihiskais risks, kādam tiek pakļauts donors, ir samērojams ar labumu, kāds sagaidāms orgāna saņēmējam. Orgānu dāvāšana pēc nāves ir cēla rīcība, kas pelnījusi atzinību kā augstsirdīga solidaritātes izpausme. Taču tā nav morāliski pieļaujama, ja donors vai viņa tuvinieki, kam uz to ir tiesības, nav devuši savu nepārprotamo piekrišanu. Bez tam morāliski nepieļaujami ir tieši veicināt kāda cilvēka izkropļošanu, padarot viņu par invalīdu vai izraisot viņa nāvi, kaut arī tas būtu darīts nolūkā paildzināt citu cilvēku dzīvi.

Cieņa pret cilvēka ķermeni kā vienotu veselumu

Cilvēku nolaupīšana un ķīlnieku sagūstīšana izplata teroru un ar draudiem izdara nežēlīgu spiedienu uz upuriem. Šādas darbības ir morāliski nepieļaujamas. Terorisms, kad draud, ievaino un nogalina bez kādas izšķirības, ir dziļā pretrunā ar taisnību un mīlestību. Spīdzināšanas, kurās lieto fizisko vai morālisko vardarbību, lai panāktu atzīšanos, sodītu vainīgos, iebaidītu pretiniekus, apmierinātu naidu, ir pretrunā ar godbijību pret personu un cilvēka cieņu. Amputācijas, sakropļojumi vai sterilizācijas, kas nenotiek tīri ārstnieciskos nolūkos un kas tieši un tīši izdarītas nevainīgiem cilvēkiem, ir pretrunā ar morālisko likumu. ^[63]

Aizgājušajos laikos bija likumīgi valdnieki, kuri parasti lietoja nežēlīgus paņēmienus, lai uzturētu likumību un kārtību. Tas bieži vien norisinājās bez iebildumiem no Baznīcas ganītāju puses, kuri arī paši savos tribunālos vadījās pēc romiešu tiesībām par spīdzināšanu. Līdztekus šiem nožēlojamajiem faktiem Baznīca vienmēr ir mācījusi pienākumu būt iecietīgiem un žēlsirdīgiem; garīgās kārtas pārstāvjiem tā aizliegusi asinsizliešanu. Mūsdienās ir kļuvis skaidrs, ka šī nežēlīgā prakse sabiedriskajai kārtībai nav bijusi vajadzīga un ir pretrunā ar cilvēka likumīgajām tiesībām. Gluži pretēji, tā noved visdziļākajā pagrimumā. Ir jādara viss, lai šādas metodes tiktu izskaustas pavisam. Ir jālūdzas par upuriem un viņu bendēm.

Cieņa pret mirušajiem

Mirstošajiem jāveltī pienācīgā uzmanība un aprūpe, kas palīdz tiem nodzīvot pēdējos brīžus cieņā un mierā. Tuvinieki tiem palīdzēs ar lūgšanām. Viņi rūpēsies par to, lai slimnieki laikus saņemtu sakramentus, kas viņus sagatavo sastapties ar dzīvo Dievu.

Pret mirušā ķermeni jāizturas ar cieņu un mīlestību ticībā un cerībā uz augšāmcelšanos. Mirušo apbedīšana ir žēlsirdības darbs, kas pienākas miesai ^[64] ; ar to pagodinām Dieva bērnus, kuru ķermenis ir Svētā Gara mājoklis.

Līķu sekcija un izpēte var būt morāliski pieļaujama likumīgas izmeklēšanas un zinātniskās pētniecības nolūkos. Būt par orgānu donoru bez atlīdzības pēc nāves iestāšanās ir likumīgi un var būt slavējami.

Baznīca pieļauj kremāciju tādā gadījumā, ja tā nav neticības uz miesas augšāmcelšanos izpausme. ^[65]

III. Miera nosargāšana

Miers

Mūsu Kungs, atgādinādams bausli: "Tev nebūs nokaut" ( Mt 5, 21), prasa sirds mieru un kā amorālu parādību nosoda slepkavnieciskas dusmas un naidu:

Dusmas ir vēlme atriebties. "Vēlēties atriebību, lai nodarītu ļaunu tam, kuram pienākas sods, ir nelikumīgi"; taču ir slavējami uzlikt izlīdzināšanas sodu, lai "labotu netikumu un uzturētu taisnību". ^[66] Ja dusmas noved līdz vēlmei kādu nogalināt vai nopietni ievainot, tad tas ir smags noziegums pret mīlestību; tādas dusmas ir nāvīgs grēks. Kungs saka: "Ikviens, kas dusmojas uz savu brāli, ir nododams tiesai." ( Mt 5, 22)

Tīšs naids ir pretrunā ar mīlestību. Naids pret savu tuvāko ir grēks, kad cilvēks ar nolūku vēl tam ļaunu. Naids pret tuvāko ir smags grēks, ja apzināti vēlam viņam kaut ko ļoti ļaunu. "Bet es jums saku: Mīliet savus ienaidniekus un lūdzieties par tiem, kas jūs vajā, lai jūs būtu jūsu Tēva bērni, kurš ir debesīs..." ( Mt 5, 44-45)

Cieņa pret cilvēka dzīvību un tās attīstība prasa mieru. Miers - tas nenozīmē vienīgi to, ka nenotiek karš, un tas neaprobežojas ar līdzsvara nodrošināšanu starp pretinieku spēkiem. Miers virs zemes nevar iestāties bez personiskā īpašuma aizsardzības, brīvas saskarsmes starp cilvēkiem, cieņas pret personu un tautu, bez neatlaidīgas brālības īstenošanas. Miers ir "mierīga kārtība". ^[67] Tas ir "taisnības darbs" ( Is 32, 17) un mīlestības rezultāts. ^[68]

Miers virs zemes ir Kristus miera attēls un auglis, jo Viņš ir mesiāniskā "miera Valdnieks" ( Is 9, 5). Izlejot asinis uz krusta, Viņš sevī iznīcināja naidu ^[69] un cilvēkus samierināja ar Dievu, un savu Baznīcu padarīja par cilvēku cilts vienības un tās vienotības ar Dievu sakramentu. ^[70] "Jo Viņš ir mūsu miers." ( Ef 2, 14) Kristus pasludina: "Svētīgi miera nesēji." ( Mt 5, 9)

Tie, kas atsakās no vardarbības un asinsizliešanas un cilvēktiesību aizstāvēšanai pielieto tādus līdzekļus, kas pieejami arī visvājākajiem, liecina par evaņģēlisko mīlestību, ja viņu rīcība nekaitē citu cilvēku un sabiedrības tiesībām un pienākumiem. Tie likumīgi apstiprina to, cik nopietnas ir fiziskās un morāliskās briesmas, kādām cilvēki tiek pakļauti, ja tiek lietota vardarbība, kas sēj postu un nes nāvi. ^[71]

Novērst karu

Piektais bauslis aizliedz tīšu cilvēka dzīvības iznīcināšanu. Baznīca, tā ļaunuma un netaisnības dēļ, ko katrs karš nes sev līdzi, neatlaidīgi mudina ikvienu lūgties un rīkoties tā, lai Dieva labestība atbrīvotu mūs no izsenās kara verdzības. ^[72]

Ikvienam pilsonim un valdniekam ir pienākums rīkoties tā, lai izvairītos no kara.

"Taču, kamēr pastāvēs kara izcelšanās briesmas, kamēr nebūs kompetentas starptautiskas autoritātes, kuras rīcībā ir pietiekams spēks, tikmēr valdībām, kas izsmēlušas visas iespējas noregulēt konfliktu miermīlīgā ceļā, nav liedzamas likumīgās tiesības uz aizstāvēšanos." ^[73]

Visi strikti noteiktie likumīgas militārās aizstāvēšanās nosacījumi ir nopietni jāizskata. Tāds lēmums ir ļoti nopietns, tas jāpakārto stingriem morāliskās likumības noteikumiem. Nepieciešams, lai vienlaicīgi izpildītos šādi nosacījumi:

- agresora nodarītie zaudējumi nācijai vai nāciju kopienai ir ilgstoši, smagi un nenovēršami;

- visi citi līdzekļi darīt tam galu ir izrādījušies neiespējami vai neefektīvi;

- pastāv nepieciešamie apstākļi, lai panāktu veiksmīgu rezultātu;

- ieroču lietošana neizraisa ļaunumu un nekārtības, kas lielākas par likvidējamo ļaunumu. Mūsdienu iznīcināšanas līdzekļu jauda nopietni ietekmē šī nosacījuma izvērtēšanu.

Visi šie nosacījumi ir tradicionālie tā saucamā "taisnīgā kara" elementi.

Izvērtēt šos morāliskās likumības nosacījumus ar gudrību un piesardzību pienākas amatpersonām, kas ir atbildīgas par kopējo labumu.

Šādā gadījumā varas iestādēm ir tiesības, un tas ir viņu uzdevums, dot pilsoņiem nepieciešamo pavēli izpildīt nācijas aizsardzības pienākumu.

Tie, kas kalpo tēvijai kā militārpersonas, kalpo tautu drošībai un brīvībai. Ja savu pienākumu viņi izpilda godprātīgi, tad tādējādi sniedz lielu ieguldījumu kopējam labumam un miera uzturēšanai. ^[74]

Varasiestādēm godprātīgi jāatrisina tie gadījumi, kad kāds no cilvēkiem, vadoties pēc savas sirdsapziņas, atsakās lietot ieročus, neatsacīdamies cilvēces kopienai pakalpojumu sniegt citā veidā. ^[75]

Baznīca un cilvēka saprāts pasludina, ka militāro konfliktu laikā morāliskais likums paliek spēkā. "Ja, par nelaimi, karš ir jau izcēlies, tad tas nenozīmē, ka viss ir atļauts karojošo pušu starpā." ^[76]

Pret karadarbībā neiesaistītajiem, ievainotajiem karavīriem un gūstekņiem ir jāievēro cieņa un ar viņiem jāapietas cilvēcīgi.

Pret cilvēku tiesībam un to vispārīgajiem principiem tīši vērstas darbības, kā arī pavēles, kas tos pārkāpj, ir noziegumi. Akla pakļaušanās tādām pavēlēm nav pietiekama, lai to izpildītāji būtu attaisnojami. Tādējādi tautas, nācijas vai etniskas minoritātes iznīcināšana ir nosodāma kā nāvīgs grēks. Pretoties pavēlei izdarīt "genocīdu" ir morālisks pienākums.

"Ikviena karadarbība, kas bez kādas izšķirības vērsta uz veselu pilsētu vai plašu apgabalu iznīcināšanu kopā ar to iedzīvotājiem, ir noziegums pret Dievu un pret cilvēku un tas ir stingri un bez svārstīšanās nosodāms." ^[77] Modernā kara briesmas slēpjas tajā, ka iespēja izdarīt šāda veida noziegumus var tikt dota tiem, kuru rīcībā ir zinātniski ieroči, it īpaši kodolieroči, bioloģiskie un ķīmiskie ieroči.

Ieroču uzkrāšana daudziem šķiet kā paradoksāls līdzeklis, lai potenciālos pretiniekus pārliecinātu atteikties no kara. Viņi saskata tajā visietekmīgāko līdzekli, kas spēj nodrošināt mieru starp nācijām. Taču šādam līdzeklim, no morāliskā viedokļa raugoties, var nopietni iebilst. Bruņošanās sacensība mieru nenodrošina. Tā ne tikai neizslēdz kara cēloņus, bet kritiskā brīdī var tos pat pastiprināt. Milzīgu bagātību izšķiešana arvien jaunu ieroču ražošanā neļauj sniegt palīdzību trūcīgajiem iedzīvotājiem ^[78], kavē tautu attīstību. Pārapbruņošanās vairo konfliktu izcelšanās iemeslu un palielina to izplatīšanās briesmas.

Ieroču ražošana un tirdzniecība ar tiem kaitē nāciju un visas starptautiskās sabiedrības kopējam labumam. Tādēļ amatpersonām ir tiesības un pienākums to reglamentēt. Īslaicīga privātu vai sabiedrisku interešu apmierināšana nevar padarīt par likumīgiem pasākumus, kas izraisa vardarbību un konfliktus starp nācijām un kas grauj starptautisko juridisko kārtību.

Nodarītās netaisnības, pārāk krasa ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība, nenovīdība, neuzticība un augstprātība, kas sagandē attiecības starp cilvēkiem un nācijām, nemitīgi apdraud mieru un izraisa karus. Viss, kas tiek darīts, lai pārvarētu šīs nekārtības, veicina miera uzturēšanu un kara novēršanu:

"Cilvēka grēcīguma dēļ kara draudi pastāv, un tie pastāvēs līdz pat Kristus otrreizējai atnākšanai. Bet kad cilvēki, vienoti mīlestībā, pārvar grēku, tad viņi pārvar arī varmācību, līdz būs piepildījušies vārdi: 'Tad [..] [viņi] pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par sirpjiem. Tauta pret tautu vairs nepacels zobenu, nedz arī mācīsies karot.' ( Is 2, 4)" ^[79]

Kopsavilkums

"[..] [Dieva] rokās ir ikvienas dzīvas būtnes dvēsele un ikviena cilvēka miesas gars." ( Īj 12, 10)

Ikviena cilvēka dzīvība no ieņemšanas brīža līdz pat nāvei, ir svēta, jo dzīvais un svētais Dievs cilvēku vēlējies viņa paša dēļ un pēc sava attēla un līdzības.

Cilvēka noslepkavošana ir krasā pretrunā ar personas cieņu un Radītāja svētumu.

Slepkavības aizliegums neatceļ tiesības padarīt agresoru nekaitīgu. Likumīga aizstāvēšanās - tas ir nopietns pienākums tiem, kas ir atbildīgi par citu cilvēku dzīvību un kopējo labumu.

No savas ieņemšanas brīža bērnam ir tiesības uz dzīvību. Tiešs aborts, tas ir, - brīvprātīgi izdarīts kā mērķis vai kā līdzeklis, ir "kauna darbs" ^[80], smags morāliskā likuma pārkāpums. Baznīca šo noziegumu pret cilvēka dzīvību soda ar kanonisko ekskomunikācijas sodu.

Tā kā ar embriju jāapietas kā ar personu jau kopš tā ieņemšanas brīža, tad viņš ir jāaizstāv visā savā cilvēciskajā veselumā, par viņu jārūpējas un viņu jāārstē kā jebkuru citu cilvēku.

Tīša eitanāzija, lai kādā formā tā arī nebūtu izdarīta un lai kāda arī nebūtu tās motivācija, ir slepkavība. Tā ir krasā pretrunā ar cilvēka cieņu un respektu pret dzīvo Dievu, viņa Radītāju.

Pašnāvība ir smags pārkāpums pret taisnību, cerību un mīlestību. To aizliedz piektais bauslis.

Ieļaunojums ir smaga vaina, kad ar rīcību vai bezdarbību citi cilvēki tiek tīši pavedināti uz smagu grēku.

Ļaunuma un netaisnības dēļ, ko izraisa ikviens karš, mums saprāta robežās jādara viss iespējamais, lai to novērstu. Baznīca lūdzas: "No mēra, bada un kara atpestī mūs, Kungs!"

Baznīca un cilvēka saprāts pasludina morālisko likumu par spēkā esošu arī bruņotu konfliktu laikā. Darbības, kas tīši pārkāpj cilvēktiesības un to vispārējos principus, ir noziegumi.

Bruņošanās sacensība ir ārkārtīgi dziļa cilvēces brūce; tā nodara nepieņemamu zaudējumu nabadzīgajiem cilvēkiem. ^[81]

"Svētīgi miera nesēji, jo viņus sauks par Dieva bērniem." ( Mt 5, 9)

6. artikuls. Sestais bauslis

"Tev nebūs laulību pārkāpt." ( Izc 20, 14) ^[82]

"Jūs esat dzirdējuši, ka ir teikts: Tev nebūs laulību pārkāpt. Bet es jums saku: Ikviens, kas skatās uz sievieti, to iekārodams, jau ir pārkāpis laulību savā sirdī." ( Mt 5, 27-28)

I. "Par vīrieti un sievieti Viņš tos radīja..."

"Dievs ir mīlestība, un pats sevī Viņš dzīvo personiskā un noslēpumainā mīlestības vienībā. Pēc sava attēla radīdams vīrieša un sievietes cilvēcisko dabu [..], Dievs ielika tajā aicinājumu un tātad attiecīgi arī spēju un atbildību mīlēt un dzīvot vienībā." ^[83]

"Un Dievs radīja cilvēku pēc sava attēla [..], par vīrieti un sievieti Viņš tos radīja..." ( Rad 1, 27); "Audziet un vairojieties!" ( Rad 1, 28); "Tai dienā, kad Dievs radīja cilvēku, pēc Dieva līdzības Viņš to radīja, par vīrieti un sievieti Viņš tos radīja un svētīja tos, un nosauca viņus cilvēka vārdā viņu radīšanas dienā." ( Rad 5, 1-2)

Seksualitāte ietekmē visas cilvēka personas dimensijas miesas un dvēseles vienībā. Īpaši tā skar jūtu dzīvi, spēju mīlēt un nodot dzīvību tālāk, bet vispārīgākā veidā - spēju dibināt vienotības saikni ar otru cilvēku.

Abiem - gan vīrietim, gan sievietei - pienākas atzīt un pieņemt savu dzimuma identitāti. Fiziskā, morāliskā un garīgā atšķirība un savstarpēji papildinošais raksturs kalpo laulības labumiem un ģimenes dzīves uzplaukumam. Laulāto pāru saskaņa un saskaņa sabiedrībā daļēji atkarīga no veida, kādā tiek īstenots dzīvē dzimumu savstarpēji papildinošais raksturs, nepieciešamība vienam pēc otra un savstarpējā izpalīdzība.

"Radīdams cilvēku 'par vīrieti un sievieti', Dievs piešķir vīrietim un sievietei vienlīdzīgu personisko cieņu." ^[84] "Cilvēks ir persona: gan vīrietis, gan sieviete - abi ir radīti pēc Dieva, ar kuru var stāties savstarpējās personiskās attiecībās, līdzības un attēla." ^[85]

Abi dzimumi ar vienlīdzīgu cieņu, kaut arī atšķirīgā veidā, ir Dieva varenības un maiguma attēls. Vīrieša un sievietes vienība laulībā ir veids, kādā atdarināt miesā Radītāja devīgumu un auglīgumu: " Tādēļ vīrs atstās savu tēvu un māti un saistīsies ar savu sievu, un viņi būs viena miesa." ( Rad 2, 24) No šīs savienības rodas visas cilvēku paaudzes. ^[86]

Jēzus ir nācis, lai atjaunotu radību tās sākotnējā šķīstībā. Dieva nodomu Viņš stingri izskaidro Kalna sprediķī: "Jūs esat dzirdējuši, ka ir teikts: Tev nebūs laulību pārkāpt. Bet es jums saku: Ikviens, kas skatās uz sievieti, to iekārodams, jau ir pārkāpis laulību savā sirdī." ( Mt 5, 27-28) Cilvēks nedrīkst izšķirt to, ko savienojis Dievs. ^[87]

Baznīcas Tradīcija sesto bausli sapratusi kā tādu, kas aptver visu cilvēka seksualitāti kopumā.

II. Aicinājums uz šķīstību

Šķīstība nozīmē to, ka seksualitāte ir visā pilnībā integrēta personā un tādējādi ir sasniegta cilvēka kā miesīgas un garīgas būtnes iekšējā vienība. Seksualitāte, kurā izpaužas tas, ka cilvēks pieder pie ķermeniskās un bioloģiskās pasaules, kļūst personiska un patiesi cilvēciska tad, kad tā ir iekļauta vienas personas attiecībās ar otru - vīrietim un sievietei sevi dāvājot savstarpējā, pilnīgā un laikā neierobežotā atdevē.

Tātad šķīstības tikums ietver personu visā tās veselumā un sevis dāvāšanu visā pilnībā.

Personas integritāte

Šķīsta persona saglabā nedalītus sevī ieliktos dzīvības un mīlestības spēkus. Šī nesadalītība nodrošina personas vienību, tā pretojas jebkādai uzvedībai, kas varētu to ievainot. Tā necieš ne divkosīgu dzīvi, ne divdomīgas runas. ^[88]

Šķīstība prasa apgūt prasmi valdīt pār sevi, kas ir cilvēka brīvības audzināšana. Izvēle ir skaidra: vai nu cilvēks valda pār savām kaislībām un iemanto mieru, vai arī ļauj tām pakļaut sevi pašu verdzībā un kļūs