Otrā sadaļa. Sakramentālā norise

Jaunā likuma sakramenti ir Kristus iedibināti, un to ir septiņi, proti: Kristības, Iestiprināšanas, Euharistijas, Gandarīšanas, Slimnieku svaidīšanas, Ordinācijas un Laulības sakraments. Septiņi sakramenti skar visus posmus un visus svarīgākos brīžus kristieša dzīvē: caur tiem mēs piedzimstam kristiešu ticības dzīvei, pieaugam tajā, caur tiem mēs tiekam dziedināti un saņemam sūtību. Šajā ziņā pastāv zināma līdzība starp dabiskās dzīves posmiem un garīgās dzīves posmiem. ^[1]

Sekojot šai analoģijai, Katehisms vispirms iepazīstinās ar trim sakramentiem, kas ievada kristīgajā dzīvē ( pirmā nodaļa ), pēc tam ar sakramentiem, kas dziedina ( otrā nodaļa ), visbeidzot - ar sakramentiem, kas kalpo ticīgo kopībai un sūtībai ( trešā nodaļa ). Šī kārtība, protams, nav vienīgā iespējamā, taču tā atļauj saskatīt, ka sakramenti veido vienu organismu, kurā katram atsevišķajam sakramentam ir vitāli svarīga vieta. Šajā organismā Euharistija ieņem īpašu vietu kā "sakramentu sakraments": "Visi pārējie sakramenti ir tam pakārtoti kā savam galamērķim." ^[2]

Pirmā nodaļa. Sakramenti, kas ievada kristīgajā dzīvē

Ar sakramentiem, kas ievada kristīgajā dzīvē (kristīgās iniciācijas sakramenti) - ar Kristību, Iestiprināšanu un Euharistiju - tiek likti pamati visai kristīgajai dzīvei. "Līdzdalībai dievišķajā dabā, kuru cilvēkiem devusi Kristus žēlastība, ir zināma līdzība ar dabiskās dzīvības rašanos, attīstību un uzturēšanu. Ar Kristību piedzimuši jaunai dzīvei, ticīgie patiešām tiek Iestiprināšanas sakramenta stiprināti un Euharistijā saņem mūžīgās dzīvības maizi. Tādējādi ar šiem sakramentiem, kas ievada kristīgajā dzīvē, viņi saņem arvien vairāk un vairāk dievišķās dzīves bagātību un tuvojas mīlestības pilnībai." ^[3]

1. artikuls. Kristības sakraments

Svētā Kristība ir visas kristīgās dzīves pamats, vārti uz dzīvi Garā ( vitæ spiritualis ianua ) un durvis, caur kurām nonāk pie citiem sakramentiem. Ar Kristību mēs tiekam atbrīvoti no grēka un atdzimstam kā Dieva bērni, mēs kļūstam par Kristus locekļiem, tiekam iekļauti Baznīcā un esam kļuvuši par līdzdalībniekiem tās sūtībā ^[4] : "Kristība ir atdzimšanas sakraments caur ūdeni un vārdu." ^[5]

I. Kā sauc šo sakramentu?

To sauc par Kristību saskaņā ar galveno ritu, ar kuru šo sakramentu īsteno: kristīt (gr. baptizein ) nozīmē "gremdēt ūdenī", "iegremdēt"; "iegremdēšana" ūdenī simbolizē katehumēna guldīšanu Kristus nāvē, no kurienes viņš iznāk, augšāmceļoties kopā ar Kristu ^[6], kā "jauna radība" ( 2 Kor 5, 17; Gal 6, 15).

Šo sakramentu sauc arī par "atdzimšanas un atjaunošanās peldi Svētajā Garā" ( Tit 3, 5), jo tas nozīmē un īsteno šo atdzimšanu no ūdens un Svētā Gara, bez kuras "neviens nevar ieiet Dieva valstībā" ( Jņ 3, 5).

"Šī pelde tiek saukta par apgaismošanu, jo tiem, kas saņem šo [katehētisko] mācību, gars tiek apgaismots." ^[7] Kristībā saņēmis Vārdu, patieso gaismu, "kas apgaismo ikvienu cilvēku" ( Jņ 1, 9), kristītais, "būdams apgaismots" ^[8], ir kļuvis par "gaismas bērnu" ^[9] un pašu "gaismu" ( Ef 5, 8):

Kristība ir "visskaistākā un visbrīnišķīgākā no Dieva dāvanām. [..] Mēs saucam to par dāvanu, žēlastību, kristību, svaidījumu, apgaismošanu, neiznīcības tērpu, atdzimšanas peldi, zīmogu un par visu to, kas ir visvērtīgākais. Par dāvanu tādēļ, ka to saņem tie, kas nekā neatnes; par žēlastību, jo to piešķir pat vainīgajiem; par kristību, jo grēks ir nogremdēts ūdenī; par svaidījumu, jo tā ir svēta un karaliska (tādi ir tie, kas ir svaidīti); par apgaismošanu, jo tā ir apžilbinoša gaisma; par tērpu, jo tā apklāj mūsu kaunu; par peldi, jo tā nomazgā; par zīmogu, jo tā mūs sargā un ir Dieva valdīšanas zīme." ^[10]

II. Kristība pestīšanas plānā

Kristības pirmtēli vecajā derībā

Lieldienu nakts liturģijā, kristīšanas ūdens svētīšanas laikā, Baznīca svinīgi piemin lielos pestīšanas vēstures notikumus, kas jau iepriekš attēloja Kristības noslēpumu:

"Dievs, Tu ar neredzamu spēku brīnumaini darbojies caur saviem sakramentiem un savos darbos mums daudzējādi esi atklājis, ka ūdens ir Kristības žēlastības nesējs." ^[11]

Kopš pasaules iesākuma ūdens, šī pieticīgā un apbrīnojamā radība, ir dzīvības un auglības avots. Svētie Raksti to redz kā Dieva Gara "pārklātu" ^[12] :

"Dievs, Tu ar savu Garu, kas pār ūdeņiem lidinājās jau pasaules sākumā, jau tad devi ūdenim svētdarītāju spēku." ^[13]

Noasa šķirstā Baznīca ir saskatījusi pirmtēlu pestīšanai caur Kristību. Patiešām, pateicoties tam, "nedaudzi, tas ir, astoņas dvēseles, tika izglābtas caur ūdeni" ( 1 Pēt 3, 20):

"Tu, pat ūdens plūdus sūtot, esi vēstījis atdzimšanas Kristību, jo plūdos grēkam bija jāmirst, lai piedzimtu tikums." ^[14]

Ja avota ūdens simbolizē dzīvību, tad jūras ūdens ir nāves simbols. Lūk, kāpēc tas varēja atveidot krusta noslēpumu. Šīs simbolikas dēļ Kristība nozīmē kopību ar Kristus nāvi.

Īpašā veidā atbrīvošanu, kuru sniedz Kristība, sludina Sarkanās jūras pāriešana - patiesā Izraēļa tautas atbrīvošana no Ēģiptes verdzības:

"Tu Ābrahama bērniem liki pāriet Sarkano jūru, lai no faraona kalpības atbrīvotā tauta būtu kristīto pirmtēls." ^[15]

Visbeidzot - Kristības pirmtēls ir Jordānas upes šķērsošana, kā rezultātā Dieva tauta saņem zemes dāvanu - mūžīgās dzīves attēlu -, kas tika apsolīta Ābrahama pēcnācējiem. Šī svētlaimīgā mantojuma apsolījums piepildās jaunajā derībā.

Kristus kristība

Visi vecās derības pirmtēli tiek piepildīti Kristū Jēzū. Viņš uzsāk savu dzīvi atklātībā pēc tam, kad bija saņēmis Kristību no sv. Jāņa Kristītāja Jordānas upē ^[16], un pēc savas augšāmcelšanās Viņš uzdod apustuļiem šādu sūtību: "Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā un mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis." ( Mt 28, 19-20) ^[17]

Mūsu Kungs labprātīgi ir pakļāvis sevi sv. Jāņa Kristībai, kura domāta grēciniekiem, lai "izpildītu visu taisnību". ^[18] Šādā veidā Jēzus parādīja, ka ir atteicies no sevis. ^[19] Gars, kas lidinājās pār pirmās radītās pasaules ūdeņiem, tad nonāca uz Kristu, uzsākot jauno radību, un Tēvs atklāja Jēzu kā savu mīļoto Dēlu. ^[20]

Savā Pashā Kristus visiem cilvēkiem atvēra Kristības avotu. Patiešām, Viņš jau bija runājis par savām ciešanām, kuras Viņam jāizcieš Jeruzalemē, kā par kādu "Kristību", ar kuru Viņam jātiek kristītam. ^[21] Asinis un ūdens, kas iztecēja no krustā sistā Jēzus pārdurtā sāna ^[22], ir Kristības un Euharistijas - jaunās dzīves sakramentu - attēli ^[23] : kopš šī brīža ir iespējams piedzimt "no ūdens un no Gara", lai ieietu Dieva valstībā ( Jņ 3, 5).

"Redzi, kur tu esi kristīts, no kurienes gan nāk Kristība, ja ne no Kristus krusta, no Kristus nāves. Tajā ir viss noslēpums: Viņš ir cietis par tevi. Tu esi atpirkts Viņā, Viņā tu esi izpestīts." ^[24]

Kristība Baznīcā

Kopš Vasarsvētku dienas Baznīca ir svinējusi un piešķīrusi svēto Kristību. Patiešām, sv. Pēteris viņa sprediķošanas aizkustinātajam pūlim sludina: "Atgriezieties no grēkiem [..], un ikviens no jums lai pieņem Kristību Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu." ( Apd 2, 38) Apustuļi un viņu līdzstrādnieki dāvā Kristību katram, kas tic uz Jēzu: jūdiem, dievbijīgajiem, pagāniem. ^[25] Kristība vienmēr ir saistīta ar ticību: "Tici Kungam Jēzum un būsi izpestīts gan tu, gan tavs nams," pasludina sv. Pāvils Filipu cietumsargam. Stāstījums turpinās: "Tūdaļ pieņēma Kristību viņš pats un visi viņa ļaudis." ( Apd 16, 31-33)

Saskaņā ar sv. apustuļa Pāvila sacīto, Kristībā ticīgais ir vienots ar Kristus nāvi, viņš tiek guldīts kapā un augšāmceļas kopā ar Kristu:

"Vai jūs nezināt, ka mēs visi, kas esam kristīti Kristū Jēzū, esam kristīti Viņa nāvē? Kristībā mēs līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai arī mēs ieietu jaunā dzīvē, tāpat kā Kristus ir uzmodināts no miroņiem ar Tēva godības spēku." ( Rom 6, 3-4) ^[26]

Kristītie ir "ietērpti Kristū". ^[27] Pateicoties Svētajam Garam, Kristība ir pelde, kas šķīstī, svētdara un attaisno. ^[28]

Kristība tātad ir ūdens pelde, kurā Dieva Vārda "neiznīcīgā sēkla" atdzīvina. ^[29] Sv. Augustīns par Kristību sacījis: "Vārds savienojas ar materiālo elementu, un tā rodas sakraments." ^[30]

III. Kā tiek svinēts Kristības sakraments?

Ievadīšana kristīgajā dzīvē

Jau kopš apustuļu laikiem cilvēks kļūst par kristieti, pamazām ejot cauri dažādiem posmiem, kas ievada kristīgajā dzīvē. Šo ceļu var noiet ātri vai lēni. Tajā vienmēr būs ietverti vairāki būtiski elementi: Vārda sludināšana, Evaņģēlija pieņemšana, kā rezultātā notiek atgriešanās, ticības apliecinājums, Kristība, Svētā Gara nonākšana, Euharistijas pieņemšana.

Gadsimtu gaitā šī ievadīšana kristīgajā dzīvē ir daudz mainījusies atkarībā no apstākļiem. Pirmajos Baznīcas gadsimtos tā bija stipri izvērsta un ietvēra garu katehumenāta laika posmu, kam sekoja sagatavošanās riti, kas liturģiski nosprauda katehumēna sagatavošanas ceļu un kas noslēdzās ar kristīgās iniciācijas sakramentu svinēšanu.

Tur, kur bērnu kristīšana ir kļuvusi par ierastu šī sakramenta svinēšanas formu, tur šī svinēšana ir kļuvusi par vienu vienīgu aktu, kas ietver sevī saīsinātā veidā sagatavošanās posmus, kas nepieciešami ievadīšanai kristīgajā dzīvē. Jau pati par sevi bērnu kristīšana prasa pēckristību katehumenātu. Runa nav tikai par to, ka pēc kristīšanas vajadzīga izglītošana, bet arī par Kristības žēlastības uzplaukuma nepieciešamību, personai pieaugot. Te katehismam ir īpaša vieta.

Vatikāna II koncils latīņu rita Baznīcā atjaunoja "pieaugušo katehumenātu, kurš sastāv no vairākiem posmiem". ^[31] Tā riti atrodami Ordo initiationis christianum adultorum (1972. g.). Bez tam Koncils ir atļāvis "līdzās elementiem, kas saskaņā ar kristīgo tradīciju pieder pie ievadīšanas kristīgajā dzīvē", misiju zemēs izmantot arī "citus ievadīšanas elementus [..], kuri tiek pieņemti katrā tautā, atbilstoši tam, kā tos var piemērot kristīgajam ritam". ^[32]

Tātad šodien visās latīņu un austrumu rita liturģijās pieaugušo ievadīšana kristīgajā dzīvē sākas ar viņu ieiešanu katehumenātā, lai savu kulmināciju tā sasniegtu vienā kopējā trīs sakramentu - Kristības, Iestiprināšanas un Euharistijas - svinēšanā. ^[33] Austrumu ritos bērnu ievadīšana kristīgajā dzīvē sākas ar Kristību, kurai tūlīt pat seko Iestiprināšana un Euharistija. Turpretim romiešu ritā tā turpinās vairāku gadu katehēzē, lai pēc tam noslēgtos ar Iestiprināšanu un Euharistiju, kas ir viņu kristīgās iniciācijas virsotne. ^[34]

Ieiešana svinēšanas noslēpumā (mistagoģija)

Kristības sakramenta jēga un žēlastība skaidri atklājas tā svinēšanas ritos. Ticīgie ar lielu uzmanību seko līdzi šīs svinēšanas žestiem un vārdiem. Tādā veidā viņi tiek ievadīti bagātībās, kuras šis sakraments nozīmē un īsteno katrā jaunkristītajā.

Krusta zīme liturģiskās svinēšanas sākumā uzliek Kristus zīmogu cilvēkam, kurš kļūs Viņam piederīgs, un tā nozīmē pestīšanas žēlastību, kuru Kristus mums ir ieguvis ar savu Krustu.

Dieva Vārda sludināšana apgaismo Kristību kandidātus un svētsapulci ar Atklāsmes patiesību un dod ierosmi ticības atbildei, kas nav šķirama no Kristības. Patiešām, Kristība īpašā veidā ir "ticības sakraments", jo tā ir sakramentālā ieiešana ticības dzīvē.

Tā kā Kristība nozīmē atbrīvošanos no grēka un no grēka izraisītāja - velna, pār kandidātu tiek izrunāta viena vai vairākas eksorcisma lūgšanas. Viņš tiek svaidīts ar katehumēnu eļļu, vai arī celebrants pats uzliek viņam roku, un viņš skaļi izsaka savu atteikšanos no sātana. Šādi sagatavots, viņš var apliecināt Baznīcas ticību, kurai viņš tiks "uzticēts" ar Kristību. ^[35]

Tad ar epiklēzes lūgšanu tiek svētīts kristīšanas ūdens (tas tiek izdarīts vai nu pašā svinēšanas brīdī, vai nu Lieldienu naktī). Baznīca lūdz Dievam, lai caur Viņa Dēlu Svētā Gara spēks nonāk šajā ūdenī, lai tie, kas tajā tiks kristīti, piedzimtu "no ūdens un Svētā Gara" ( Jņ 3, 5).

Tad seko sakramenta būtiskais rits - pati Kristība, kas nozīmē un īsteno to, ka cilvēks nomirst grēkam un ieiet Vissvētās Trīsvienības dzīvē, vienojoties ar Kristu Viņa Lieldienu noslēpumā. Visizteiksmīgāk Kristība tiek īstenota, kandidātu trīs reizes iegremdējot kristīšanas ūdenī. Taču kopš senatnes Kristība tāpat var tikt piešķirta, lejot ūdeni trīs reizes uz kristāmā galvas.

Latīņu Baznīcā šo trīskārtējo iegremdēšanu pavada kalpotāja vārdi: "N., es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā." Austrumu liturģijās katehumēns pagriežas ar seju pret austrumiem, un priesteris saka: "Dieva kalps N. tiek kristīts Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā." Un, piesaucot katru Vissvētās Trīsvienības Personu, viņš jaunkristīto iegremdē un izceļ no ūdens.

Svaidīšana ar svēto hrizmu, bīskapa svētītu smaržīgo eļļu, nozīmē Svētā Gara dāvāšanu jaunkristītajam. Viņš ir kļuvis par kristieti, tas ir, Svētā Gara "svaidīto", iekļautu Kristū, kurš ir svaidīts par priesteri, pravieti un karali. ^[36]

Austrumu Baznīcas liturģijā pēckristību svaidīšana ir Hrizmācijas (Iestiprināšanas) sakraments. Romas liturģijā tā vēstī par otro svētās hrizmas svaidījumu, kuru piešķirs bīskaps - Iestiprināšanas sakramentu, kas "nostiprina" un pabeidz svaidīšanu, kas tiek sniegta Kristībā.

Baltais apģērbs simbolizē, ka kristītais ir "ietērpts Kristū" ^[37] : viņš ir augšāmcēlies ar Kristu. Svece, aizdedzināta ar Lieldienu sveces liesmu, nozīmē, ka Kristus ir apgaismojis jaunkristīto. Kristītie Kristū ir "pasaules gaisma" ( Mt 5, 14). ^[38]

Tagad jaunkristītais ir Dieva bērns vienīgajā Dēlā. Viņš var teikt Dieva bērnu lūgšanu: Tēvs mūsu.

Pirmā euharistiskā Komūnija. Kļuvis par Dieva bērnu, ietērpies kāzu tērpā, jaunkristītais drīkst piedalīties "Jēra kāzu mielastā" un saņemt jaunās dzīves barību: Kristus Miesu un Asinis. Austrumu Baznīcu atmiņā ir dzīva apziņa par kristīgās iniciācijas vienotību, jo svētā Komūnija tiek sniegta visiem jaunkristītajiem un iestiprinātajiem, arī maziem bērniem, atceroties Kunga vārdus: "Ļaujiet bērniem nākt pie manis! Neaizturiet viņus!" ( Mk 10, 14) Latīņu Baznīca, kas svēto Komūniju ļauj pieņemt tiem, kas sasnieguši prāta vecumu, Kristības atvērtību uz Euharistiju izsaka, nesot pie altāra jaunkristīto bērnu, lai tur lūgtos lūgšanu Tēvs mūsu.

Kristības svinēšana tiek noslēgta ar svinīgo svētību. Kad tiek kristīti jaundzimušie, īpaša vieta ir mātes svētīšanai.

IV. Kas var saņemt Kristību?

"Ikviens cilvēks, kas vēl nav kristīts, un tikai viņš, ir tiesīgs saņemt Kristību." ^[39]

Pieaugušo kristība

Kopš Baznīcas iesākumiem pieaugušo kristīšana visbiežāk ir sastopama tur, kur Evaņģēlija sludināšana ir tikko sākusies. Katehumenāts (sagatavošanās Kristībai) tad ieņem svarīgu vietu. Katehumenātam, kas ievada ticībā un kristīgajā dzīvē, ir jāsagatavo cilvēks Dieva dāvanas saņemšanai Kristībā, Iestiprināšanā un Euharistijā.

Katehumenāta jeb katehumēnu izglītošanas mērķis ir dot cilvēkiem iespēju sasniegt savas atgriešanās un ticības briedumu, tādā veidā atbildot Dieva iniciatīvai kādā konkrētā Baznīcas kopienā. Runa ir par audzināšanu "vispusīgai un pilnīgai kristīgajai dzīvei", kas "vieno mācekļus ar savu Skolotāju Kristu. Katehumēnus tātad jāievada pestīšanas noslēpumos un evaņģēliskās dzīves praksē ar svētajiem ritiem, kuri tiek secīgi svinēti noteiktajos laika posmos, Dieva tautas ticības, liturģijas un mīlestības dzīvē". ^[40]

Katehumēni "jau ir vienoti ar Baznīcu, viņi jau pieder Kristus namam, un nereti viņi jau dzīvo ticības, cerības un mīlestības dzīvi". ^[41] "Māte Baznīca viņus jau uzņem kā savējos savā mīlestībā, rūpēdamās par viņiem." ^[42]

Bērnu kristīšana

Piedzimstot ar cilvēcisko dabu, kas ir kritusi un pirmgrēka aptraipīta, arī bērniem ir vajadzīga jaunā piedzimšana Kristībā ^[43], lai tie tiktu atbrīvoti no tumsas varas un ievesti Dieva bērnu brīvības valstībā ^[44], kurā tiek aicināti visi cilvēki. Pestīšanas žēlastība kā nepelnīta dāvana īpaši izpaužas bērnu kristīšanā. Ja Baznīca un vecāki neļautu bērniem saņemt Kristību tūlīt pēc viņu dzimšanas, tad tie atņemtu viņiem nepārvērtējamo žēlastību kļūt par Dieva bērniem. ^[45]

Kristiešiem, kuriem ir bērni, jāapzinās, ka šī pieeja atbilst arī viņu lomai kā Dieva uzticētās dzīvības uzturētājiem. ^[46]

Prakse kristīt mazus bērnus ir Baznīcas tradīcija jau kopš vissenākajiem laikiem. Skaidras liecības par to atrodamas no 2. gadsimta. Taču ļoti iespējams, ka kopš apustuļu sludināšanas sākuma, kad veseli "nami" saņēma Kristību ^[47], kristīti tikuši arī bērni. ^[48]

Ticība un kristība

Kristība ir ticības sakraments. ^[49] Taču ticībai vajadzīga ticīgo kopiena. Katrs ticīgais ticēt var vienīgi Baznīcas ticības kontekstā. Ticība, kas nepieciešama, lai saņemtu Kristību, vēl nav pilnīga un nobriedusi ticība, bet gan tās iesākums, kuru ticīgais ir aicināts attīstīt. Katehumēnam vai viņa krusttēvam jautā: "Ko tu lūdz Dieva Baznīcai?" Un viņš atbild: "Ticību."

Visu kristīto ticībai: vai tie būtu bērni vai pieaugušie, pēc Kristības jāpieaug. Tieši šī iemesla dēļ Baznīca katru gadu Lieldienu naktī svin Kristības solījumu atjaunošanu. Sagatavošana Kristībai aizved tikai līdz jaunās dzīves slieksnim. Kristība ir jaunās dzīves avots Kristū, no kura izplūst visa kristīgā dzīve.

Lai Kristības žēlastība varētu attīstīties, svarīga ir vecāku palīdzība. Tāds ir arī krusttēva vai krustmātes uzdevums, kuriem jābūt stiprai ticībai, kā arī spējīgiem un gataviem palīdzēt jaunkristītajam - bērnam vai pieaugušajam, viņa kristīgās dzīves ceļā. ^[50] Viņu uzdevums ir patiess ekleziāls pienākums (lat. officium ^[51] ). Visa Baznīcas kopiena ir savā ziņā atbildīga par Kristībā saņemtās žēlastības uzplaukumu un saglabāšanu.

V. Kas var kristīt?

Kristības sakramenta parastais liturģiskais kalpotājs ir bīskaps vai priesteris, bet latīņu Baznīcā - arī diakons. ^[52] Nepieciešamības gadījumā ikviens cilvēks, pat nekristīts, ja tam ir vajadzīgais nodoms, var kristīt ^[53], lietojot Kristības trīsvienīgo formulu. Vajadzīgais nodoms nozīmē gribu darīt to, ko kristīdama dara Baznīca. Pamatu šādai iespējamībai Baznīca saskata Dieva gribā sniegt visiem pestīšanu ^[54] un tajā, ka Kristība ir nepieciešama pestīšanai. ^[55]

VI. Kristības nepieciešamība

Kungs pats apgalvo, ka Kristība ir nepieciešama pestīšanai. ^[56] Tāpēc Viņš deva rīkojumu saviem mācekļiem sludināt Evaņģēliju un kristīt visas tautas. ^[57] Kristība ir nepieciešama to pestīšanai, kam ir sludināts Evaņģēlijs un kam ir bijusi iespēja lūgt šo sakramentu. ^[58] Baznīca nepazīst citu līdzekli, kā vien Kristību, lai nodrošinātu ieiešanu mūžīgajā svētlaimē: lūk, kāpēc tā sargās atstāt novārtā sūtību, kuru tā saņēmusi no Kunga, - dot iespēju "atdzimt no ūdens un Svētā Gara" visiem tiem, kas var tikt kristīti. Dievs ir saistījis pestīšanu ar sakramentu, bet Viņš pats nav saistīts ar šiem sakramentiem.

Baznīca vienmēr ir saglabājusi stingru pārliecību, ka tie, kas tiek nonāvēti ticības dēļ, nesaņēmuši Kristību, tiek kristīti caur savu nāvi Kristum un ar Kristu. Šī Kristība ar asinīm, tāpat kā vēlēšanās saņemt Kristību, nes Kristības augļus, nebūdama sakraments.

Ja katehumēni mirst pirms Kristības saņemšanas, tad viņu skaidri izteiktā vēlme šo sakramentu saņemt kopā ar viņu grēku nožēlu un mīlestību nodrošina tiem pestīšanu, kuru viņi nevarēja saņemt ar sakramentu.

"Tā kā Kristus ir miris par visiem un tā kā cilvēka galīgais aicinājums īstenībā ir viens, proti, dievišķs, mums jāpieņem, ka Svētais Gars tādā veidā, kādu pazīst Dievs, dāvā visiem iespēju būt līdzdalīgiem Lieldienu noslēpumā." ^[59] Ikviens cilvēks, kas, nepazīdams Kristus Evaņģēliju un Viņa Baznīcu, meklē patiesību un pilda Dieva gribu tādā veidā, kā viņš to pazīst, var tikt pestīts. Varam pieņemt, ka šie cilvēki būtu izteikuši savu vēlmi saņemt Kristību, ja vien būtu zinājuši, ka tā nepieciešama.

Ja bērni mirst, nesaņēmuši Kristību, Baznīcai neatliek nekas cits, kā uzticēt viņus Dieva žēlsirdībai, kā viņa to dara šo bērnu apbedīšanas rituālā. Patiešām, Dieva lielā žēlsirdība, "kurš grib, lai visi cilvēki būtu atpestīti" ( 1 Tim 2, 4), un Jēzus maigums pret bērniem, kas lika Viņam sacīt: "Ļaujiet bērniem nākt pie manis! Neaizturiet viņus!" ( Mk 10, 14), ļauj mums cerēt, ka pastāv pestīšanas ceļš bērniem, kas miruši nekristīti. Un tādēļ vēl jo vairāk Baznīca mudina neliegt maziem bērniem nākt pie Kristus caur svētās Kristības dāvanu.

VII. Kristības žēlastība

Tas, kādas sekas ir Kristībai, tiek izteikts ar Kristības sakramenta rita elementiem, kas ir sajūtām uztverami. Iegremdēšana ūdenī ir saistīta gan ar nāves un šķīstīšanas simboliku, gan ar atdzimšanas un atjaunotnes simboliku. Tādējādi divas galvenās pārmaiņas, kas notiek Kristības rezultātā, ir šķīstīšanās no grēkiem un jaunā piedzimšana Svētajā Garā. ^[60]

Grēku atlaišanai...

Ar Kristību visi grēki tiek atlaisti: pirmgrēks un visi personiskie grēki, kā arī viss sods, kas pienākas par grēkiem. ^[61] Patiešām, tajos cilvēkos, kuri ir atdzimuši no jauna, nepaliek nekā, kas tos kavētu ieiet Dieva valstībā: ne Ādama grēks, ne personiskais grēks, ne arī grēka sekas, no kurām vissmagākā ir atšķirtība no Dieva.

Tomēr kristītajā cilvēkā paliek dažas grēka laicīgās sekas, tādas kā ciešanas, slimība, nāve, pašai dzīvībai piemītošais trauslums, rakstura nepilnības utt., kā arī nosliece uz grēku, ko Tradīcija sauc par iekāri (lat. concupiscentia ) jeb, tēlaini izsakoties, par grēka degli (lat. fomes peccati ): iekāre, "kas atstāta, lai mūs pārbaudītu cīņās, nav spējīga kaitēt tiem, kas, tai nepiekrizdami, vīrišķīgi pretojas ar Jēzus Kristus žēlastību. Vēl vairāk, "laurus saņem tad, ja likumīgi cīnījies" ( 2 Tim 2, 5)" ^[62].

"Jaunā radība"

Kristība ne tikai šķīstī no visiem grēkiem, tā jaunkristīto dara arī par "jaunu radību" ^[63], par Dieva pieņemto bērnu ^[64], kurš ir darīts par "dievišķās dabas līdzdalībnieku" ^[65], par Kristus locekli ^[66] un par Viņa līdzmantinieku ^[67], par Svētā Gara templi ^[68].

Vissvētā Trīsvienība piešķir kristītajam svētdarošo žēlastību, attaisnošanas žēlastību, kas:

- dara viņu spējīgu ticēt uz Dievu, cerēt uz Viņu un mīlēt Viņu ar dievišķajiem tikumiem ;

- dod viņam spēju dzīvot un rīkoties Svētā Gara vadībā, pateicoties Svētā Gara dāvanām ;

- ļauj viņam pieaugt labajā, pateicoties morālajiem tikumiem.

Tādējādi viss kristieša pārdabiskās dzīves organisms sakņojas svētajā Kristībā.

Iekļauti Baznīcā, Kristus Miesā

Kristība mūs dara par Kristus Miesas locekļiem. "Tāpēc [..] mēs savstarpēji esam locekļi." ( Ef 4, 25) Kristība iekļauj Baznīcā. No kristības ūdens avotiem dzimst vienīgā jaunās derības Dieva tauta, kas sniedzas pāri visām dabiskajām vai cilvēciskajām nāciju, kultūru, rasu un dzimumu robežām: "Jo mēs vienā Garā [..] esam ar Kristību apvienoti vienā miesā." ( 1 Kor 12, 13)

Kristītie ir kļuvuši par "dzīviem akmeņiem", lai veidotu "garīgu celtni, lai kļūtu par svēto priesterību" ( 1 Pēt 2, 5). Saņēmuši Kristību, viņi kļūst līdzdalīgi Kristus priesterībā, Viņa pravietiskajā un karaliskajā sūtībā, viņi ir "izredzēta tauta, karaliskā priesterība, svēta tauta, īpašumā iegūtie ļaudis", "lai sludinātu Tā varenos darbus, kas [..] [viņus] no tumsas ir aicinājis savā brīnišķajā gaismā" ( 1 Pēt 2, 9). Kristība dāvā līdzdalību ticīgo kopējā priesterībā.

Kļuvis par Baznīcas locekli, kristītais vairs nepieder sev ^[69], bet Tam, kurš ir miris un augšāmcēlies par mums. ^[70] No šī brīža viņš ir aicināts pakļauties citiem ^[71], tiem kalpot ^[72] Baznīcas kopībā, kā arī būt "paklausīgam un pakļāvīgam" Baznīcas vadītājiem ^[73] un izturēties pret tiem ar cieņu un mīlestību ^[74]. Kristība nosaka atbildību un pienākumus, kā arī tiesības Baznīcas klēpī: saņemt sakramentus, Dieva Vārda uzturu un cita veida garīgo palīdzību, ko sniedz Baznīca. ^[75]

Kristītajiem, kas "[ar Kristību] atdzimuši par Dieva bērniem, ir pienākums apliecināt cilvēku priekšā ticību, kuru caur Baznīcu viņi saņēmuši no Dieva" ^[76], un piedalīties apustuliskajā un misionārajā Dieva tautas darbībā. ^[77]

Kristiešu vienības sakramentālā saikne

Kristība veido pamatu vienotībai starp visiem kristiešiem - arī ar tiem, kas vēl nav pilnīgā vienotībā ar katolisko Baznīcu: "Jo tie, kuri tic uz Kristu un ir saņēmuši patiesu un derīgu Kristību, atrodas zināmā, kaut arī nepilnīgā, vienotībā ar katolisko Baznīcu. [..] Attaisnoti ar Kristībā saņemto ticību, iekļauti Kristū, viņi taisnīgi nes kristieša vārdu, un katoliskās Baznīcas bērni gluži pamatoti viņus atzīst par brāļiem Kungā." ^[78] "Tātad Kristība rada sakramentālo vienības saikni, kas pastāv starp tiem, kuri atdzimuši caur Kristību." ^[79]

Neizdzēšams garīgais zīmogs

Kristītais, ar Kristību iekļauts Kristū, ir kļuvis Viņam līdzīgs. ^[80] Kristība iezīmē kristieti ar neizdzēšamu garīgo zīmogu (lat. character ), kas apliecina piederību Kristum. Šo zīmogu nevar izdzēst nekāds grēks, pat tad, ja grēks traucē Kristībai nest pestīšanas augļus. ^[81] Kristību piešķir tikai vienreiz un uz visiem laikiem, tā nevar tikt atkārtota.

Ticīgie, ar Kristību iekļauti Baznīcā, ir saņēmuši sakramentālo zīmogu, kas tos iesvētī kristiešu reliģiskajam kultam. ^[82] Kristību zīmogs dara kristiešus spējīgus kalpot Dievam un uzliek viņiem par pienākumu to darīt, dzīvi līdzdarbojoties Baznīcas svētajā liturģijā, kā arī pildot savu Kristībā saņemto priesterisko sūtību, liecinot ar svētu dzīvi un aktīvu mīlestību. ^[83]

"Kunga zīmogs" ^[84] (lat. Dominicus character ) ir zīmogs, ar kuru Svētais Gars mūs iezīmējis "atpestīšanas dienai" ( Ef 4, 30) ^[85]. "Kristība ir mūžīgās dzīves zīmogs." ^[86] Ticīgais, kurš būs "saglabājis šo zīmogu" līdz galam, tas ir, kurš būs palicis uzticīgs savas Kristības prasībām, varēs aiziet, "ar ticības zīmi" ^[87] apzīmogots, savas Kristības ticībā, gaidot svētlaimīgo Dieva skatīšanu - ticības piepildījumu - un cerot uz augšāmcelšanos.

Kopsavilkums

Ievadīšana kristīgajā dzīvē tiek īstenota ar triju sakramentu kopumu: Kristību, kas ir jaunās dzīves sākums; Iestiprināšanu, kurā tā tiek nostiprināta; un Euharistiju, kas uztur mācekli ar Kristus Miesu un Asinīm, lai viņš tiktu pārveidots Kristū.

"Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā un mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis." ( Mt 28, 19-20)

Kristība ir piedzimšana jaunajai dzīvei Kristū. Saskaņā ar Kunga gribu - tā ir nepieciešama pestīšanai, tāpat kā pati Baznīca, kurā Kristība cilvēku ieved.

Kristībā būtiskais rits ir kristāmā iegremdēšana ūdenī vai ūdens uzliešana uz viņa galvas, piesaucot Vissvēto Trīsvienību, tas ir, Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu.

Kristības auglis jeb žēlastība ir bagāta realitāte, kas sevī ietver pirmgrēka un visu personisko grēku atlaišanu, piedzimšanu jaunai dzīvei, ar kuru cilvēks kļūst par Tēva pieņemto bērnu, Kristus Miesas locekli un Svētā Gara templi. Tādēļ, pieņemot šo sakramentu, kristītais tiek iekļauts Baznīcā, Kristus Miesā, un kļūst līdzdalīgs Kristus priesterībā.

Kristība atstāj dvēselē neizdzēšamu garīgu zīmogu (lat. character ), kas veltī kristīto kristiešu reliģijas kultam. Šī zīmoga dēļ Kristība nevar tikt atkārtota. ^[88]

Tie, kas tikuši nonāvēti ticības dēļ, katehumēni un visi cilvēki, kas, žēlastības vadīti, nepazīdami Baznīcu, vaļsirdīgi meklē Dievu un cenšas pildīt Viņa gribu, tiek pestīti arī tad, ja nav saņēmuši Kristību. ^[89]

Kopš vissenākajiem laikiem Kristību piešķīra bērniem, jo Kristība ir žēlastība un Dieva dāvana, kas tiek piešķirta bez cilvēka nopelniem; bērni tiek kristīti Baznīcas ticībā. Ieiešana kristīgajā dzīvē paver ceļu uz patiesu brīvību.

Attiecībā uz bērniem, kas miruši nekristīti, Baznīcas liturģija aicina mūs uzticēties dievišķajai žēlsirdībai un lūgties par šo bērnu pestīšanu.

Nepieciešamības gadījumā kristīt var ikviens cilvēks, ja tikai viņam ir nodoms darīt to, ko dara Baznīca, un ja viņš uzlej ūdeni uz kristāmā galvas, sakot: "Es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā."

2. artikuls. Iestiprināšanas sakraments

Kopā ar Kristību un Euharistiju Iestiprināšanas sakraments veido kristīgās iniciācijas sakramentu vienību. Tā ir jāsaglabā. Tādēļ ticīgajiem ir jāizskaidro tas, ka Iestiprināšanas sakramenta saņemšana ir nepieciešama, lai Kristības žēlastība sasniegtu savu pilnību. ^[90] Patiešām, "kristītie ar Iestiprināšanas sakramentu ir pilnīgāk saistīti ar Baznīcu, viņi tiek bagātināti ar īpašu Svētā Gara spēku, un tādēļ no viņiem kā no īstiem Kristus lieciniekiem tiek stingrāk prasīts izplatīt un aizstāvēt savu ticību ar vārdiem un darbiem". ^[91]

I. Iestiprināšana pestīšanas plānā

Vecajā Derībā pravieši sludināja, ka Kunga Gars nonāks pār gaidīto Mesiju ^[92], lai Viņš varētu pildīt savu sūtību, kas nes pestīšanu. ^[93] Svētā Gara nonākšana pār Jēzu, kad Viņš saņēma Kristību no Jāņa, bija zīme tam, ka Viņš ir Tas, kam jānāk, ka Viņš ir Mesija, Dieva Dēls. ^[94] Tādēļ Viņš bija ieņemts no Svētā Gara, visa Viņa dzīve un sūtība bija pilnīgā vienotībā ar Svēto Garu, kuru Tēvs Viņam dod "bez mēra" ( Jņ 3, 34).

Taču šī Gara pilnība nedrīkstēja palikt vienīgi par Mesijas īpašumu, tā bija jāpiešķir visai mesiāniskajai tautai. ^[95] Kristus vairākkārt apsolīja šo Gara nonākšanu ^[96], un šo apsolījumu Viņš vispirms īstenoja Lieldienās ^[97], bet pēc tam - visspilgtākajā veidā - Vasarsvētku dienā. ^[98] Svētā Gara piepildīti, apustuļi sāka sludināt "Dieva brīnumdarbus" ( Apd 2, 11), un Pēteris pasludināja, ka šī Gara nonākšana ir mesiānisko laiku zīme. ^[99] Tie, kas toreiz ticēja apustuliskajai sludināšanai un pieņēma Kristību, saņēma arī Svētā Gara dāvanu. ^[100]

"Kopš [..] šiem laikiem apustuļi, izpildīdami Kristus gribu, ar roku uzlikšanu jaunkristītajiem nodeva Svētā Gara dāvanu, kas ļauj Kristības žēlastībai sasniegt savu pilnību. ^[101] Lūk, kāpēc Vēstulē ebrejiem mācība par Kristību un roku uzlikšanu ir viena no pirmajām kristīgajām pamācībām. ^[102] Katoliskā tradīcija roku uzlikšanu ar pilnām tiesībām atzīst par Iestiprināšanas sakramenta pirmsākumiem, šis sakraments zināmā veidā Baznīcā nepārtraukti nodod tālāk Vasarsvētku žēlastību." ^[103]

Drīz vien, lai labāk izceltu Svētā Gara dāvanas nozīmi, roku uzlikšanai pievienoja svaidīšanu ar smaržīgo eļļu (hrizmu). Šī svaidīšana atklāj vārda "kristietis" nozīmi. "Kristietis", tas ir "svaidītais". Šis vārds cēlies no paša Kristus vārda, jo Viņu "Dievs svaidīja Svētajā Garā" ( Apd 10, 38). Un šis svaidīšanas rits līdz pat mūsu dienām pastāv kā Austrumos, tā Rietumos. Šī iemesla dēļ Austrumos šo sakramentu sauc par Hrizmāciju (svaidīšanu ar hrizmu) jeb mironu ( grieķiski vārds myron nozīmē "hrizma"). Rietumos šī sakramenta saukšana par Iestiprināšanu vienlaikus izsaka gan Kristības apstiprināšanu, gan kristības žēlastības nostiprināšanu.

Divas tradĪcijas: Austrumu un Rietumu

Pirmajos gadsimtos Iestiprināšanu parasti piešķīra kopā ar Kristību tajā pašā liturģiskajā svinēšanā. Saskaņā ar sv. Cipriāna vārdiem ^[104], šie sakramenti veido vienu "dubultu sakramentu". Arvien biežāk sastopamā bērnu kristīšana jebkurā gada laikā, (lauku) draudžu skaita palielināšanās, kas veicināja diecēžu paplašināšanos, un vēl citi iemesli darīja neiespējamu bīskapa klātbūtni visās kristību svinībās. Tā kā Rietumos radās vēlme Kristības piepildījumu rezervēt bīskapam, šie abi sakramenti tika atdalīti laikā. Austrumos abi sakramenti palika vienoti, līdz ar to Iestiprināšanu piešķir priesteris, kurš kristī. Taču viņš to var darīt tikai ar mironu (gr. myron ), kuru iesvētījis bīskaps. ^[105]

Kāda Romas Baznīcas paraža veicināja Rietumu prakses attīstību. Tur bija sastopama divkārša svaidīšana ar svēto hrizmu pēc Kristības: vispirms priesteris svaida jaunkristīto, kas iznāk no kristību "peldes", bet vēlāk bīskaps pilnveido svaidīšanu, svaidot otrreiz jaunkristītā pieri. ^[106] Priestera izdarītā pirmā svaidīšana ar svēto hrizmu ir palikusi saistīta ar kristīšanas ritu; tā nozīmē kristītā piedalīšanos Kristus pravietiskajā, priesteriskajā un karaliskajā funkcijā. Ja Kristība tika piešķirta pieaugušajam, tad bija tikai viena pēckristību svaidīšana: Iestiprināšanas svaidīšana.

Austrumu Baznīcas prakse vairāk uzsver to, ka ievadīšana kristīgajā dzīvē ir viens veselums. Latīņu Baznīcas prakse skaidrāk izceļ jaunā kristieša vienotību ar savu bīskapu, kas kalpo Baznīcai un nodrošina tās vienību, katoliskumu un apustuliskumu, un - līdz ar to - saikni ar Kristus Baznīcas apustuliskajiem aizsākumiem.

II. Iestiprināšanas zīmes un rits

Runājot par šī sakramenta ritu, uzmanība jāpievērš svaidīšanas zīmei un tam, ko šī svaidīšana izsaka un iespiež: garīgo zīmogu.

Svaidīšanai bibliskajā un antīkajā simbolikā ir daudz nozīmju: eļļa ir pārpilnības ^[107] un prieka ^[108] zīme, tā šķīstī (iesvaidīšana pirms un pēc peldes) un dara vingru (atlētu un cīkstoņu iesvaidīšana); tā ir izdziedināšanas zīme, jo tā dziedē sasitumus un brūces ^[109] ; un tā piešķir skaistuma, veselības un spēka mirdzumu.

Visas šīs ar eļļu veiktās svaidīšanas nozīmes ir sastopamas sakramentālajā dzīvē. Svaidīšana pirms Kristības ar katehumēnu eļļu nozīmē šķīstīšanu un stiprināšanu; slimnieku svaidīšana izsaka izdziedināšanu un stiprinājumu. Svaidīšana ar svēto hrizmu pēc Kristības - iestiprināšanas un ordinācijas laikā - ir iesvētīšanas zīme. Ar Iestiprināšanu kļūst pilnīgāka kristiešu, tas ir, to, kas ir svaidīti, līdzdalība Jēzus Kristus sūtībā un Svētā Gara pilnībā, kurš viņus piepilda, lai visa viņu dzīve dvestu "labo Kristus smaržu". ^[110]

Ar šo svaidījumu iestiprināmais saņem Svētā Gara "zīmi", zīmogu. Zīmogs ir personas simbols ^[111], viņas autoritātes zīme ^[112], kura apliecina, ka viņai kas pieder ^[113] - savā laikā karavīrus apzīmogoja ar viņu virsnieka zīmogu, bet vergus - ar viņu saimnieka zīmogu; tas padara autentisku juridisku aktu ^[114] vai dokumentu ^[115] un reizēm noteic, ka tas ir slepens. ^[116]

Pats Jēzus par sevi saka to, ka Viņš ir apzīmogots ar sava Tēva zīmogu. ^[117] Arī kristietis ir apzīmogots ar zīmogu: "Bet Tas, kurš Kristū mūs nostiprina kopā ar jums un kurā mūs ir svaidījis, ir Dievs. Viņš ir mūs apzīmogojis un atstājis Gara ķīlu mūsu sirdīs." ( 2 Kor 1, 21-22) ^[118] Šis Svētā Gara zīmogs nozīmē pilnīgu piederību Kristum, iesaistīšanos kalpošanā Viņam uz mūžiem, kā arī apsolījumu sagaidīt dievišķo aizsardzību lielajā eshatoloģiskajā pārbaudījumā. ^[119]

Iestiprināšanas svinēšana

Svarīgs rituāla brīdis pirms Iestiprināšanas svinēšanas, kas savā veidā ir tās daļa, - tā ir svētās hrizmas iesvētīšana. Bīskaps Lielajā ceturtdienā, svinot hrizmālo Misi, iesvētī svēto hrizmu visai savai diecēzei. Austrumu Baznīcās šo iesvētīšanu var veikt vienīgi patriarhs:

Antiohijas liturģija šādi izsaka svētās hrizmas (mirona - gr. myron ) iesvētīšanas epiklēzes lūgšanu: "[Tēvs (...), sūti Svēto Garu] pār mums un pār šo dāvāto eļļu un svētī to, lai visiem tiem, kuri tiks ar to svaidīti un apzīmogoti, tā būtu par svētu mironu, priesterisku mironu, karalisku eļļu, gaišu uzvalku, pestīšanas tērpu, dzīvības sargu, garīgu velti, dvēseles un miesas svētdarīšanu, sirds līksmi, mūžīgu jaukumu, neatņemamu prieku, neizdzēšamu zīmogu, ticības vairogu un nesatriecamu bruņu cepuri pret ikvienu Pretinieka uzbrukumu!" ^[120]

Kad Iestiprināšanu svin atsevišķi, nevis kopā ar Kristības sakramentu, kā tas notiek romiešu ritā, tad Iestiprināšanas sakramenta liturģija sākas ar to, ka tie, kas tiks iestiprināti, atjauno Kristības solījumus un apliecina savu ticību. Tādējādi kļūst skaidrs, ka Iestiprināšana ir Kristības turpinājums. ^[121] Kad kristīts tiek pieaugušais, tad viņš Iestiprināšanu saņem uzreiz un piedalās Euharistijā. ^[122]

Romas ritā bīskaps izstiepj rokas pār visiem iestiprināmajiem kopā - tas ir žests, kas kopš apustuļu laikiem ir Svētā Gara dāvanas zīme. Un tad bīskaps piesauc Svēto Garu, lūdzot Tam nonākt pār iestiprināmajiem:

"Visvarenais Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas esi licis šiem kalpiem atdzimt no ūdens un Svētā Gara, atbrīvodams viņus no grēka, sūti, Tu, Kungs, viņiem Svēto Garu Iepriecinātāju; dod viņiem gudrības un saprāta garu, padoma un stipruma garu, zinības un dievbijības garu; pildi viņus ar Tavas bijāšanas garu! Caur Kristu, mūsu Kungu." ^[123]

Tad seko sakramenta būtiskais rits. Latīņu ritā "Iestiprināšanas sakramentu piešķir, ar svēto hrizmu svaidot pieri, uzliekot rokas un izrunājot sekojošos vārdus: "Saņem Svētā Gara dāvanas zīmi" (lat. Accipe signaculum doni Spiritus Sancti )" ^[124]. Bizantijas rita Austrumu Baznīcās ar mironu pēc epiklēzes lūgšanas svaida visnozīmīgākās ķermeņa daļas: pieri, acis, degunu, ausis, lūpas, krūtis, muguru, rokas un kājas; pie tam katru svaidīšanu pavada formula: "Svētā Gara dāvanas zīmogs" (gr. Sfragis dōreas Pneymatos Hagioy ). ^[125]

Miera skūpsts, ar kuru pabeidz sakramenta ritu, nozīmē un pauž Baznīcai raksturīgo vienotību ar bīskapu un ar visiem ticīgajiem. ^[126]

III. Iestiprināšanas sekas

Kā to pauž pati liturģiskā svinēšana, Iestiprināšanas sakramenta rezultāts ir īpaša Svētā Gara dāvāšana, kā tas notika ar apustuļiem Vasarsvētku dienā.

Līdz ar to Iestiprināšana ļauj pieaugt un padziļināties Kristības žēlastībai:

- tā dara dziļāku mūsu filiācijas saikni ar Dievu, kura liek saukt "Abba, Tēvs!" ( Rom 8, 15);

- ciešāk vieno mūs ar Kristu;

- vairo mūsos Svētā Gara dāvanas;

- dara pilnīgāku mūsu saikni ar Baznīcu ^[127] ;

- piešķir mums īpašu Svētā Gara spēku, lai mēs spētu izplatīt un aizstāvēt ticību ar vārdiem un darbiem kā īsti Kristus liecinieki, lai mēs drosmīgi apliecinātu Kristus vārdu un lai nekad nekaunētos no krusta ^[128] :

"Tātad atceries, ka tu esi saņēmis garīgu zīmi, gudrības un saprāta garu, padoma un spēka garu, pazīšanas un bijības garu, svētās bijāšanas garu, un glabā, ko esi saņēmis. Dievs Tēvs ir apzīmējis tevi ar savu zīmi, Kristus Kungs ir tevi apstiprinājis un ielicis tavā sirdī Gara ķīlu." ^[129]

Tāpat kā Kristība, Iestiprināšana, būdama tās piepildījums, tiek dota tikai vienreiz. Iestiprināšana patiešām iespiež dvēselē neizdzēšamu zīmi - "zīmogu" ^[130], kas liecina par to, ka Kristus ir apzīmogojis kristieti ar sava Gara zīmogu, ietērpjot viņu spēkā no augšienes, lai šis cilvēks būtu Viņa liecinieks. ^[131]

Šis "zīmogs" (lat. character ) pilnveido Kristībā saņemto ticīgo kopējo priesterību, un "iestiprinātais saņem spēku apliecināt Kristus ticību atklāti un tā, it kā pildot kādu pienākumu (lat. quasi ex officio )". ^[132]

IV. Kas var saņemt šo sakramentu?

Ikviens vēl neiestiprināts kristītais var saņemt Iestiprināšanas sakramentu un viņam tas ir jāsaņem. ^[133] Tā kā Kristība, Iestiprināšana un Euharistija veido vienu veselumu, tad līdz ar to "ticīgajiem obligāti jāsaņem šis sakraments attiecīgajā laikā" ^[134], jo bez Iestiprināšanas un Euharistijas Kristība gan ir spēkā esoša un iedarbīga, taču ievadīšana kristīgajā dzīvē paliek nepabeigta.

Latīņu tradīcija jau vairākus gadsimtus uzskata "prāta gadus" par piemērotu vecumu, lai saņemtu Iestiprināšanu. Taču, ja dzīvība ir nāves briesmās, bērni jāiestiprina arī tad, ja viņi vēl nav sasnieguši prāta gadus. ^[135]

Ja dažreiz par Iestiprināšanu tiek runāts kā par "kristīgā brieduma sakramentu", tad tomēr nepienākas sajaukt vecumu, kad cilvēks ir pieaudzis ticības ziņā, ar vecumu, kad cilvēks ir pieaudzis saskaņā ar tā dabisko attīstību; un nedrīkst arī aizmirst, ka Kristības žēlastību mēs, Dieva izredzētie, esam saņēmuši par velti, bez jebkādiem mūsu nopelniem; lai šī žēlastība kļūtu iedarbīga, tai nav nepieciešama nekāda "ratifikācija". Sv. Akvīnas Toms to atgādina:

"Ķermeņa vecums nav šķērslis dvēselei. Tādējādi pat bērnībā cilvēks var saņemt garīgo pilnību, par kuru runā Gudrības grāmata [4, 8]: "Cienījamu vecumu nedod ne nodzīvoto dienu, ne arī gadu skaits." Tādēļ arī daudzi bērni, pateicoties Svētā Gara spēkam, kuru viņi bija saņēmuši, ir vīrišķīgi cīnījušies par Kristu, nežēlojot pat savas asinis." ^[136]

Sagatavojot Iestiprināšanai, kā mērķis jāizvirza kristieša dziļāka vienotība ar Kristu, lielāka draudzība un dzīvākas attiecības ar Svēto Garu, labāk iepazīstot Viņa darbību, Viņa dāvanas un iedvesmas, lai kristietis spētu labāk īstenot kristīgās dzīves apustulisko atbildību. Šī iemesla dēļ Iestiprināšanas katehēze centīsies modināt piederības izjūtu Jēzus Kristus Baznīcai: kā visas katoliskās Baznīcas, tā arī draudzes līmenī. Draudze ir īpaši atbildīga par iestiprināmo sagatavošanu. ^[137]

Lai saņemtu Iestiprināšanas sakramentu, kandidātam ir jābūt žēlastības stāvoklī. Viņam nepieciešams vispirms saņemt Gandarīšanas sakramentu, lai tiktu šķīstīts un sagatavots saņemt Svētā Gara dāvanu. Dziļāka lūgšana cilvēku sagatavos pazemīgi un atvērtībā saņemt Svētā Gara spēku un žēlastības. ^[138]

Iestiprināšanas, tāpat kā Kristības saņemšanai, nepieciešams, lai kandidāti meklētu krusttēva vai krustmātes garīgo palīdzību. Ir labi, ja krusttēvs vai krustmāte ir tie paši, kas bija Kristības saņemšanas brīdī, lai labāk tiktu akcentēta abu sakramentu vienība. ^[139]

V. Iestiprināšanas izpildītājs

Iestiprināšanas pirmizpildītājs (lat. minister originarius ) ir bīskaps. ^[140]

Austrumos parasti tas ir priesteris, kurš kristī un tūlīt pat piešķir arī Iestiprināšanu vienā un tajā pašā svinēšanas reizē. Taču viņš to dara ar patriarha vai bīskapa svētītu svēto hrizmu, kas izsaka Baznīcas apustulisko vienību, kuru nostiprina Iestiprināšanas sakraments. Latīņu Baznīcā tieši tāpat rīkojas gadījumos, kad kristī pieaugušos vai kad pilnīgā vienotībā ar katolisko Baznīcu tiek ievests kāds, kas kristīts citā kristīgajā kopienā, kurā Iestiprināšanas sakraments nav spēkā esošs. ^[141]

Latīņu ritā Iestiprināšanas sakramentu parasti piešķir bīskaps. ^[142] Kaut arī bīskaps nepieciešamības gadījumā tiesības sniegt Iestiprināšanu var uzticēt priesteriem ^[143], tomēr ir pienācīgi, ka viņš piešķir to pats, tādējādi neaizmirstot, ka tieši šī iemesla dēļ Iestiprināšanas svinēšana ir tikusi laikā atdalīta no Kristības. Bīskapi ir apustuļu pēcteči, viņi ir saņēmuši Ordinācijas sakramenta pilnību. Fakts, ka Iestiprināšanas sakramentu piešķir bīskapi, skaidri nozīmē to, ka šī sakramenta saņēmēji tiks ciešāk vienoti ar Baznīcu, ar tās apustuliskajiem pirmsākumiem un ar tās sūtību liecināt par Kristu.

Ja kristietis ir nāves briesmās, tad jebkurš priesteris var viņam piešķirt Iestiprināšanu. ^[144] Patiešām, Baznīca vēlas, lai neviens tās bērns, pat ne vismazākais, neaizietu no šīs pasaules, nebūdams Svētā Gara pilnveidots ar Kristus pilnības dāvanu.

Kopsavilkums

"Kad apustuļi, kas bija Jeruzalemē, izdzirda, ka Samarija ir pieņēmusi Dieva Vārdu, viņi sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni, kas aizgājuši lūdzās par tiem, lai tie saņemtu Svēto Garu; jo tas vēl nebija nācis ne pār vienu no tiem, un tie bija tikai kristīti Kunga Jēzus vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie saņēma Svēto Garu." ( Apd 8, 14-17)

Iestiprināšana pilnveido Kristības žēlastību; tas ir sakraments, kas dod Svēto Garu, lai mēs dziļāk iesakņotos dievišķajā filiācijā, lai nostiprinātu mūsu iekļaušanu Kristū un mūsu saikni ar Baznīcu, lai mūs vairāk iesaistītu tās sūtībā un lai mēs varētu liecināt par kristīgo ticību ar vārdiem, kurus pavada darbi.

Iestiprināšana, tāpat kā Kristība, kristieša dvēseli apzīmogo ar garīgu zīmi jeb neizdzēšamu zīmogu; lūk, kāpēc šo sakramentu var saņemt tikai reizi mūžā.

Austrumu Baznīcā šis sakraments tiek piešķirts uzreiz pēc Kristības; tam seko piedalīšanās Euharistijā; šī tradīcija uzsver to, ka šie trīs sakramenti, kas ievada kristīgajā dzīvē, veido vienu veselumu. Latīņu Baznīcā Iestiprināšanas sakramentu piešķir tad, kad ir sasniegti prāta gadi, un to svinēt parasti pienākas bīskapam, tādējādi norādot, ka šis sakraments nostiprina saikni ar Baznīcu.

Kristietim, kas ir sasniedzis prāta gadus un gatavojas saņemt Iestiprināšanu, ir jāapliecina ticība, viņam jābūt žēlastības stāvoklī, jāizsaka nodoms saņemt šo sakramentu un jābūt gatavam uzņemties Kristus mācekļa un liecinieka pienākumus kā Baznīcas kopienā, tā arī laicīgajās lietās.

Iestiprināšanas rita būtiskā daļa ir kristītās personas pieres svaidīšana ar svēto hrizmu (Austrumos - arī citu sajūtu orgānu svaidīšana), sakramenta izpildītāja rokas uzlikšana un sekojošie vārdi: "Saņem Svētā Gara dāvanas zīmi" - romiešu ritā, "Svētā Gara dāvanas zīmogs" - Bizantijas ritā.

Kad Iestiprināšana tiek svinēta atsevišķi, nevis kopā ar Kristību, tad tās saikni ar Kristību izsaka Kristības solījumu atjaunošana. Iestiprināšanas svinēšana Euharistijas laikā palīdz izcelt to, ka sakramenti, kas ievada kristīgajā dzīvē, ir savstarpēji vienoti.

3. artikuls. Euharistijas sakraments

Svētā Euharistija noslēdz ievadīšanu kristīgajā dzīvē. Visi tie, kas ar Kristību ir pacelti līdz karaliskās priesterības cieņai un ar Iestiprināšanu vēl dziļāk pielīdzināti Kristum, tie, piedalīdamies Euharistijā, kopā ar visu draudzi piedalās pašā Kristus upurī.

"Tajā naktī, kad Viņu nodeva, mūsu Pestītājs Pēdējo vakariņu laikā iedibināja savas Miesas un Asiņu euharistisko Upuri, lai savu upuri uz krusta darītu mūžīgi klātesošu gadsimtu gaitā, līdz Viņš atkal atnāks, un lai Baznīcai, savai mīļotajai Līgavai, uzticētu savas nāves un augšāmcelšanās mūžīgo piemiņu: mīlestības sakramentu, vienības zīmi, mīlestības saikni, Lieldienu mielastu, kurā Kristus tiek uzņemts kā barība, dvēsele - piepildīta ar žēlastību un mums tiek dota nākamās godības ķīla." ^[145]

I. Euharistija - Baznīcas dzīves avots un virsotne

Euharistija ir "visas kristīgās dzīves avots un virsotne". ^[146] "Pārējie sakramenti, kā arī visi Baznīcas kalpojumi un apustuliskie pienākumi ir saistīti ar Euharistiju un ir tai pakārtoti, jo Svētā Euharistija sevī ietver Baznīcas bagātību, tas ir, pašu Kristu, mūsu Lieldienu Upuri." ^[147]

"Dzīvo vienotību ar Dievu un Dieva tautas vienību, kuras Baznīcu padara par to, kas tā ir, pauž un īsteno Euharistija. Euharistijā rod virsotni gan darbība, caur kuru Dievs Kristū svētdara pasauli, gan arī kults, kuru cilvēki Svētajā Garā veltī Kristum un caur Viņu - Tēvam." ^[148]

Visbeidzot, svinot Euharistiju, mēs jau tagad vienojamies ar debesu liturģiju un jau priekšlaikus kļūstam līdzdalīgi mūžīgajā dzīvē, kad "Dievs visā [..] [būs] viss" ( 1 Kor 15, 18).

Īsi sakot, Euharistija ir mūsu ticības kopsavilkums un summa: "Mūsu domāšanas veids saskaņojas ar Euharistiju, un Euharistija, savukārt, apstiprina mūsu domāšanas veidu." ^[149]

II. Kā sauc šo sakramentu?

Šī sakramenta neizsmeļamo bagātību izsaka dažādi vārdi, ar kuriem tas tiek apzīmēts. Katrs no šiem vārdiem nosauc kādu no šī sakramenta aspektiem. To sauc:

par Euharistiju, jo tā ir pateicības lūgšana Dievam. Grieķu vārdi eyharistein ( Lk 22, 19; 1 Kor 11, 24) un eylogein ( Mt 26, 26; Mk 14, 22) atgādina jūdu svētības, kas sludina - sevišķi maltīšu reizēs - Dieva darbus: radīšanu, pestīšanu un svētdarīšanu;

par Kunga Mielastu ^[150], jo runa ir par Pēdējām vakariņām, kuras Kungs ieturēja ar saviem mācekļiem savu ciešanu priekšvakarā, un par Jēra kāzu mielasta ^[151] debesu Jeruzalemē iepriekšpasludināšanu;

par Maizes laušanu, jo šo jūdu mielastam raksturīgo rituālu lietoja Jēzus, kad Viņš kā namatēvs svētīja un izdalīja maizi ^[152], it sevišķi Pēdējo vakariņu laikā ^[153]. Pateicoties šim žestam, mācekļi Jēzu atpazina pēc Viņa augšāmcelšanās ^[154], un tieši tā pirmie kristieši sauca savas euharistiskās svētsapulces ^[155]. Tas nozīmē, ka visi, kas ēd šo vienīgo lauzto maizi - Kristu, nonāk vienotībā ar Viņu un Viņā veido vienu vienīgu miesu ^[156] ;

par Euharistisko svētsapulci (gr. synaksis ), jo Euharistiju svin ticīgo svētsapulcē, Baznīcas redzamajā izpausmē ^[157] ;

par Kunga ciešanu un augšāmcelšanās piemiņu ;

par Svēto Upuri, jo tas dara klātesošu vienīgo Kristus - Pestītāja - upuri un tajā ietver Baznīcas upurdāvanu; vai arī par Svēto Mises Upuri, "slavas Upuri" ( Ebr 13, 15) ^[158], garīgo Hostiju ^[159], šķīsto ^[160] un svēto upurdāvanu, jo tas piepilda un pārspēj visus vecās derības upurus;

par Svēto un Dievišķo Liturģiju, jo visas Baznīcas liturģijas centrs un tās vispiesātinātākā izpausme ir šī sakramenta svinēšana; tā paša iemesla dēļ to sauc arī par svēto noslēpumu svinēšanu. Runa ir arī par Vissvēto Sakramentu, jo tas ir sakramentu sakraments. Ar šo vārdu apzīmē arī Euharistijā konsekrētās hostijas, kas tiek uzglabātas tabernākulā;

par Komūniju, jo šajā sakramentā mēs nonākam vienotībā ar Kristu, kurš dara mūs par savas Miesas un Asiņu līdzdalībniekiem, lai mēs kopā ar Viņu veidotu vienu Miesu ^[161] ; vēl to sauc arī par svētajām lietām (gr. ta hagia, lat. sancta ) ^[162] tā ir "svēto komūnijas ( sadraudzības)" pirmā nozīme, par kuru runā Apustuļu ticības simbols -, par eņģeļu maizi, debesu maizi, nemirstības zālēm ^[163], ceļa maizi ...

par Svēto Misi, jo liturģija, kurā piepildās pestīšanas noslēpums, noslēdzas ar ticīgo sūtīšanu (lat. missio ), lai viņi izpildītu Dieva gribu savā ikdienas dzīvē.

III. Euharistija pestīšanas plānā

Maizes un vīna zīmes

Euharistijas svinēšanas sirdī ir maize un vīns, kas, priesterim atkārtojot Kristus sacītos vārdus un piesaucot Svēto Garu, kļūst par Kristus Miesu un Asinīm. Būdama uzticīga Kunga rīkojumam, Baznīca Kunga piemiņai līdz Viņa otrreizējai atnākšanai godībā turpina darīt to, ko Viņš darījis savu ciešanu priekšvakarā: "Viņš ņēma maizi...", "Viņš ņēma biķeri, kas bija pildīts ar vīnu no vīnakoka augļiem...". Maizes un vīna zīmes, noslēpumainā veidā kļūdamas par Kristus Miesu un Asinīm, turpina nozīmēt arī to, ka radītā pasaule ir laba. Tādēļ ofertorija laikā mēs pateicamies Radītājam par maizi un vīnu ^[164], "cilvēka darba" augļiem, taču vispirms "zemes" un "vīnakoka augļiem", Radītāja dāvanām. Karaļa un priestera Melhizedeka, kurš atnesa "maizi un vīnu" ( Rad 14, 18), žestā Baznīca saskata pati savu upurdāvanu pirmtēlu. ^[165]

Vecajā derībā maize un vīns tiek upurēti, upurējot pirmos zemes augļus kā pateicības zīmi Radītājam. Bet tie iegūst arī jaunu nozīmi izceļošanas kontekstā: neraudzētā maize, ko Izraēlis ēd katru gadu Lieldienās, atgādina par steigu, kādā šī tauta devās prom no Ēģiptes brīvības gaitās; atmiņas par tuksneša mannu vienmēr atgādinās Izraēlim, ka viņš dzīvo no Dieva Vārda maizes. ^[166] Visbeidzot, dienišķā maize ir Apsolītās zemes auglis, ķīla Dieva uzticībai saviem apsolījumiem. "Svētības biķeris" ( 1 Kor 10, 16) jūdu Lieldienu mielasta nobeigumā pievieno svētku priekam, ko simbolizē vīns, eshatoloģisku jēgu - mesiāniskās gaidas pēc Jeruzalemes atjaunošanas. Savu Euharistiju Jēzus iedibināja, piešķirot jaunu un galīgu jēgu maizes un vīna kausa svētīšanai.

Maizes pavairošanas brīnumi, kad Kungs izsaka svētības vārdus, lauž maizi un liek saviem mācekļiem to izdalīt, lai paēdinātu lielo ļaužu pulku, jau iepriekš atklāj Viņa Euharistijas - vienīgās Maizes - pārpilnību. ^[167] Par vīnu pārvērstā ūdens zīme Kānā ^[168] jau pasludina Jēzus pagodināšanas stundu. Tā pauž kāzu mielasta piepildījumu Tēva valstībā, kur ticīgie dzers jauno vīnu - Kristus Asinis. ^[169]

Pirmā Euharistijas pasludināšana mācekļus sašķēla, tāpat kā ciešanu pasludināšana viņus šokēja: "Cieta ir šī runa! Kas var to klausīties?" ( Jņ 6, 60) Euharistija un krusts - tie ir klupšanas akmeņi. Tas ir viens un tas pats noslēpums, un tas nepārstāj būt par šķelšanās iemeslu. "Vai arī jūs gribat aiziet?" ( Jņ 6, 67) Šis Kunga jautājums skan cauri gadsimtiem; tas ir Viņa mīlestības aicinājums atklāt, ka Viņš ir vienīgais, kam ir "mūžīgās dzīves vārdi" ( Jņ 6, 68), un ka saņemt ticībā Viņa Euharistijas dāvanu nozīmē uzņemt Viņu pašu.

Euharistijas iedibināšana

Kungs, mīlēdams savējos, mīlēja tos līdz galam. Zinādams, ka ir pienākusi Viņa stunda atstāt šo pasauli un atgriezties pie Tēva, Viņš vakariņu laikā mazgāja saviem mācekliem kājas un deva tiem mīlestības bausli. ^[170] Lai atstātu viņiem šīs mīlestības ķīlu, lai nekad napamestu savējos un darītu viņus līdzdalīgus savā Lieldienu upurī, Viņš iedibināja Euharistiju kā savas nāves un augšāmcelšanās piemiņu un pavēlēja saviem apustuļiem svinēt to līdz Viņa otrreizējai atnākšanai, "darīdams viņus par jaunās derības priesteriem". ^[171]

Trīs sinoptiskie evaņģēliji un sv. Pāvils mums atstājuši Euharistijas iedibināšanas aprakstu; savukārt sv. Jānis atstāsta Jēzus sacīto Kafarnaumas sinagogā - tie ir vārdi, kas sagatavo Euharistijas iedibināšanai: Kristus sevi sauc par dzīvības Maizi, kas nonākusi no debesīm. ^[172]

Jēzus izvēlējās Lieldienu laiku, lai izpildītu to, ko Viņš pasludināja Kafarnaumā: dot saviem mācekļiem savu Miesu un Asinis:

"Bet pienāca neraudzētās maizes diena, kad vajadzēja nokaut Pashas jēru. Un [Jēzus] sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: 'Ejiet un sagatavojiet mums Pashu, lai mēs ēstu!' [..] Un tie aizgājuši [..] sagatavoja Pashu. Kad pienāca laiks, Jēzus un kopā ar Viņu apustuļi ieņēma vietas pie galda. Un Viņš tiem sacīja: 'Es ilgoties ilgojos šo Pashu ēst kopā ar jums, pirms nekā es ciešu. Jo es jums saku: es to vairs neēdīšu, kamēr tā piepildīsies Dieva valstībā.' [..] Pēc tam, paņēmis maizi, Viņš pateicās un lauza, un deva viņiem, sacīdams: 'Tā ir mana Miesa, kas par jums tiek atdota. To dariet manai piemiņai.' Tāpat pēc vakariņām Viņš paņēma arī biķeri, sacīdams: 'Šis biķeris ir jaunā derība manās Asinīs, kas par jums tiek izlietas.'" ( Lk 22, 7-20) ^[173]

Svinēdams Pēdējās vakariņas kopā ar saviem apustuļiem Pashas mielasta laikā, Jēzus piešķīra galīgo jēgu jūdu Pashai. Patiešām, Jēzus došanās pie Tēva caur savu nāvi un augšāmcelšanos ir jaunā Pasha, kas tiek iepriekš īstenota Pēdējo vakariņu mielastā un svinēta Euharistijā, kura piepilda jūdu Pashu un iepriekš pasludina Baznīcas galīgo Pashu Dieva valstības godībā.

"Dariet to manai piemiņai"

Jēzus pavēle atkārtot Viņa žestus un vārdus, "kamēr Viņš atnāks", neprasa vienīgi pieminēt Jēzu un to, ko Viņš darījis. Tā mērķis ir, lai apustuļi un viņu pēcteči liturģiski svinētu Kristus un Viņa dzīves, nāves, augšāmcelšanās un aizlūguma pie Tēva piemiņu.

Kopš iesākuma Baznīca ir bijusi uzticīga šim Kunga bauslim. Par Jeruzalemes Baznīcu ir sacīts:

"Brāļi pastāvēja apustuļu mācībā un kopībā, maizes laušanā un lūgšanā. [..] Ik dienas viņi vienprātīgi uzturējās svētnīcā, bet mājās laužot maizi, ēda maltīti sirds vienkāršībā un līksmībā." ( Apd 2, 42. 46)

Tā galvenokārt bija "nedēļas pirmā diena", tas ir, svētdiena, Jēzus augšāmcelšanās diena, kad kristieši sapulcējās "maizi lauzt" ( Apd 20, 7). No šī laika līdz pat mūsu dienām Euharistijas svinēšana ir turpinājusies, tā ka šodien mēs to sastopam it visur Baznīcā ar to pašu pamatstruktūru. Tā paliek Baznīcas dzīves centrs.

Tādējādi svētceļojošā Dieva tauta, no vienas svinēšanas līdz otrai sludinādama Jēzus Lieldienu noslēpumu, "kamēr Viņš atnāks" ( 1 Kor 11, 26), iet "pa šaurajām krusta durvīm" ^[174] uz debesu mielastu, kad visi izredzētie sēdīsies pie valstības galda.

IV. Euharistijas liturģiskā svinēšana

Visu laikmetu Mise

Jau 2. gadsimtā sv. Justīns Moceklis atstāja liecību par euharistiskā dievkalpojuma norises būtiskajiem elementiem. Tā ir palikusi tāda pati visos lielajos liturģiskajos ritos līdz mūsu dienām. Lūk, ko sv. Justīns raksta ap 155. gadu, lai izskaidrotu pagānu imperatoram Antonīnam Dievbijīgajam (138-161) to, ko dara kristieši:

"Dienā, kuru sauc par Saules dienu, visi, kas dzīvo pilsētā un laukos, sapulcējas kādā noteiktā vietā.

Viņi lasa apustuļu atmiņas un praviešu rakstus tik ilgi, cik laiks ļauj.

Kad lektors ir beidzis, runā tas, kas vada sapulci, lai rosinātu un mudinātu sekot šiem skaistajiem piemēriem.

Pēc tam mēs visi pieceļamies un lūdzamies" ^[175] "par mums pašiem [..] un visiem citiem, lai kur vien tie neatrastos, lūdzot, lai mēs būtu taisnīgi savā dzīvē un rīcībā un uzticīgi baušļiem, ka varētu iemantot mūžīgo pestīšanu.

Kad beidzam lūgšanu, mēs sniedzam viens otram skūpstu.

Pēc tam sapulces vadītājam atnes maizi un kausu, kurā vīns ir sajaukts ar ūdeni.

Tos paņēmis, viņš slavē debesu Tēvu Dēla un Svētā Gara vārdā un ilgi pateicas (gr. eyharistian ) par to, ka esam tikuši atzīti par šo dāvanu cienīgiem.

Kad viņš ir beidzis lūgties un pateikties, visi klātesošie ļaudis atsaucas, teikdami: Amen.

[..] Kad sapulces vadītājs ir pateicies un tauta atbildējusi, tie, kurus pie mums sauc par diakoniem, izdala visiem klātesošajiem 'par Euharistiju pārveidoto' (gr. eyharistēthentos ) maizi un vīnu ar ūdeni un tos aiznes tiem, kas nav klāt." ^[176]

Euharistijas liturģija norit saskaņā ar pamatstruktūru, kas saglabājusies cauri gadsimtiem līdz pat mūsu dienām. Tā ietver divas lielas daļas, kas veido vienu veselumu:

- sapulcēšanos, Vārda liturģiju ar lasījumiem, sprediķi un vispārējo lūgšanu;

- Euharistisko liturģiju ar maizes un vīna prezentāciju, konsekrācijas pateicības lūgšanu un komūniju.

Vārda liturģija un Euharistiskā liturģija kopā veido "vienu un to pašu kulta aktu" ^[177] ; patiešām, galds, kas mums Euharistijā tiek sagatavots, reizē ir Dieva Vārda un Kunga Miesas galds. ^[178]