Trešā nodaļa. Es ticu uz Svēto Garu

"Neviens nevar pateikt bez Svētā Gara palīdzības: 'Jēzus ir Kungs'" ( 1 Kor 12, 3) "Dievs mūsu sirdīs sūtīja sava Dēla Garu, kas saka: 'Abba, Tēvs!'" ( Gal 4, 6) Vienīgi Svētajā Garā ir iespējams pazīt šo ticības patiesību. Lai nodibinātu attiecības ar Kristu, sākumā ir nepieciešams Svētā Gara pieskāriens. Viņš nāk mums pretī un modina mūsos ticību. Mūsu Kristībā, pirmajā ticības sakramentā, Svētais Gars Baznīcā ļoti dziļi un personiski mums sniedz Dzīvību, kuras avots ir Tēvā un kuru mums ir dāvājis Dēls:

Kristība "mums dod žēlastību atdzimšanai Dievā Tēvā caur Dēlu Svētajā Garā. Jo ikviens, kurā ir Dieva Gars, tiek aizvests pie Vārda, tas ir, Dēla; bet Dēls viņu stāda priekšā Tēvam, un Tēvs dāvā viņam neiznīcību. Tātad bez Gara nav iespējams skatīt Dieva Dēlu, un bez Dēla neviens nevar tuvoties Tēvam, jo Tēva pazīšana ir Dēls, un pazīt Dieva Dēlu var caur Svēto Garu". ^[1]

Svētais Gars ar savu žēlastību ir pirmais, kas uzmodina mūsu ticību un ieved mūs jaunajā dzīvē, kas nozīmē pazīt Tēvu un Jēzu Kristu, ko Tēvs ir sūtījis. ^[2] Tomēr Viņš ir pēdējais Vissvētās Trīsvienības Personu atklāsmē. Sv. Gregors no Nazianzas, "Teologs", šo attīstību izskaidro ar dievišķās "pretimnākšanas" pedagoģiju:

"Vecā Derība atklāti sludināja Tēvu, Dēlu - neskaidrāk. Jaunā Derība, atklājot Dēlu, lika nojaust Gara dievišķību. Tagad Gars uzturas mūsu vidū un ļauj mums skaidrāk ieraudzīt Viņu pašu. Patiesi, nebūtu bijis prātīgi atklāti sludināt Dēlu, kad vēl nebija apliecināta Tēva dievišķība, un tad, kad Dēla dievišķība vēl nebija pieņemta, pievienot Svēto Garu kā papildus nastu, ja lieto tik drosmīgu salīdzinājumu. Tieši pateicoties attīstībai un virzībai no 'godības godībā', Trīsvienības gaisma atmirdzēs arvien spožāk." ^[3]

Tātad ticēt Svētajam Garam nozīmē atzīt to, ka Svētais Gars ir viena no Vissvētās Trīsvienības Personām, kurai ir tā pati daba, kas Tēvam un Dēlam (konsubstanciāla Tēvam un Dēlam), un kura "ar Tēvu un Dēlu tiek vienādi pielūgt[a] un slavēt[a]" ^[4]. Tāpēc šis Svētā Gara dievišķais noslēpums tika aplūkots Trīsvienības teoloģijā. Te būs runa vienīgi par Svētā Gara vietu pestīšanas norisē (lat. œconomia ).

Svētais Gars darbojas kopā ar Tēvu un Dēlu no iesākuma līdz pat mūsu pestīšanas plāna galīgajai īstenošanai. Bet tikai "pēdējos laikos", kuri sākas ar Dēla atpestījošo iemiesošanos, Viņš tiek atklāts un dots, atzīts un pieņemts kā Persona. Tad arī šis dievišķais plāns, piepildīts Kristū, kurš ir jaunās radības "Pirmdzimtais " un Galva, var īstenoties cilvēcē caur Gara izliešanu: Baznīcā, svēto sadraudzībā, grēku piedošanā, miesas augšāmcelšanā un mūžīgajā dzīvē.

8. artikuls. "Es ticu uz Svēto Garu"

"To, kas ir Dieva, neviens nav pazinis, kā tikai Dieva Gars." ( 1 Kor 2, 11) Taču Gars, kas Viņu atklāj, mums ļauj pazīt Kristu, Dieva dzīvo Vārdu, bet neizsaka pats sevi. Tas, kurš "ir runājis caur praviešiem" ^[5], ļauj mums saklausīt Tēva Vārdu. Bet Viņu pašu mēs nedzirdam. Viņu mēs pazīstam tikai pašā virzībā, kurā Viņš mums atklāj Vārdu un mūs sagatavo Viņa pieņemšanai ticībā. Patiesības Gars, kurš atklāj Kristu, "nerunā no sevis". ^[6] Tāda veida apslēptība, kas ir izteikti dievišķa, izskaidro to, kāpēc Garu "pasaule nespēj saņemt, jo tā Viņu nedz redz, nedz pazīst", bet tie, kas tic Kristum, Viņu pazīst, jo Viņš paliek pie tiem ( Jņ 14, 17).

Baznīcā, dzīvajā kopībā, kas balstās uz apustuļu ticību, kuru tā nodod tālāk, mēs iepazīstam Svēto Garu:

- Svētajos Rakstos, kurus Viņš iedvesmojis,

- Tradīcijā, kuras vienmēr aktuālie liecinieki ir Baznīcas tēvi,

- Baznīcas maģistērijā, kuru Viņš vada,

- sakramentālajā liturģijā, kurā caur vārdiem un simboliem Svētais Gars mūs vieno ar Kristu,

- lūgšanā, kurā Viņš aizlūdz par mums,

- harizmās un kalpotāju sūtībās, ar kurām ceļ Baznīcu,

- apustuliskās un misionārās dzīves liecībās,

- svēto liecībā, kur Viņš atklāj savu svētumu un turpina pestīšanas darbu.

I. Dēla un Gara kopējā misija

Dēla Gars ^[7], kuru Tēvs sūtīja mūsu sirdīs, ir patiess Dievs. Viņam ir tā pati daba, kas Tēvam un Dēlam (konsubstanciāls Tēvam un Dēlam), un Viņš no tiem ir nešķirams gan Trīsvienības iekšējā dzīvē, gan arī savā mīlestības dāvāšanā pasaulei. Taču pielūdzot Svēto Trīsvienību, kas ir dzīvinoša, nedalāma un ar vienu vienīgu kopīgu dabu (konsubstanciāla), Baznīcas ticība apliecina arī Personu atšķirību. Kad Tēvs sūta savu Vārdu, Viņš vienmēr sūta savu Garu: tā ir kopējā misija, kurā Dēls un Svētais Gars ir atšķirīgi, bet nešķirami. Protams, tas ir Kristus, kurš parādās, - neredzamā Dieva redzamais Attēls, taču Viņu atklāj Svētais Gars.

Jēzus ir Kristus, "Svaidītais", jo Gars Viņu ir svaidījis, un viss, kas notiek, sākot ar iemiesošanās brīdi, nāk no šīs pilnības. ^[8] Kad beidzot Kristus tiek pagodināts ^[9], Viņš, būdams pie Tēva, pats var sūtīt Garu tiem, kas Viņam tic: Viņš tiem dāvā savu Godību ^[10], tas ir, Svēto Garu, kurš Viņu pagodina ^[11]. No šī brīža kopējā sūtība izvērtīsies Tēva pieņemtajos bērnos, kurus Viņš pieņem Dēla Miesā (Baznīcā): bērnu pieņemšanas Gara sūtība būs vienot tos ar Kristu un dot tiem dzīvi Viņā.

"Svaidīšanas jēdziens norāda to, ka nekas nešķir Dēlu no Gara. Jo tāpat kā starp miesu un eļļas svaidījumu ne prāts, ne jutekļi nevar atrast kādu starpslāni, tāpat arī Dēla saskarsme ar Garu ir tieša. Tāpēc tam, kurš grib pieskarties Dēlam ticībā, ir vispirms nepieciešams pieskarties eļļai. Patiešām, nav nevienas daļas, kur nebūtu Svētā Gara. Tādēļ, kad apliecinām, ka Jēzus ir Kungs, mēs to darām Svētajā Garā, kas no visām pusēm nāk pretī tiem, kas tuvojas ticībā." ^[12]

II. Svētā Gara vārds, apzīmējumi un simboli

Svētā Gara īpašvārds

"Svētais Gars" - tā sauc To, kuru mēs pielūdzam un godinām kopā ar Tēvu un Dēlu. Baznīca šo vārdu saņēma no Kunga un to apliecina, kad tiek kristīti tās jaunie bērni. ^[13]

Termins "Gars" ir tulkots no ebreju vārda ruah, kura sākotnējā nozīme ir dvesma, gaiss, vējš. Jēzus lieto vēja, kuru var sajust, tēlu, lai liktu Nikodēmam nojaust transcendenti jauno atklāsmi par To, kas savā Personā ir Dieva Dvesma, dievišķais Gars. ^[14] No otras puses, "Gars" un "Svēts" ir Dieva īpašības, kas piemīt visām trim dievišķajām Personām. Bet, savienojot šos divus terminus kopā, Svētie Raksti, liturģija un teoloģiskā valoda apzīmē neizsakāmo Svētā Gara Personu, novēršot iespēju šo nozīmi sajaukt ar terminu "gars" un "svēts" citu lietojumu.

Svētā Gara apzīmējumi

Pasludinot un apsolot Svētā Gara atnākšanu, Jēzus nosauc Viņu par "Paraklētu", burtiski - "tas, kas tiek saukts pie...", ad-vocatus ( Jņ 14, 16. 26; 15, 26; 16, 7). Vārds "Paraklēts" parasti tiek tulkots kā "Iepriecinātājs", turklāt Jēzus bija pirmais Iepriecinātājs. ^[15] Kungs pats sauc Svēto Garu par "Patiesības Garu". ^[16]

Bez Viņa īpašvārda, kas ir visbiežāk lietots Apustuļu darbos un vēstulēs, apustulis Pāvils lieto tādus apzīmējumus kā apsolījuma Gars ( Gal 3, 14; Ef 1, 13), Dieva pieņemto bērnu Gars ( Rom 8, 15; Gal 4, 6), Kristus Gars ( Rom 8, 9), Kunga Gars ( 2 Kor 3, 17), Dieva Gars ( Rom 8, 9. 14; 15, 19; 1 Kor 6, 11; 7, 40), un sv. Pētera vēstulēs atrodams apzīmējums "godības Gars" ( 1 Pēt 4, 14).

Svētā Gara simboli

Ūdens. Ūdens simbols ir Svētā Gara, kas darbojas Kristībā, zīme. Pēc Svētā Gara piesaukšanas ūdens kļūst par iedarbīgu sakramentālu zīmi jaunai dzimšanai: tāpat kā mātes klēpī mēs atrodamies ūdenī, kad tiekam veidoti pirmajai dzimšanai, tāpat arī Kristības ūdens patiešām nozīmē to, ka mūsu piedzimšana dievišķajai dzīvei ir dota Svētajā Garā. Bet būdami "vienā Garā" kristīti, mēs "ar vienu Garu" esam "piepildīti" ( 1 Kor 12, 13): tātad Gars savā Personā ir arī dzīvais Ūdens, kas izplūst no krustā sistā Kristus ^[17] kā no avota un kas verd mūsos mūžīgai dzīvei. ^[18]

Svaidīšana. Svaidīšana ar eļļu arī ir Svētā Gara simbols, kļūstot pat par Tā sinonīmu. ^[19] Kad cilvēks tiek ievadīts kristīgajā dzīvē, svaidīšana tiek izmantota par Iestiprināšanas sakramentālo zīmi, kura Austrumu Baznīcās tieši tā tiek saukta par "hrizmāciju". Bet lai varētu novērtēt visu tās spēku, ir jāatgriežas pie pirmās svaidīšanas ar Svēto Garu: Jēzus svaidīšanas. Vārds "Kristus" ("Mesija" - no ebr.) nozīmē Dieva Gara "Svaidītais". Vecajā Derībā ir Kunga svaidītie ^[20], viņu vidū īpaši izceļas ķēniņš Dāvids ^[21]. Taču Jēzu Dievs svaidīja neatkārtojamā veidā: cilvēciskums, kuru Dēls pieņem, ir pilnībā "Svētā Gara svaidīts". Jēzus ir "Kristus" caur Svēto Garu. ^[22] Jaunava Marija ieņem Kristu no Svētā Gara, kurš ar eņģeļa starpniecību pasludina Viņu kā Kristu pirms dzimšanas ^[23] un liek Simeonam atnākt uz templi, lai redzētu Kunga Kristu ^[24]. Tieši Svētais Gars piepilda Kristu ^[25] ; Svētā Gara spēks parādās caur Kristu, kad Viņš veic dziedināšanas un pestīšanas darbu ^[26]. Visbeidzot, Viņš Jēzu augšāmceļ no mirušajiem. ^[27] Pilnībā kļūstot par "Kristu" savā cilvēciskumā, kurš uzvar nāvi ^[28], Jēzus pārpilnībā dāvā Svēto Garu, lai "svētie", nonākot vienotībā ar Dieva Dēla cilvēciskumu, sasniegtu pilnīgo briedumu "saskaņā ar Kristus pilnību" ( Ef 4, 13): "pilnīgo Kristu", kā sacījis sv. Augustīns. ^[29]

Uguns. Kā ūdens nozīmēja dzīves, kas dota Svētajā Garā, sākumu un auglību, tā uguns simbolizē Svētā Gara darbības pārveidojošo spēku. Pravietis Elijs, kurš " cēlās kā uguns" un kura "vārdi liesmoja kā lāpa" ( Sīr 48, 1), ar savu lūgšanu liek nonākt ugunij no debesīm pār upuri Karmela kalnā. ^[30] Šī uguns attēlo Svēto Garu, kas pārveido visu, ko Tas skar. Jānis Kristītājs iet Kungam pa priekšu "Elija garā un spēkā" ( Lk 1, 17), sludina Kristu kā tādu, kurš "kristīs ar Svēto Garu un uguni" ( Lk 3, 16), Garā, par kuru Jēzus teiks: "Es atnācu uguni mest uz zemi, un ko gan es vēlos? Kaut tā jau degtu!" ( Lk 12, 49) Svētais Gars Vasarsvētku rītā nāk pār mācekļiem mēļu, kas ir "it kā no uguns", veidā un viņus piepilda. ^[31] Garīgā tradīcija saglabā uguns simboliku kā vienu no izteiksmīgākajām, lai attēlotu Svētā Gara darbību ^[32] : "Neslāpējiet Garu." ( 1 Tes 5, 19)

Mākonis un gaisma. Svētā Gara atklāsmē šie divi simboli ir nešķirami. Sākot ar teofānijām Vecajā Derībā, Mākonis, kas ir vienlaikus gan tumšs, gan mirdzošs, atklāj dzīvo Dievu, Pestītāju, vienlaikus aizsegdams Viņa godības transcendenci: Mozum - Sinaja kalnā ^[33], saiešanas teltī ^[34] un ceļojuma caur tuksnesi laikā ^[35] ; Salomonam - tempļa iesvētes laikā ^[36]. Bet visus šos tēlus Kristus īsteno Svētajā Garā. Svētais Gars nāk pār Jaunavu Mariju un "viņu apēno", lai viņa ieņemtu un dzemdētu Jēzu. ^[37] Pārveidošanās kalnā Svētais Gars parādās kā mākonis un apēno Jēzu, Mozu un Eliju, Pēteri, Jēkabu un Jāni, "un no mākoņa" atskan balss, kas saka: "Šis ir mans izredzētais Dēls; Viņu klausiet!" ( Lk 9, 35) Visbeidzot, tas pats mākonis "paņēma Viņu no mācekļu acīm" Debesīs aiziešanas dienā ^[38] un atklās Cilvēka Dēlu godībā Viņa otrreizējās atnākšanas dienā ^[39].

Zīmogs - tas ir simbols, kas tuvs svaidīšanas simbolam. Tas tiešām ir Kristus, kuru "apzīmogojis Dievs Tēvs" ( Jņ 6, 27), un Viņā Tēvs apzīmogo arī mūs. ^[40] Tā kā tas norāda uz svaidīšanas ar Svēto Garu neizdzēšamo iedarbību Kristības, Iestiprināšanas un Ordinācijas sakramentos, zīmoga (gr. sfragis ) simbols dažās teoloģiskajās tradīcijās tika lietots, lai izteiktu šo trīs sakramentu, kas nevar tikt atkārtoti, neizdzēšamo "raksturu" (lat. character ).

Roka. Uzliekot rokas, Jēzus dziedina slimos ^[41] un svētī bērnus ^[42]. Viņa vārdā apustuļi darīs to pašu. ^[43] Vēl vairāk, kad apustuļi uzliek rokas, tiek dots Svētais Gars. ^[44] Vēstulē ebrejiem roku uzlikšana tiek minēta kā viens no Jēzus mācības "pamatelementiem". ^[45] Šo Svētā Gara visvarenās izliešanas zīmi Baznīca ir saglabājusi, Viņu piesaucot sakramentos.

Pirksts. "Jēzus ļaunos garus izdzen ar Dieva pirkstu." ^[46] Ja Dieva likums tika uzrakstīts uz akmens plāksnēm ar "Dieva pirkstu" ( Izc 31, 18), tad "Kristus vēstule", kura uzticēta apustuļiem, uzrakstīta "ar dzīvā Dieva Garu, un nevis uz akmens plāksnēm, bet uz dzīvajām sirds plāksnēm" ( 2 Kor 3, 3). Himnā "Veni, Creator Spiritus" Svētais Gars tiek piesaukts kā "Tēva labās rokas pirksts". ^[47]

Balodis. Plūdu (kas simbolizē Kristību) beigās, balodis, kuru izlaiž Noass, atgriežas, nesdams knābī olīvkoka zariņu ar zaļām lapām, kas ir zīme tam, ka zemi no jauna var apdzīvot. ^[48] Kad pēc Kristības saņemšanas Kristus iznāk no ūdens, Svētais Gars baloža veidā nonāk un paliek uz Viņa. ^[49] Gars nonāk un atdusas kristīto šķīstītajās sirdīs. Atsevišķās baznīcās konsekrētās hostijas glabājas metāla traukā, kuram ir baloža forma (lat. columbarium ) un kurš ir novietots virs altāra. Balodis kā Svētā Gara simbols ir tradicionāls kristīgajā ikonogrāfijā.

III. Gars un Dieva Vārds apsolījuma laikā

No iesākuma līdz "laiku piepildījumam" ^[50] Vārda un Tēva Gara kopējā sūtība paliek apslēpta, taču tā jau tiek pildīta. Dieva Gars sagatavo Mesijas laiku, un kā viens, tā otrs, vēl nebūdami pilnībā atklāti, jau ir apsolīti, lai tiktu gaidīti un uzņemti, kad tie tiks atklāti. Tāpēc tad, kad Baznīca lasa Veco Derību ^[51], tā izdibina ^[52] to, ko Gars, kas "ir runājis caur praviešiem" ^[53], grib mums sacīt par Kristu.

Ar "praviešiem" Baznīcas ticība saprot tos, kurus Svētais Gars ir iedvesmojis sludināt dzīvā veidā un sarakstīt svētās grāmatas - gan Jauno, gan Veco Derību. Jūdu tradīcija izšķir Likumu (piecas pirmās grāmatas jeb Pentateihs ), Praviešus (grāmatas, kuras mēs saucam par vēsturiskajām un pravietiskajām) un Rakstus (vispirms gudrības grāmatas, īpaši psalmus). ^[54]

Radībā

Dieva Vārds un Viņa Dvesma ir ikvienas radības esmes un dzīvības pamatā. ^[55]

"Svētajam Garam pienākas valdīt, svētdarīt un apgarot radību, jo Viņš ir Dievs, kam tā pati daba, kas Tēvam un Dēlam [..]. Viņam piemīt vara pār dzīvību, jo, būdams Dievs, Viņš saglabā radību Tēvā un Dēlā." ^[56]

"Dievs veidoja cilvēku pats savām rokām (tas ir, ar Dēlu un Svēto Garu) [..], un izveidotajā miesā Viņš iezīmēja savu attēlu, lai pat tas, kas ir redzams, nestu dievišķo attēlu." ^[57]

Apsolījuma Gars

Grēks un nāve izkropļo cilvēku, tomēr viņš ir un paliek radīts "pēc Dieva attēla", pēc Dēla attēla, bet viņam ir liegta Dieva godības ^[58], liegta "līdzība". Ar apsolījumu Ābrahamam sākas pestīšanas norise, kuras noslēgumā Dēls pats pieņems "tēlu" ^[59] un to atjaunos " līdzībā" Tēvam, atdodot tam Godību, Garu "Dzīvinātāju".

Pretēji jebkurai cilvēciskajai cerībai, Dievs apsola Ābrahamam pēcnācēju kā ticības un Svētā Gara spēka augli. ^[60] Viņā tiks svētītas visas tautas zemes virsū. ^[61] Šis pēcnācējs būs Kristus ^[62], kurā ar Svētā Gara izliešanu tiks sapulcināti "izklīdinātie Dieva bērni" ^[63]. Dodot zvērestu ^[64], Dievs jau apņemas dot savu mīļoto Dēlu ^[65] un sūtīt apsolīto Svēto Garu, kas sagatavos tautas, kuru Dievs sev ieguvis, atpestīšanu ^[66].

Teofānijās un likumā

Teofānijas (Dieva atklāšanās) apgaismo apsolījuma ceļu, kas ved no patriarhiem caur Mozu un Jozu līdz pat vīzijām, ar kurām aizsākas lielo praviešu misijas. Kristiešu tradīcija ir vienmēr atzinusi, ka šajās teofānijās Dieva Vārds ļāva sevi saskatīt un saklausīt. Tas vienlaikus ir gan atklāts, gan arī Svētā Gara mākoņa "apēnots".

Šī Dieva pedagoģija īpaši atklājas Likuma dāvanā. ^[67] Likuma burts tika dots kā "audzinātājs", lai vestu tautu pie Kristus. ^[68] Taču tam nespējot izglābt cilvēku, kuram bija laupīta līdzība ar Dievu, un atnesot vēl lielāku grēka pazīšanu ^[69], tika uzmodinātas ilgas pēc Svētā Gara. Žēlabas, kas skan psalmos, to apliecina.

Ķēniņu laikā un trimdā

Likumam, kas ir apsolījuma un derības zīme, būtu vajadzējis vadīt no Ābrahama ticības cēlušās tautas sirdi un institūcijas. "Tāpēc, ja jūs klausīsiet manai balsij un sargāsiet manu derību, [..] jūs būsiet man priesteru valstība un svēta tauta." ( Izc 19, 5-6) ^[70] Bet laikaposmā pēc ķēniņa Dāvida valdīšanas Izraēļa tauta ļaujas kārdinājumam izveidot valsti līdzīgu tām, kādas ir izveidojušas citas tautas. Taču valstība, kas ir apsolīta Dāvidam ^[71], būs Svētā Gara darbs, tā piederēs nabadzīgajiem Garā.

Likuma neievērošana un neuzticība derībai noved līdz nāvei: trimdai, kurā apsolījums cieš šķietamu neveiksmi. Patiesībā te atklājas Dieva - Pestītāja noslēpumainā uzticība, un līdz ar to sākas apsolītā atjaunotne, bet - Garā. Bija nepieciešams, lai Dieva tauta izciestu šo šķīstīšanu. ^[72] Saskaņā ar Dieva plānu trimda jau atrodas krusta ēnā, un "nabadzīgo atlikums", kas atgriezīsies, ir viens no spilgtākajiem Baznīcas tēliem.

Mesijas un Viņa Gara gaidīšana

"Raug, es daru ko jaunu." ( Is 43, 19) Te iezīmējas divas pravietiskas līnijas: viena, kas ir saistīta ar Mesijas gaidīšanu, otra - ar jauna Gara pasludināšanu. Abas tiecas uz "mazo atlikumu", nabagu tautu ^[73], kas cerību pilna gaida "Izraēļa iepriecinājumu" un "Jeruzalemes atbrīvošanu" (sal. Lk 2, 25. 38).

Iepriekš mēs redzējām, kā Jēzus piepilda pravietojumus, kas attiecas uz Viņu. Tagad mēs pieminēsim vienīgi tos, kuros īpaši parādīta saikne starp Mesiju un Viņa Garu.

Gaidītā Mesijas sejas vaibsti sāk parādīties Emmanuēla grāmatā ^[74] ("To sacīja Isajs, kad redzēja [Kristus] godību": Jņ 12, 41), īpaši Is 11, 1-2:

"Izaugs atvase no Jeses celma, un no viņa saknes uzplauks zieds. Un pār viņu dusēs Kunga Gars: gudrības un saprāta gars, padoma un stipruma gars, zināšanas un Kunga bijības gars."

Īpašā veidā Mesijas vaibsti ir atklāti dziedājumos par Kunga Kalpu. ^[75] Šie dziedājumi pasludina Jēzus ciešanu nozīmi, tādēļ arī norāda veidu, kādā Viņš izlies Svēto Garu, lai dāvātu dzīvību daudziem: nevis no ārienes, bet "pieņemdams kalpa veidu" ( Flp 2, 7). Uzņemdamies uz sevis mūsu nāvi, Viņš var mums dāvāt savu dzīvības Garu.

Tāpēc arī Kristus sāk sludināt Labo Vēsti, attiecinot uz sevi fragmentu no Isaja grāmatas ( Lk 4, 18-19) ^[76] :

"Kunga Gars ir pār mani; jo Viņš mani ir svaidījis sludināt nabagiem Prieka Vēsti, mani ir sūtījis vēstīt gūstekņiem brīvību un aklajiem acu gaismu, palaist brīvībā apspiestos, pasludināt Kunga žēlastības gadu."

Pravietiskie teksti, kas tieši attiecas uz Svētā Gara nosūtīšanu, ir pravietojumi, kuros Dievs runā uz savas tautas sirdi apsolījuma valodā, akcentējot mīlestību un uzticību. ^[77] Šo apsolījumu piepildīšanos sv. Pēteris pasludinās Vasarsvētku rītā. ^[78] Saskaņā ar tiem "pēdējos laikos" Kunga Gars atjaunos cilvēku sirdis, rakstot tajās jaunu likumu; Viņš sapulcinās un samierinās izkaisītās un sašķēlušās tautas; Dievs pārveidos sākotnējo radību un dzīvos tajā mierā ar cilvēkiem.

Beigu beigās "nabagu" ^[79], pazemīgo un lēnprātīgo tauta, kuras locekļi pilnībā atdevušies sava Dieva noslēpumainajam plānam un gaida taisnību nevis no cilvēkiem, bet gan no Mesijas, tā, galu galā, ir Svētā Gara, kas veic savu apslēpto misiju visā apsolījuma laikā, lielais darbs, lai sagatavotu Kristus atnākšanu. Šīs tautas locekļu sirds, kuru ir šķīstījis un apskaidrojis Svētais Gars, cēlums izpaužas psalmos. Šos nabagus Gars veido par "Kungam sagatavotu tautu" ^[80].

IV. Kristus Gars, laikiem piepildoties

Jānis - priekšgājējs, pravietis un Kristītājs

"Bija Dieva sūtīts cilvēks, viņa vārds bija Jānis." ( Jņ 1, 6) Svētais Gars Jāni piepildīja "jau no mātes klēpja" ( Lk 1, 15) ^[81] caur Kristu, kuru Jaunava Marija bija ieņēmusi no Svētā Gara. Marijā, kas apmeklēja Elizabeti, Dievs "ir apmeklējis savu tautu". ^[82]

Jānis ir Elijs, kuram jānāk ^[83] : Gara uguns mājo viņā, un tā liek viņam iet "pa priekšu" kā Kunga, kas nāk, "priekšgājējam". Jānī - priekšgājējā - Svētais Gars pabeidz sagatavot "Kungam pilnīgu tautu" ( Lk 1, 17).

Jānis ir "vairāk nekā pravietis". ^[84] Viņā Svētais Gars pabeidz "runāt caur praviešiem". Jānis noslēdz praviešu laiku, kuru aizsāka Elijs. ^[85] Viņš pasludina Izraēlim, ka gaidītais iepriecinājums ir tuvu, viņš ir "Iepriecinātāja, kas tuvojas, balss" ^[86]. Tāpat kā to darīs Patiesības Gars, "viņš nāca liecības dēļ, lai dotu liecību par Gaismu" ( Jņ 1, 7) ^[87]. Kā sacīts sv. Jāņa evaņģēlijā, Gars dod piepildījumu tam, ko "meklējuši pravieši", un atklāj to, pēc kā eņģeļi ilgojušies ^[88] : "Tas, pār kuru tu redzēsi Garu nonākam un paliekam, ir Tas, kurš Kristī Svētajā Garā. Un es To redzēju un dodu liecību, ka Viņš ir Dieva Dēls. [..] Lūk, Dieva Jērs!" ( Jņ 1, 33-36)

Visbeidzot, ar Jāni Kristītāju Svētais Gars jau iepriekš sāk darbu, kuru Viņš veiks ar Kristu un Kristū: Dieva "līdzības" atjaunošanu cilvēkā. Jāņa kristība bija grēku nožēlai; Kristība ūdenī un Garā būs jauna piedzimšana. ^[89]

"Priecājies, Žēlastības pilnā"

Marija, Vissvētā Dieva Māte, mūžam Jaunava, ir Dēla un Svētā Gara sūtības meistardarbs laiku piepildījumā. Pirmo reizi pestīšanas plāna īstenošanas gaitā, pateicoties Svētā Gara sagatavošanas darbam, Tēvs atrod Mājokli, kurā Viņa Dēls un Viņa Gars var dzīvot starp cilvēkiem. Šajā nozīmē Baznīcas Tradīcija skaistākos tekstus par Gudrību bieži ir attiecinājusi uz Mariju ^[90] : liturģijā Marija tiek apdziedāta un attēlota kā "Gudrības sēdeklis".

Viņā sāk atklāties "Dieva veiktie brīnumi", kurus Gars piepildīs Kristū un Baznīcā:

Svētais Gars ir sagatavojis Mariju caur savu žēlastību. Patiešām, Mātei, kas dzemdēs To, kurā "mājo miesā ietvertā dievišķības pilnība" ( Kol 2, 9), pienācās būt "žēlastības pilnai". Viņa, aiz nepelnītas žēlastības, tika ieņemta bez grēka kā vispazemīgākā no radībām, visspējīgākā pieņemt neizsakāmo Visvarenā Dāvanu. Eņģelis Gabriēls pilnīgi pamatoti viņu sveicina kā "Sionas Meitu": "Sveicināta (tas ir, "Priecājies!")!" ^[91] Tā ir visas Dieva tautas, un tātad Baznīcas, pateicība, kurai Marija liek pacelties pie Tēva Svētajā Garā slavas dziesmā ^[92], kad nes sevī mūžīgo Dēlu.

Marijā Svētais Gars īsteno Tēva labvēlīgo lēmumu. Svētajā Garā Jaunava ieņem un dzemdē Dieva Dēlu. Viņas jaunavība iegūst ne ar ko nesalīdzināmu auglīgumu caur Svētā Gara un ticības spēku. ^[93]

Marijā Svētais Gars atklāj Tēva Dēlu, kurš ir kļuvis par Jaunavas Dēlu. Viņa ir pēdējās un galējās teofānijas (Dieva atklāšanās) degošais Krūms: Svētā Gara piepildīta, viņa parāda Vārdu, kas atklājies miesas pazemībā, un ļauj Viņu iepazīt nabagajiem ^[94] un pirmajiem no tautām ^[95].

Visbeidzot, caur Mariju Svētais Gars sāk vienot ar Kristu cilvēkus, kuros izpaužas Dieva žēlsirdīgā mīlestība ^[96], un pazemīgie vienmēr Viņu uzņem pirmie: gani, Austrumu gudrie, Simeons un Anna, laulātie draugi Kānā un pirmie Jēzus mācekļi.

Šīs Gara sūtības noslēgumā Marija kļūst par "Sievieti", jauno Ievu, "visu dzīvo Māti", "pilnīgā Kristus" Māti. ^[97] Kā tāda viņa kopā ar divpadsmit apustuļiem "vienprātīgi palika lūgšanā" ( Apd 1, 14), uzaustot "pēdējiem laikiem", kurus Svētais Gars ievadīs Vasarsvētku rītā, atklājot Baznīcu.

Jēzus Kristus

Visa Dēla un Svētā Gara sūtība laiku piepildījumā ir ietverta tajā, ka Dēls ir Tēva Gara svaidītais kopš savas iemiesošanās: Jēzus ir Kristus, Mesija.

Ticības simbola visa otrā daļa ir jālasa šajā gaismā. Viss Kristus darbs ir Dēla un Svētā Gara kopējā sūtība. Šeit tiks pieminēts tikai tas, kas attiecas uz apsolījumu sūtīt Svēto Garu caur Jēzu un Tā dāvāšanu caur pagodināto Kungu.

Jēzus Svēto Garu pilnībā atklāj tikai tad, kad Viņš pats tiek pagodināts caur savu nāvi un augšāmcelšanos. Tomēr Viņš uz To norāda pakāpeniski, pat savā mācībā tautai, kad atklāj, ka Viņa miesa kļūs par barību pasaules dzīvībai. ^[98] Viņš norāda uz To arī Nikodēmam ^[99], samarietei ^[100] un visiem, kas piedalās būdiņu svētkos ^[101]. Saviem mācekļiem Viņš par To saka atklāti, runājot par lūgšanu ^[102] un liecību, kura tiem būs jāsniedz. ^[103]

Tikai tad, kad ir pienākusi stunda, kurā Viņš tiks pagodināts, Jēzus apsola, ka nāks Svētais Gars, jo Kristus nāve un augšāmcelšanās būs apsolījuma, kas dots tēviem, piepildījums ^[104] : Tēvs, uzklausot Jēzus lūgšanu, dos Patiesības Garu - citu Paraklētu; Tēvs Viņu sūtīs Jēzus vārdā; Jēzus Viņu sūtīs no Tēva, jo Viņš iziet no Tēva. Svētais Gars nāks, mēs Viņu pazīsim, Viņš būs kopā ar mums uz visiem laikiem, Viņš paliks kopā ar mums; Viņš mums mācīs un atgādinās visu, ko Kristus mums ir teicis, un liecinās par Viņu; Viņš mūs ievedīs patiesības pilnībā un pagodinās Kristu. Bet pasaulei Viņš atklās tās grēku, taisnību un tiesu.

Beidzot pienāk Jēzus stunda ^[105] : Jēzus atdod savu garu Tēva rokās ^[106] brīdī, kad caur savu nāvi Viņš uzvar nāvi, tā ka "uzmodināts no miroņiem ar Tēva godības spēku" ( Rom 6, 4), Viņš tulīt pat dāvā Svēto Garu, "dvešot" uz saviem mācekļiem ^[107]. Sākot ar šo stundu, Kristus un Gara sūtība kļūst par Baznīcas sūtību: "Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā es jūs sūtu." ( Jņ 20, 21) ^[108]

V. Gars un Baznīca pēdējos laikos

Vasarsvētki

Vasarsvētku dienā (kad beidzas septiņas Lieldienu nedēļas) Kristus Pasha piepildās ar Svētā Gara izliešanu, kurš tiek atklāts, dots un dāvāts kā dievišķa Persona: no savas pilnības Kristus, Kungs, izlej Garu pārpilnībā. ^[109]

Šajā dienā pilnībā tiek atklāta Svētā Trīsvienība. No šīs dienas valstība, kuru bija pasludinājis Kristus, ir atvērta tiem, kas Viņam tic: miesas pazemībā un ticībā viņi jau ir līdzdalīgi Svētās Trīsvienības kopībā. Ar savu atnākšanu, kas nekad nebeidzas, Svētais Gars ieved pasauli "pēdējos laikos", Baznīcas laikā, jau iemantotajā valstībā, kura tomēr vēl nav pilnībā īstenota:

"Mēs redzējām patieso gaismu, mēs saņēmām Svēto Garu no debesīm, mēs atradām patieso ticību: mēs pielūdzam nedalāmo Trīsvienību, jo Tā mums nesa pestīšanu." ^[110]

Svētais Gars - Dieva Dāvana

"Dievs ir mīlestība" ( 1 Jņ 4, 8. 16), un Mīlestība ir pirmā dāvana, kas ietver sevī visas pārējās. Šī Mīlestība "ir ielieta mūsu sirdīs ar Svēto Garu, kas mums ir dots" ( Rom 5, 5).

Tā kā mēs esam miruši grēka dēļ vai vismaz esam grēka ievainoti, Mīlestības dāvanas pirmā izpausme ir mūsu grēku piedošana. " Svētā Gara klātbūtne" ( 2 Kor 13, 13) Baznīcā kristītajiem atdod atpakaļ Dieva līdzību, kas tika pazaudēta grēkojot.

Dievs dāvā mūsu mantojuma "ķīlu" vai "pirmos augļus" ^[111] : Vissvētās Trīsvienības dzīvi, kas nozīmē mīlēt, "kā Viņš mūs mīlējis" ^[112]. Šī mīlestība ( caritas, par kuru runā 1 Kor 13) ir pamats jaunajai dzīvei Kristū, kas kļūst iespējama tādēļ, ka mēs esam saņēmuši "Svētā Gara spēku" ( Apd 1, 8).

Pateicoties šim Svētā Gara spēkam, Dieva bērni var nest augļus. Tas, kurš mūs ir uzpotējis uz īstā Vīnakoka, liks mums nest Gara augļus, kas ir "mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labvēlība, uzticība, lēnprātība, savaldība" ( Gal 5, 22-23). "Gars ir mūsu Dzīvība"; jo lielāka ir mūsu pašaizliedzība ^[113], jo vairāk "mēs dzīvojam Garā" ^[114].

"Vienotība ar Svēto Garu dara cilvēku garīgu, atved viņu atpakaļ paradīzē, atved uz debesu valstību, darot par Dieva pieņemto bērnu, dod paļāvību saukt Dievu par Tēvu un būt līdzdalīgam Kristus žēlastībā, saukties par gaismas bērnu un būt līdzdalīgam mūžīgajā godībā." ^[115]

Svētais Gars un Baznīca

Kristus un Svētā Gara misija piepildās Baznīcā, kas ir Kristus Miesa un Svētā Gara templis. Līdz ar šīs kopējās sūtības piepildījumu Kristum ticīgie tiek uzņemti Viņa vienotībā ar Tēvu Svētajā Garā: Svētais Gars sagatavo cilvēkus, iet tiem pa priekšu ar savu žēlastību, lai pievērstu viņus Kristum. Viņš atklāj tiem augšāmcelto Kungu, Viņš atgādina tiem Kristus vārdus un atver viņu garu Kristus nāves un augšāmcelšanās izpratnei. Viņš tiem dara klātesošu Kristus noslēpumu, īpaši Euharistijā, lai viņus samierinātu un vienotu ar Dievu un lai viņi nestu "daudz augļu". ^[116]

Tādējādi Baznīcas misija ir nevis pielikums Kristus un Svētā Gara sūtībai, bet tā ir tās sakraments: caur visu savu būtību un caur visiem saviem locekļiem Baznīca ir sūtīta sludināt un liecināt, aktualizēt un izplatīt Vissvētās Trīsvienības vienotības noslēpumu (par to būs runa nākošajā artikulā):

"Mēs visi, kas esam saņēmuši vienu un to pašu Garu - Svēto Garu, esam sakausēti viens ar otru un ar Dievu. Kaut arī mūsu ir daudz un Kristus dara to, ka Tēva un Viņa paša Gars dzīvo ikvienā no mums, šis Gars, kas ir viens un nedalāms, atgriež vienībā tos, kas nošķiras viens no otra [..], un dara, ka visi Viņā kļūst viens. Un tāpat kā Kristus svētās Miesas varenība panāk, ka visi tie, kuri pieņem šo Miesu, veido vienu miesu, tāpat, pēc manām domām, Dieva Gars, kas visos mājo viens un nedalāms, aizved visus līdz garīgajai vienībai." ^[117]

Tā kā Svētais Gars ir Kristus svaidījums, Kristus, kas ir Miesas Galva, ielej Viņu visos savos locekļos, lai tos barotu, dziedinātu, noteiktu viņu savstarpējos uzdevumus, tos dzīvinātu, sūtītu liecināt un pievienotu savam upurim Tēvam un savam aizlūgumam par visu pasauli. Caur Baznīcas sakramentiem Kristus dāvā saviem Miesas locekļiem savu Svēto Garu - Svētdarītāju (par to būs runa Katehisma otrajā daļā).

Šie "Dieva brīnumdarbi", kas tiek piedāvāti ticīgajiem Baznīcas sakramentos, nes savus augļus jaunajā dzīvē Kristū saskaņā ar Garu (par to būs runa Katehisma trešajā daļā).

"Tāpat arī Gars palīdz mūsu vājumam, jo mēs īsti nezinām, ko lai lūdzam, un Gars pats aizbildina par mums ar vaidiem, kas nav izsakāmi vārdos." ( Rom 8, 26) Svētais Gars, kurš ir Dieva darbu izpildītājs, ir lūgšanas Skolotājs (par to būs runa Katehisma ceturtajā daļā).

Kopsavilkums

"Tā kā jūs esat dēli, Dievs mūsu sirdīs sūtīja sava Dēla Garu, kas saka: "Abba, Tēvs!"" ( Gal 4, 6)

No iesākuma līdz pat laiku beigām, kad Dievs sūta savu Dēlu, Viņš vienmēr sūta arī savu Garu: Viņu misija ir kopēja un nešķirama.

Laikiem piepildoties, Svētais Gars sagatavo Mariju Kristus atnākšanai Dieva tautas vidū. Svētajam Garam darbojoties viņā, Tēvs dod pasaulei Emmanuēlu - "Dievs ir ar mums" ( Mt 1, 23).

Līdz ar iemiesošanās brīdi Dieva Dēls ir svaidīts par Kristu (Mesiju) ar Svētā Gara svaidījumu. ^[118]

Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Jēzus ir kļuvis par Kungu un Kristu godībā. ^[119] No savas pilnības Viņš izlej Svēto Garu pār apustuļiem un Baznīcu.

Svētais Gars, kuru Kristus, Galva, ielej savas Miesas - Baznīcas - locekļos, ceļ, dzīvina un svētdara Baznīcu. Baznīca ir sakraments Vissvētās Trīsvienības vienotībai ar cilvēkiem.

9. artikuls. "Es ticu svētajai katoliskajai Baznīcai"

"Kristus ir tautu Gaisma, tādēļ Koncils, kas ir sapulcējies Svētajā Garā, sludinot Evaņģēlija labo vēsti visai radībai, kvēli vēlas izliet pār visiem cilvēkiem Kristus gaismu, kas atmirdz Baznīcas vaigā." ^[120] Ar šādiem vārdiem sākas Vatikāna II koncila Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu. Tādējādi Koncils parāda, ka ticības artikuls par Baznīcu ir pilnībā atkarīgs no artikuliem, kas attiecas uz Jēzu Kristu. Baznīcai nav citas gaismas, kā tikai Kristus gaisma; lietojot Baznīcas tēviem tik dārgo tēlu, tā ir salīdzināma ar mēnesi, kura spožums ir vienīgi saules gaismas atstarojums.

Artikuls par Baznīcu atrodas pēc artikula par Svēto Garu un ir arī pilnīgi atkarīgs no tā. "Tiešām, pēc tam, kad mēs parādījām, ka Svētais Gars ir visa svētuma Avots un Devējs, mēs apliecinām to, ka Viņš ir nodrošinājis Baznīcas svētumu." ^[121] Saskaņā ar Baznīcas tēvu izteikumiem, Baznīca ir vieta, "kur zied Gars". ^[122]

Ticība tam, ka Baznīca ir "svēta" un "katoliska", ka tā ir "viena" un "apustuliska" (kā pievieno Nīkajas-Konstantinopoles simbols ), nav atdalāma no ticības Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Apustuļu simbolā mēs apliecinām ticību vienai svētai Baznīcai (" Credo [..] Ecclesiam"), nevis ticību uz Baznīcu, lai nesajauktu Dievu ar Viņa darbiem un lai skaidri attiecinātu uz Dieva labestību visas dāvanas, kuras Viņš ir ielicis savā Baznīcā. ^[123]

1. paragrāfs. Baznīca Dieva nodomā

I. Vārdi un tēli, ar kuriem tiek apzīmēta un attēlota Baznīca

Vārds "Baznīca" ( ekklesia, no grieķu valodas ek-kalein, "saukt ārā") nozīmē "sasaukšanu". Tas apzīmē tautas sapulci ^[124], kurai galvenokārt ir reliģisks raksturs. Tas ir Vecajā Derībā visbiežāk lietotais grieķu termins, ar kuru tiek apzīmēta izvēlētās tautas sapulce Dieva priekšā, īpaši sapulce pie Sinaja kalna, kur Izraēlis saņēma Likumu un kur Dievs to izveidoja par savu svēto tautu. ^[125] Saukdama sevi par "Baznīcu", pirmkristiešu kopiena, kas ticēja Kristum, uzskatīja sevi par šīs sapulces mantinieci. Tajā Dievs "sasauc" savu tautu no visām zemes malām. Termins Kyriakē, no kura cēlušies vārdi church, Kirche, nozīmē "tā, kas pieder Kungam".

Kristiešu valodā vārds "Baznīca" apzīmē ne tikai liturģisku sapulci ^[126], bet arī vietējo draudzi ^[127] un visu ticīgo universālo kopienu ^[128]. Tomēr šīs trīs nozīmes nav šķiramas. "Baznīca" ir tauta, kuru Dievs sapulcina visā pasaulē. Tā pastāv vietējās draudzēs un īstenojas kā liturģiska, īpaši euharistiska, sapulce. Tā dzīvo no Kristus Vārda un Miesas un tādējādi pati kļūst par Kristus Miesu.

Baznīcas simboli

Svētajos Rakstos mēs sastopam daudzus savstarpēji saistītus tēlus un simbolus, ar kuru palīdzību Atklāsme runā par Baznīcas neizsmeļamo noslēpumu. Tēli no Vecās Derības ir vienas pamatidejas, tas ir, Dieva tautas, variācijas. Jaunajā Derībā ^[129] tie visi atrod jaunu centru: Kristus kļūst par šīs tautas "Galvu" ^[130], un tauta līdz ar to ir Viņa Miesa. Ap šo centru sakārtojas tēli, kas ņemti no "ganu vai zemkopju dzīves, no celtniecības jomas vai ģimenes un laulāto dzīves". ^[131]

"Baznīca patiešām ir avju aploks, un tā vienīgās un nepieciešamās durvis ir Kristus. ^[132] Tā ir arī ganāmpulks, par kura ganu ^[133] Dievs jau iepriekš pasludināja pats sevi un kura avis, kaut arī to priekšgalā ir gani no cilvēku vidus, tomēr pastāvīgi vada un baro pats Kristus, Labais Gans un Virsgans ^[134], kas atdeva savu dzīvību par savām avīm ^[135]. " ^[136]

"Baznīca ir lauks, Dieva tīrums ^[137] Šajā tīrumā aug vecais olīvkoks, kura svētās saknes bija patriarhi un kurā norisinās un norisināsies izlīgšana starp jūdiem un pagāniem. ^[138] Baznīcu kā izvēlēto vīnadārzu ^[139] iestādīja debesu Vīnkopis. Patiesais Vīnakoks ir Kristus: Viņš dāvā dzīvību un auglību zariem, kas esam mēs: caur Baznīcu mēs paliekam Viņā, un bez Viņa mēs neko nespējam darīt. ^[140]" ^[141]

"Samērā bieži Baznīca tiek saukta par Dieva celtni. ^[142] Kungs pats sevi salīdzinājis ar akmeni, kuru cēlāji atmeta, bet kas kļuva par stūrakmeni ( Mt 21, 42 un paralēlie teksti; Apd 4, 11; 1 Pēt 2, 7; Ps 118, 22). Uz šī pamata apustuļi uzcēla Baznīcu ^[143], un no šī pamata tā saņem stiprumu un saliedētību. Šī celtne ir rotāta ar dažādiem apzīmējumiem: Dieva nams ^[144], kurā dzīvo Viņa ģimene, Dieva mājvieta Svētajā Garā ^[145], Dieva mājoklis cilvēku vidū ^[146], un Baznīcas tēvi it īpaši slavē svēto templi, kuru reprezentē akmens svētnīcas un kurš liturģijā pilnīgi pamatoti ir salīdzināts ar svēto Pilsētu, jauno Jeruzalemi. Patiešām, virs zemes mēs esam tajā kā dzīvie akmeņi, no kuriem tiek būvēta celtne. ^[147] Jānis redz šo svēto Pilsētu nokāpjam no debesīm, no Dieva laikā, kad atjaunosies pasaule, 'sagatavotu kā Līgavu, kas izgreznojusies savam Līgavainim' ( Atkl 21, 1-2)." ^[148]

"Baznīca tiek saukta arī par 'debesu Jeruzalemi', un 'mūsu Māti' ( Gal 4, 26) ^[149] ; tā tiek attēlota kā bezvainīgā Jēra nevainīgā Līgava ^[150], kuru Kristus ir mīlējis 'un pats sevi ir atdevis par viņu, lai viņu darītu svētu' ( Ef 5, 25-26), kuru Viņš savienojis ar sevi ar neizdzēšamu derību, un kuru Viņš nepārstāj 'barot un aprūpēt' ( Ef 5, 29)." ^[151]

II. Baznīcas izcelsme, nodibināšana un misija

Lai iedziļinātos Baznīcas noslēpumā, vispirms ir jāpārdomā tās izcelsme Vissvētās Trīsvienības nodomā un tā pakāpeniskā īstenošana vēsturē.

Iecere, kas dzimusi Tēva sirdī

"Mūžīgais Tēvs ir radījis pasauli saskaņā ar pilnīgi brīvu un noslēpumainu savas gudrības un labestības nodomu un nolēmis cilvēku pacelt līdz pat līdzdalībai dievišķajā dzīvē", uz kuru Viņš aicina visus cilvēkus savā Dēlā: "Visus tos, kas tic Kristum, Tēvs ir gribējis aicināt, lai tie veidotu svēto Baznīcu." Šī "Dieva ģimene" saskaņā ar Tēva nodomu cilvēces vēstures gaitā veidojas un īstenojas pakāpeniski: tiešām, Baznīca "pirmtēlu veidā tika pasludināta jau no pasaules iesākuma, tā tika brīnišķīgi sagatavota Izraēļa tautas vēsturē un vecajā derībā, visbeidzot, tā tika iedibināta šajos laikos, kas ir pēdējie, atklāta, pateicoties Svētā Gara izliešanai, un sasniegs savu godības pilnību laiku beigās" ^[152].

Baznīca - pasludināta pirmtēlos jau kopš pasaules radīšanas

"Pasaule tika radīta Baznīcas dēļ," ^[153] teica pirmo laiku kristieši. Dievs ir radījis pasauli, lai tā būtu līdzdalīga Viņa dievišķajā dzīvē. Šī līdzdalība īstenojas, pateicoties cilvēku "sasaukšanai" Kristū, kas ir Baznīca. Baznīca ir visu lietu mērķis ^[154], un visus sāpīgos notikumus - eņģeļu krišanu un cilvēka grēku -, Dievs pieļāva tikai kā iespēju un līdzekli, lai parādītu visu savas rokas spēku, visu savas mīlestības mēru, kuru Viņš gribēja sniegt pasaulei:

"Tāpat kā Dieva griba ir akts, un to sauc par pasauli, tāpat Viņa nodoms ir cilvēku pestīšana, un to sauc par Baznīcu." ^[155]

Baznīca - sagatavota vecajā derībā

Dieva tautas sapulcināšana sākas brīdī, kad grēks sagrauj cilvēku vienotību ar Dievu un visu savstarpējo vienotību. Savā ziņā Baznīcas sapulcināšana ir Dieva reakcija uz haosu, kuru izraisīja grēks. Šī atkalapvienošana apslēptā veidā īstenojas visās tautās: "Ikvienā tautā Dievam patīkams ir tas, kas Viņa bīstas un taisnīgi dzīvo." ( Apd 10, 35) ^[156]

Dieva tautas sapulcināšanas attālā sagatavošana sākas ar Ābrahama aicināšanu, kuram Dievs apsola, ka viņš kļūs par lielas tautas tēvu. ^[157] Tieša sagatavošana sākas ar Izraēļa izvēlēšanu par Dieva tautu. ^[158] Caur viņa izvēlēšanu Izraēlim jākļūst par zīmi nākamajai visu tautu sapulcināšanai. ^[159] Bet jau pravieši apsūdz Izraēli par derības laušanu un tādu izturēšanās veidu, kāds raksturīgs pērkamai sievietei. ^[160] Viņi pasludina jauno un mūžīgo derību. ^[161] "Šo jauno derību ir dibinājis Kristus." ^[162]

Baznīca - Kristus iedibināta

Dēlam pienākas, laikiem piepildoties, īstenot sava Tēva pestīšanas plānu; tas ir Viņa "sūtības" ^[163] motīvs. "Kungs Jēzus uzsāka veidot savu Baznīcu, sludinot laimīgo vēsti, Dieva valstības atnākšanu, kas jau no seniem laikiem tika apsolīta Rakstos." ^[164] Lai izpildītu Dieva gribu, Kristus iedibināja debesu valstību zemes virsū. Baznīca ir Kristus valstība, kas "jau tagad ir noslēpumaini klātesoša" ^[165].

"Šī valstība atmirdz cilvēkiem Kristus vārdos, darbos un klātbūtnē." ^[166] Pieņemt Jēzus vārdus nozīmē "pieņemt pašu valstību" ^[167]. Valstības sēkla un iesākums ir tas "mazais ganāmpulks" ( Lk 12, 32), kuru Jēzus ir nācis sapulcināt ap sevi un kura Gans ir Viņš pats. ^[168] Tas veido īsto Jēzus ģimeni. ^[169] Visiem, kurus Viņš sapulcina ap sevi, Viņš māca jaunu "rīcības veidu" un arī īpašu lūgšanu. ^[170]

Kristus savai kopienai ir devis struktūru, kas paliks līdz pat valstības pilnīgam piepildījumam. Vispirms Viņš izvēlēja divpadsmit apustuļus ar Pēteri priekšgalā. ^[171] Viņi pārstāv Izraēļa divpadsmit ciltis ^[172] un tādējādi ir jaunās Jeruzalemes pamatakmeņi ^[173]. Divpadsmit ^[174] un vēl citi mācekļi ^[175] ir līdzdalīgi Kristus sūtībā, Viņa varā, kā arī Viņa liktenī ^[176]. Ar visu savu darbību Kristus sagatavo un ceļ savu Baznīcu.

Taču Baznīca ir pirmām kārtām dzimusi no Kristus pilnīgās sevis atdeves mūsu pestīšanas labā. Šī atdeve tika iepriekš pasludināta Euharistijas iedibināšanā un īstenota uz krusta. "Baznīcas sākumu un izaugsmi simbolizē asinis un ūdens, kas izplūda no krustā sistā Jēzus atvērtā sāna." ^[177] "Jo no Kristus, kurš iemiga uz krusta, sāna ir dzimis apbrīnojamais visas Baznīcas sakraments." ^[178] Kā Ieva tika veidota no iemigušā Ādama sāna, tāpat arī Baznīca ir dzimusi no Kristus, kas miris uz krusta, caurdurtās Sirds. ^[179]

Baznīca - Svētā Gara atklāta

"Kad bija īstenots darbs, kuru Tēvs uzdeva Dēlam veikt zemes virsū, Vasarsvētku dienā tika sūtīts Svētais Gars, lai pastāvīgi svētdarītu Baznīcu." ^[180] Ar šo brīdi "Baznīca atklājās redzamā veidā daudziem un sāka ar sludināšanu izplatīt Evaņģēliju". ^[181] Tā kā Baznīca ir visu cilvēku "sasaukšana" pestīšanai, tad tā pēc savas dabas ir misionāra. Kristus to sūtīja pie visām tautām, lai visi cilvēki kļūtu par Viņa mācekļiem. ^[182]

Lai Baznīca īstenotu savu sūtību, Svētais Gars "apveltī un vada Baznīcu ar dažādām hierarhiskām un harizmātiskām dāvanām". ^[183] "Tādējādi Baznīca, būdama apveltīta ar sava Dibinātāja dāvanām un uzticīgi ievērojot Viņa mīlestības, pazemības un pašaizliedzības norādījumus, saņem sūtību sludināt un dibināt Kristus un Dieva valstību visu tautu vidū. Tā ir šīs valstības iedīglis un iesākums zemes virsū." ^[184]

Baznīca - piepildīta godībā

"Baznīca [..] radīs savu piepildījumu vienīgi debesu godībā" ^[185], kad Kristus atgriezīsies savas godības pilnībā. Līdz tai dienai " Baznīca turpina savu svētceļojumu, paciešot pasaules vajāšanas un saņemot Dieva iepriecinājumu" ^[186]. Tā apzinās, ka šeit viņa ir trimdiniece un ir tālu no Kunga ^[187], un viņa ilgojas pēc Dieva valstības pilnīgas atnākšanas, pēc stundas, kad "viņa būs atkal vienota ar savu Kungu godībā" ^[188]. Baznīcas - un caur viņu - arī pasaules piepildījums godībā notiks, pārvarot lielas grūtības. Tikai tad "visi taisnīgie no Ādama, no taisnīgā Ābela līdz pēdējam izvēlētajam tiks sapulcināti universālā Baznīcā pie Tēva" ^[189].

III. Baznīcas noslēpums

Baznīca pastāv vēsturē, taču vienlaikus tā paceļas tai pāri. Vienīgi "raugoties uz viņu ticības acīm" ^[190], Baznīcas redzamajā realitātē var vienlaikus atklāt garīgo realitāti, kas ir dievišķās dzīves nesēja.

Baznīca - reizē redzama un garīga

"Kristus, vienīgais Vidutājs, ir nodibinājis un nemitīgi uztur savu svēto Baznīcu - ticības, cerības un mīlestības kopību - šeit, virs zemes, kā redzamu veselumu, caur kuru Viņš visu labā izlej patiesību un žēlastību." Baznīca vienlaikus ir:

- "sabiedrība ar hierarhisku struktūru un Kristus Mistiskā Miesa";

- "redzama sapulce un garīga kopiena";

- "šīszemes Baznīca un debesu dāvanām apveltīta Baznīca".

Šīs dimensijas kopā veido "vienu vienīgu kompleksu realitāti ar dubultu - cilvēcisku un dievišķu - pirmsākumu" ^[191].

Baznīcu "būtiski raksturo tas, ka tā vienlaikus ir gan cilvēciska, gan dievišķa; tā ir redzama, bet vienlaikus tai piemīt neredzamās realitātes bagātība, tā ir dedzīga savā darbībā, bet tajā pat laikā - nodevusies kontemplācijai, tā ir klātesoša pasaulē, bet vienlaikus ir tai svešiniece. Taču tas notiek tādā veidā, ka cilvēciskais ir pakārtots un pakļauts dievišķajam, redzamais - neredzamajam, visa darbība - kontemplācijai, tagadējais - nākamajai Pilsētai, kuru mēs cenšamies sasniegt". ^[192]

"Kāda pazemība! Kāds cēlums! Kedaras telts un Dieva svētnīca; zemes mājoklis un debesu pils; māla būda un karaļa galms; mirstīgais ķermenis un gaismas templis; nievāšanas objekts lepnajiem un Kristus Līgava! Viņa ir melna, tomēr skaista, Jeruzalemes meita, tā, kura ir bāla no noguruma un ciešanām, kas panestas ilgajos trimdas gados, un tomēr to rotā debesu skaistums." ^[193]

Baznīca - cilvēku vienotības ar Dievu noslēpums

Tieši Baznīcā Kristus piepilda un atklāj savu noslēpumu kā Dieva nodoma mērķi: "no jauna visu apvienot Kristū" ( Ef 1, 10). Sv. Pāvils sauc par "lielu noslēpumu" ( Ef 5, 32) Kristus savienošanos ar Baznīcu kā Līgavainim ar Līgavu. Tā kā viņa ir vienota ar Kristu kā ar savu Līgavaini ^[194], Baznīca savukārt arī kļūst par noslēpumu ^[195]. Uzlūkojot Baznīcā šo noslēpumu, sv. Pāvils raksta: "Kristus jūsos - cerība uz godību." ( Kol 1, 27)

Baznīcā šī cilvēku vienotība ar Dievu "mīlestībā, kas nekad nebeidzas" ( 1 Kor 13, 8), ir mērķis, kurš nosaka visu to, kas tajā ir ar šo pārejošo pasauli saistīts sakramentāls līdzeklis. ^[196] Baznīcas hierarhiskā struktūra "ir pilnīgi pakārtota tās locekļu svētumam. Bet šis svētums tiek mērots pēc "dziļā noslēpuma", kurā Līgava ar mīlestību atbild uz Līgavaiņa dāvanu" ^[197]. Marija mums visiem iet pa priekšu svētumā, kas ir Baznīcas - Līgavas, kura ir bez traipa un grumbas ^[198], noslēpums. Tādēļ "Baznīcai vispirms ir mariāniska dimensija un tikai pēc tam - Pētera dimensija". ^[199]

Baznīca - universālais pestīšanas sakraments

Grieķu vārds mysterion latīņu valodā tiek tulkots ar diviem atšķirīgiem terminiem: mysterium un sacramentum. Vēlākajā skaidrojumā termins sacramentum vairāk izsaka redzamo zīmi pestīšanas apslēptajai realitātei, kuru apzīmē termins mysterium. Šajā nozīmē Kristus pats ir pestīšanas noslēpums: "nav cita noslēpuma, kā vienīgi Kristus" ^[200]. Viņa svētā un svētdarošā cilvēciskuma paveiktais pestīšanas darbs ir pestīšanas sakraments, kurš atklājas un darbojas Baznīcas sakramentos (kurus Austrumu Baznīcas sauc arī par "svētajiem noslēpumiem"). Septiņi sakramenti ir zīmes un līdzekļi, caur kuriem Svētais Gars dāvā Kristus, kas ir Galva, žēlastību Baznīcā, kas ir Viņa Miesa. Tādējādi Baznīcā atrodas un tiek dāvāta neredzamā žēlastība, kuras redzamā zīme ir Baznīca. Šādā analoģiskā nozīmē Baznīca tiek saukta par "sakramentu".

"Baznīca Kristū savā ziņā ir sakraments, tas ir, reizē gan zīme, gan līdzeklis dziļajai vienotībai ar Dievu un visas cilvēces vienībai." ^[201] Baznīcas pirmais mērķis ir būt par dziļās cilvēku vienotības ar Dievu sakramentu. Tā kā cilvēku vienība sakņojas vienotībā ar Dievu, Baznīca ir arī cilvēces vienības sakraments. Tajā šī vienība ir jau sākusies, jo Baznīca sapulcina cilvēkus "no visām dzimtām, ciltīm, tautām un valodām" ( Atkl 7, 9); un vienlaikus Baznīca ir zīme un līdzeklis, lai pilnībā īstenotu šo vienotību, kurai vēl jānāk.

Būdama sakraments, Baznīca ir Kristus instruments. "Viņa rokās tā ir atpestīšanas līdzeklis visiem cilvēkiem" ^[202], "universālās pestīšanas sakraments" ^[203], caur kuru Kristus "atklāj un īsteno Dieva mīlestību uz cilvēkiem" ^[204]. Baznīca ir "Dieva mīlestības uz cilvēkiem redzamā iecere" ^[205], kuras mērķis ir, "lai visa cilvēce kļūtu par vienu Dieva tautu, sapulcētos vienīgajā Kristus Miesā, izveidotu vienu Svētā Gara templi" ^[206].

Kopsavilkums

Vārds "Baznīca" nozīmē "sasaukšana". Tas apzīmē to cilvēku sapulci, kurus sasauc Dieva Vārds, lai veidotu Dieva tautu, un kas, Kristus Miesas baroti, paši kļūst par Kristus Miesu.

Baznīca vienlaikus ir Dieva ieceres īstenošanas ceļš un mērķis: tā ir iepriekš atklāta radīšanā, sagatavota vecajā derībā, dibināta ar Jēzus Kristus vārdiem un darbiem, īstenota caur Viņa pestīšanu nesošo Krustu un Viņa augšāmcelšanos, tā atklājas kā pestīšanas noslēpums caur Svētā Gara izliešanu. Tā radīs piepildījumu debesu godībā kā visas pasaules atpirkto sapulce. ^[207]

Vienlaikus Baznīca ir redzama un garīga, hierarhiska sabiedrība un Kristus Mistiskā Miesa. Tā ir viena, veidota no dubultā - cilvēciskā un dievišķā - elementa. Tas ir viņas noslēpums, kuru spēj pieņemt vienīgi ticība.

Šajā pasaulē Baznīca ir pestīšanas sakraments, zīme un līdzeklis vienotībai starp Dievu un cilvēkiem.

2. paragrāfs. Baznīca - Dieva tauta, Kristus Miesa, Svētā Gara templis

I. Baznīca - Dieva tauta

"Visos laikos un katrā tautā Dievam ir patīkams ikviens, kas Viņa bīstas un taisnīgi rīkojas. Tomēr Dievs negribēja, lai cilvēki tiktu svētdarīti un iegūtu pestīšanu katrs atsevišķi, neesot nekādā veidā savstarpēji saistīti; tieši otrādi, Viņš gribēja no tiem izveidot vienu tautu, kas Viņu pazītu patiesībā un Viņam kalpotu svētumā. Tāpēc Viņš izvēlējās Izraēļa tautu par savu tautu, ar kuru Viņš noslēdza derību, kuru pakāpeniski mācīja [..], atklādams sevi un savu nodomu šīs tautas vēsturē un viņu sev svētdarot. Tomēr tas viss bija pakārtots jaunās un pilnīgās derības sagatavošanai un attēlošanai. Šo jauno derību noslēdza Kristus [..] savās asinīs, no jūdiem un pagāniem aicinādams vienu tautu, kurai bija jāsaaug vienībā nevis saskaņā ar miesu, bet Garā." ^[208]

Dieva tautas īpašības

Dieva tautai ir īpašības, kas to spilgti atšķir no visām vēsturē pastāvošajām reliģiskajām, etniskajām, politiskajām vai kultūrvēsturiskajām grupām:

- Tā ir Dieva tauta: Dievs nepieder kādai vienai tautai. Bet Viņš ieguva sev īpašumā tautu no tiem, kas agrāk nebija tauta: "izredzētu tautu, karalisku priesterību, svētu tautu" (sal. 1 Pēt 2, 9).

- Par šīs tautas locekli kļūst nevis ar fizisko dzimšanu, bet gan ar "piedzimšanu no augšas", "no ūdens un Gara" ( Jņ 3, 3-5), tas ir, caur ticību Kristum un Kristību.

- Šīs tautas Galva ir Jēzus Kristus (Svaidītais, Mesija): tā kā šis pats svaidījums, Svētais Gars, no Galvas ieplūst visā Miesā, tā ir "mesiāniska tauta".

- "Šīs tautas stāvoklis ir Dieva bērnu cieņa un brīvība: viņu sirdīs kā templī mājo Svētais Gars." ^[209]

- "Tās likums ir jaunais bauslis: mīlēt, kā pats Kristus mūs ir mīlējis." ^[210] Tas ir Svētā Gara "jaunais" likums. ^[211]

- Tās sūtība ir būt par zemes sāli un pasaules gaismu. ^[212] " Visai cilvēcei tā ir spēcīgs vienības, cerības un pestīšanas iedīglis." ^[213]

- Visbeidzot, tās mērķis ir "Dieva valstība, kuru pats Dievs ir iesācis zemes virsū, valstība, kuru arvien ir jāizplata, līdz laiku beigās Dievs pats to pilnīgi pabeigs" ^[214].

Priesteriska, pravietiska un karaliska tauta

Jēzus Kristus ir Tas, kuru Tēvs svaidīja ar Svēto Garu un iecēla par "Priesteri, Pravieti un Karali". Visa Dieva tauta ir līdzdalīga šajās trijās Kristus funkcijās un ir atbildīga par sūtību un kalpojumu, ko tās nosaka. ^[215]

Ieejot Dieva tautā caur ticību un Kristību, tiek saņemta līdzdalība šīs tautas unikālajā aicinājumā - tās priesteriskajā aicinājumā: " Kungs Kristus, no cilvēkiem ņemtais Augstais priesteris, jauno tautu 'darīja par valstību, par priesteriem Dievam un savam Tēvam'. Kristītie, atdzimstot Svētajā Garā un saņemot Tā svaidījumu, ir iesvētīti par garīgo mājokli un svēto priesterību." ^[216]

"Dieva svētā tauta ir līdzdalīga arī Kristus pravietiskajā funkcijā", vispirms jau - ar pārdabisko ticības izpratni, kas ir raksturīga visai tautai kopumā - lajiem un hierarhijai, kad tā "nesatricināmi turas pie ticības, kas vienu reizi par visām reizēm nodota svētajiem" ^[217], un padziļina savu izpratni par šo ticību, šajā pasaulē kļūstot par Kristus liecinieci.

Visbeidzot, Dieva tauta piedalās Kristus karaliskajā funkcijā. Šī Kristus karaļvara izpaužas tajā, ka Kristus pievelk pie sevis visus cilvēkus caur savu nāvi un augšāmcelšanos. ^[218] Kristus, visas pasaules Ķēniņš un Kungs, ir kļuvis par visu cilvēku Kalpu, Viņš "nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpirkšanai" ( Mt 20, 28). Kristietim "valdīt nozīmē kalpot" ^[219] Jēzum, it īpaši "nabagos un cietējos, kuros Baznīca atpazīst sava Dibinātāja, kas bija nabadzīgs un cieta, attēlu" ^[220]. Dieva tauta saglabā savu "karalisko cieņu", dzīvojot saskaņā ar savu aicinājumu kalpot kopā ar Kristu.

"Visus, kas ir atdzimuši Kristū, krusta zīme padara par karaļiem. Svētā Gara svaidījums viņus konsekrē par priesteriem, lai tādējādi, izņemot vienīgi īpašo hierarhisko kalpojumu, visi kristieši, Svētā Gara pilni un ar saprātu apveltīti, apzinātos, ka viņi ir cēlušies no karaliskas dzimtas un ir līdzdalīgi priesterībā. Kas gan var būt vēl karaliskāks par dvēseli, kad tā, padevīga Dievam, valda pār savu miesu? Kas gan vēl labāk atbilst priestera pienākumiem, ja ne tīras sirdsapziņas veltīšana Kungam un bezvainīgu dievbijības upuru salikšana uz savas sirds altāra?" ^[221]

II. Baznīca - Kristus Miesa

Baznīcas vienotība ar Jēzu

Jau no paša sākuma Jēzus savus mācekļus darīja līdzdalīgus Viņa dzīvē ^[222] ; Viņš atklāja tiem valstības noslēpumu ^[223] ; Viņš dalījās ar tiem savā sūtībā, savos priekos ^[224] un ciešanās ^[225]. Jēzus runā par vēl dziļāku vienotību starp Viņu un tiem, kas Viņam sekos: "Palieciet manī, un es - jūsos [..]. Es esmu vīnakoks, jūs - atvases." ( Jņ 15, 4-5) Un Viņš pasludina noslēpumainu, bet reālu dziļu vienotību starp savu un mūsu miesu: "Kas ēd manu Miesu un dzer manas Asinis, tas paliek manī un es - viņā." ( Jņ 6, 56)

Kad Jēzus redzamā klātbūtne tika mācekļiem atņemta, Viņš tos neatstāja kā bāreņus. ^[226] Viņš apsolīja palikt kopā ar tiem līdz pat laiku beigām ^[227], Viņš sūtīja tiem savu Garu ^[228]. Līdz ar to vienotība ar Jēzu savā ziņā kļuva vēl ciešāka: "Dodams savu Garu brāļiem, kurus Viņš sapulcina no visām tautām, Viņš mistiski tos dara par savu Miesu." ^[229]

Tas, ka Baznīca tiek salīdzināta ar miesu, izgaismo vitāli dziļo saikni starp Baznīcu un Kristu. Baznīca nav tikai sapulcējusies ap Viņu ; tā ir apvienota Viņā, Viņa Miesā. Īpaši ir jāizceļ Baznīcas kā Kristus Miesas trīs aspekti: visu locekļu savstarpējā vienība, pateicoties viņu vienotībai ar Kristu; Kristus ir Miesas Galva; Baznīca ir Kristus Līgava.

"Viena miesa"

Ticīgie, kuri atbild Dieva Vārdam un kļūst par Kristus Miesas locekļiem, kļūst cieši saistīti ar Kristu: "Šajā Miesā Kristus dzīve ieplūst ticīgajos, kurus sakramenti noslēpumainā, taču reālā veidā vieno ar Kristu, kas ir cietis un ticis paaugstināts godībā." ^[230] Tas īpaši attiecas uz Kristību, kurā mēs tiekam vienoti ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos ^[231], un uz Euharistiju, caur kuru, "kļūstot par patiesiem līdzdalībniekiem Kristus Miesā", "mēs tiekam pacelti līdz dziļai vienotībai ar Viņu un starp mums" ^[232].

Miesas vienība neatceļ locekļu dažādību. "Kristus Miesas celšanā valda locekļu un uzdevumu dažādība. Viens ir Gars, kurš dala savas dažādās dāvanas Baznīcas labumam pēc savas bagātības mēra un kalpošanas vajadzībām." ^[233] Mistiskās Miesas vienība rada un veicina starp ticīgajiem mīlestību ( caritas ): "Tādēļ, ja viens loceklis cieš, cieš visi locekļi, un ja viens loceklis tiek godināts, visi locekļi priecājas līdzi." ^[234] Visbeidzot, pateicoties Mistiskās Miesas vienībai, tiek pārvarētas visas cilvēciskās šķelšanās: "Jo visi, kas esat kristīti Kristū, jūs esat ietērpušies Kristū. Nav vairs ne jūda, ne grieķa; nav ne verga, ne brīvā, nav ne vīrieša, ne sievietes, jo visi jūs esat viens Kristū Jēzū." ( Gal 3, 27-28)

"Šīs miesas Galva ir Kristus"

Kristus ir "Miesas - Baznīcas Galva" ( Kol 1, 18). Viņš ir radīšanas un pestīšanas Pamats. Pacelts Tēva godībā, Viņš "ir pirmais starp visiem" ( Kol 1, 18), īpaši Baznīcā, ar kuras starpniecību Viņš paplašina savu valstību: tā aptver visas lietas:

Kristus mūs vieno ar savu Pashu : visiem locekļiem ir jātiecas līdzināties Viņam, "līdz kamēr Kristus izveidosies" ( Gal 4, 19) viņos. " Tāpēc mēs tiekam uzņemti Viņa dzīves noslēpumos, [..] savienojamies ar Viņa ciešanām kā miesa ar galvu, ciešam kopā ar Viņu, lai kopā ar Viņu tiktu pagodināti." ^[235]

Viņš rūpējas par mūsu izaugsmi. ^[236] Lai ļautu mums augt, tiecoties uz Viņu - mūsu Galvu ^[237], Kristus savā Miesā - Baznīcā - dod dāvanas un kalpojumus, caur kuriem mēs palīdzam viens otram pestīšanas ceļā.

Kristus un Baznīca ir "viss Kristus" (lat. Christus totus ). Baznīca ar Kristu ir viens vesels. Svētie ļoti dzīvi apzinājās šo vienību:

"Apsveiksim viens otru un pateiksimies, ka mēs esam kļuvuši ne vien par kristiešiem, bet par pašu Kristu. Vai jūs saprotat, brāļi, kādu žēlastību Dievs mums dāvājis, dodot Kristu par Galvu? Esiet apbrīnas pilni par to un priecājieties - mēs esam kļuvuši par Kristu. Patiešām, tā kā Viņš ir Galva un mēs kopā - locekļi, viss cilvēks ir Viņš un mēs [..]. Tātad Viss Kristus ir Galva un locekļi; ko tas nozīmē: Galva un locekļi? Kristus un Baznīca." ^[238]