Otrā nodaļa. Es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva viendzimušo Dēlu

Labā Vēsts: Dievs ir atsūtījis savu Dēlu

"Kad piepildījās laiks, Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievietes un pakļautu Likumam, lai izpirktu tos, kas bija zem Likuma varas, un lai mēs iegūtu dēlu tiesības." ( Gal 4, 4-5) Lūk, Labā Vēsts par Jēzu Kristu, Dieva Dēlu ^[1] : Dievs ir apmeklējis savu tautu ^[2]. Viņš ir izpildījis apsolījumus, kurus bija devis Ābrahamam un viņa pēcnācējiem ^[3]. Tādējādi Viņš ir pārspējis visas gaidas: Viņš atsūtīja savu mīļoto Dēlu. ^[4]

Mēs ticam un apliecinām, ka Jēzus no Nazaretes, dzimis jūds no Izraēļa meitas, ķēniņa Hēroda Lielā un imperatora Cēzara Augusta I laikā, pēc amata - namdaris, miris krusta nāvē Jeruzalemē pārvaldnieka Poncija Pilāta un imperatora Tibērija valdīšanas laikā, ir Dieva mūžīgais Dēls, kas tapis cilvēks; ka Viņš "no Dieva ir izgājis" ( Jņ 13, 3), "no debesīm nokāp[is]" ( Jņ 3, 13; 6, 33), atnācis miesā ^[5], jo "Vārds ir tapis miesa un dzīvojis starp mums; un mēs redzējām Viņa godību, Viendzimušā - pilna žēlastības un patiesības - godību, kas ir no Tēva. [..] No Viņa pilnības mēs visi esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības" ( Jņ 1, 14. 16).

Svētā Gara žēlastības virzīti un Tēva "pievilkti", mēs ticam un apliecinām, sakot par Jēzu: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." ( Mt 16, 16) Tieši uz šīs sv. Pētera apliecinātās ticības klints Kristus ir cēlis savu Baznīcu. ^[6]

"Sludināt Kristus neizdibināmo bagātību" ( Ef 3, 8)

Kristīgās ticības tālāknodošana pirmām kārtām nozīmē sludināt Jēzu Kristu, lai vestu cilvēkus pie ticības uz Viņu. Jau kopš paša sākuma pirmie mācekļi dedzīgi vēlējās sludināt Kristu: "Jo mēs nevaram nerunāt par to, ko redzējām un dzirdējām." ( Apd 4, 20) Un viņi aicina visu laiku cilvēkus dalīties ar tiem priekā, ko sniedz vienotība ar Kristu:

"Ko mēs esam dzirdējuši, ko mēs esam redzējuši savām acīm, ko mēs esam skatījuši un mūsu rokas kam ir pieskārušās: par dzīvības Vārdu - un dzīvība parādījās, un mēs redzējām un liecinām, un jums sludinām mūžīgo dzīvi, kas bija pie Tēva un parādījās mums - to, ko redzējām un dzirdējām, mēs pasludinām arī jums, lai arī jums būtu kopība ar mums. Bet mums ir kopība ar Tēvu un ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Un to mēs rakstām, lai mūsu prieks būtu pilnīgs." ( 1 Jņ 1, 1-4)

Katehēzes sirdī - Kristus

"Kristīgās mācības centrā mēs būtībā atrodam vienu Personu - Jēzu no Nazaretes, 'Tēva viendzimušo Dēlu' [..], kas bija cietis un miris mūsu labad un kas tagad augšāmcēlies dzīvo ar mums uz mūžiem [..]. Katehizēt [..] - tas nozīmē Kristus Personā atklāt visu Dieva mūžīgo nodomu, censties saprast, kāda ir Kristus darbu, vārdu un zīmju nozīme." ^[7] Katehēzes mērķis ir "novest līdz vienotībai ar Jēzu Kristu: vienīgi Viņš var vest pie Tēva mīlestības Svētajā Garā un darīt mūs par līdzdalībniekiem Svētās Trīsvienības dzīvē". ^[8]

"Katehizēt nozīmē mācīt Kristu, iemiesoto Vārdu un Dieva Dēlu, viss pārējais tiek mācīts saistībā ar Viņu. Un Kristus ir vienīgais, kas māca, visi pārējie ir tikai kā Kristus sūtņi, ļaujot Kristum mācīt ar katehēta muti [..]. Ikvienam katehētam vajadzētu prast piemērot pašam sev noslēpumainos Kristus vārdus: 'Mana mācība nav no manis, bet no Tā, kas mani sūtījis.' ( Jņ 7, 16)" ^[9]

Tam, kurš ir aicināts mācīt Kristu, vispirms ir jāmeklē šo "Kristus Jēzus [..] pazīšanas visaugstāko vērtību"; viņam jāprot visu atmest un uzskatīt "par mēsliem, lai tik iemantotu Kristu un atrastos Viņā", un "iepazītu Viņu, Viņa augšāmcelšanās spēku un līdzdalību Viņa ciešanās, un, sevi pielīdzinot Viņa nāvei, kaut kā sasniegtu augšāmcelšanos no miroņiem" ( Flp 3, 8-11).

Tieši mīlestībā pazīstot Kristu, rodas vēlēšanās Viņu sludināt, "evaņģelizēt" un vadīt citus tā, lai viņi teiktu savu ticības jāvārdu Jēzum Kristum. Bet tai pašā laikā ir jūtama vajadzība arvien labāk iepazīt šo ticību. Šādam mērķim, ievērojot Ticības simbola secību, vispirms tiks apskatīti galvenie Jēzus tituli: Kristus, Dieva Dēls, Kungs (2. artikuls). Pēc tam Simbols apliecina galvenos Kristus dzīves noslēpumus: Viņa iemiesošanos (3. artikuls), Lieldienas (4. un 5. artikuls), visbeidzot - Viņa pagodināšanu (6. un 7. artikuls).

2. artikuls. "Un uz Jēzu Kristu, Viņa viendzimušo Dēlu, mūsu Kungu"

I. Jēzus

Jēzus ebreju valodā nozīmē "Dievs pestī". Pasludināšanas brīdī eņģelis Gabriēls Viņam šo vārdu "Jēzus" dod kā īpašvārdu, kas vienlaikus izsaka gan Viņa identitāti, gan Viņa sūtību. ^[10] Tā kā neviens nevar "piedot grēkus, kā tikai Dievs" ( Mk 2, 7), tad Viņš ir Tas, kurš Jēzū Kristū, savā mūžīgajā Dēlā, kas tapa Cilvēks, "atpestīs savu tautu no tās grēkiem" ( Mt 1, 21). Tādējādi Jēzū Dievs apkopo visu savu pestīšanas vēsturi cilvēku labā.

Pestīšanas vēsturē, izvedot Izraēli no Ēģiptes, Dievs savu tautu nav atbrīvojis tikai no "verdzības nama" ( At 5, 6): Viņš Izraēli atpestī arī no tā grēka. Tā kā grēks vienmēr ir pārkāpums pret Dievu ^[11], tad Viņš vienīgais var to piedot ^[12]. Lūk, tādēļ Izraēlis, arvien vairāk apzinādamies grēka vispārējo raksturu, nekur citur nevarēs meklēt pestīšanu, kā tikai piesaucot Dieva-Pestītāja vārdu. ^[13]

Jēzus vārds nozīmē to, ka pats Dieva vārds ir klātesošs Viņa Dēla, kurš tapis cilvēks, Personā ^[14], lai varētu notikt universālā un galīgā atpestīšana no grēkiem. Jēzus ir dievišķais vārds, kurš vienīgais nes pestīšanu ^[15], un turpmāk ikviens var To piesaukt, jo iemiesojoties ^[16] Viņš ir vienojis sevi ar visiem cilvēkiem tādā veidā, ka "cilvēkiem zem debesīm nav dots neviens cits vārds, caur kuru mēs varētu kļūt pestīti" ( Apd 4, 12) ^[17].

Dieva-Pestītāja vārdu augstais priesteris piesauca vienu vienīgu reizi gadā, lai Izraēlis tiktu šķīstīts no grēkiem, kad priesteris apslacīja ar upura asinīm svētnīcas vissvētākās vietas propiciatoriju (šķīstīšanas vāku). ^[18] Propiciatorijs bija Dieva klātesamības vieta. ^[19] Kad sv. Pāvils saka par Jēzu, ka Dievs Viņu "nolicis par grēka izpircēju [propiciatoriju] [..] ar Viņa asinīm" ( Rom 3, 25), tad tas nozīmē, ka Jēzus cilvēciskumā, "Kristū Dievs samierināja pasauli ar sevi" ( 2 Kor 5, 19).

Jēzus augšāmcelšanās pagodina Dieva Pestītāja vārdu ^[20], jo turpmāk tas būs Jēzus vārds, kas pilnībā paudīs tā vārda visvarenību, kurš "ir pāri pār katru vārdu" ( Flp 2, 9-10). Ļaunie gari baidās no Viņa vārda ^[21], un tieši Viņa vārdā Jēzus mācekļi dara brīnumus ^[22], jo visu, ko viņi lūdz Tēvam Jēzus vārdā, to Tēvs viņiem dod. ^[23]

Jēzus vārds ir kristīgās lūgšanas sirdī. Visas liturģiskās lūgšanas beidzas ar formulu "caur mūsu Kungu, Jēzu Kristu". Lūgšanas " Esi sveicināta, Marija" kulminācija ir "un svētīts ir tavas miesas auglis Jēzus". Austrumu kristiešu sirds lūgšana tiek saukta par "Lūgšanu Jēzum", tajā saka: "Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku." Daudzi kristieši, tāpat kā sv. Žanna d'Arka, mirst ar vienu vienīgu vārdu uz lūpām: "Jēzus." ^[24]

II. Kristus

Kristus ir ebreju vārda Mesija tulkojums grieķu valodā, kas nozīmē "svaidītais". Tas kļūst par Jēzus īpašvārdu tikai tādēļ, ka Jēzus pilnīgi un līdz galam piepilda dievišķo sūtību, ko izsaka vārds "Mesija". Patiešām, Izraēlī Dieva vārdā tika svaidīti tie, kas bija veltīti Dievam, lai izpildītu no Viņa saņemto sūtību. Tādi bija karaļi ^[25], priesteri ^[26] un retos gadījumos - pravieši ^[27]. Tādam - pāri visam - vajadzēja būt Mesijam, kuru Dievs sūtīs, lai Viņš pabeidz nodibināt Dieva valstību. ^[28] Bija nepieciešams, lai Mesiju Kunga Gars svaidītu ^[29] gan kā karali un priesteri ^[30], gan arī kā pravieti ^[31]. Jēzus piepildīja Izraēļa mesiānisko cerību, veicot savu trīskāršo - priestera, pravieša un karaļa - sūtību.

Jēzus dzimšanu eņģelis ganiem pasludināja kā Izraēlim apsolītā Mesijas atnākšanu: "Šodien Dāvida pilsētā jums ir piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs." ( Lk 2, 11) Kopš iesākuma Viņš ir Tas, "kuru Tēvs svētīja un sūtīja pasaulē" ( Jņ 10, 36), kas ieņemts kā "svētais" Jaunavas Marijas klēpī. ^[32] Jāzepu Dievs aicināja pieņemt savu sievu Mariju, kurā "dzimis Tas, [kas ] [..] no Svētā Gara" ( Mt 1, 20), lai Jēzus, "kas tiek saukts Kristus", piedzimtu Jāzepa sievai kā Dāvida mesiāniskais pēctecis ( Mt 1, 16). ^[33]

Jēzus mesiāniskā iesvētīšana atklāj Viņa dievišķo misiju. "Tieši to, starp citu, norāda pats Viņa vārds, jo Kristus vārds norāda gan uz To, kurš ir svaidījis, gan uz To, kurš ir ticis svaidīts, gan arī uz Svaidījumu, ar ko Viņš ir iesvaidīts: Tas, kurš ir svaidījis, ir Tēvs, Tas, kurš ir ticis svaidīts, ir Dēls, un Viņš ir svaidīts Garā, kas ir Svaidījums." ^[34] Tas, ka Viņš kā Mesija ir iesvētīts kopš mūžības, Viņa zemes dzīves laikā atklājās, kad Jānis Viņu kristīja un "Dievs [..] svaidīja Svētajā Garā un spēkā" ( Apd 10, 38), "lai Viņš kļūtu pazīstams Izraēlim" ( Jņ 1, 31) kā Mesija. Viņa darbi un vārdi liks Viņu pazīt kā "Dieva svēto" ^[35].

Daudzi jūdi un pat daži pagāni, kas dalījās ar viņiem cerībā, atpazina Jēzū mesiāniskā "Dāvida dēla" pamatiezīmes, kuru Dievs apsolījis Izraēlim. ^[36] Jēzus ir pieņēmis Mesijas titulu, uz kuru Viņam bija tiesības ^[37], taču ne bez sava veida atrunas, jo daļa Viņa laikabiedru Mesijas sūtību izprata saskaņā ar pārāk cilvēciskiem ^[38], būtībā politiskiem ieskatiem ^[39].

Pētera ticības apliecinājumu, ar kuru tas Viņu atzina par Mesiju, Jēzus pieņēma tad, kad pasludināja tuvākajā laikā gaidāmās Cilvēka Dēla ciešanas. ^[40] Savas mesiāniskās karaļvaras īsto saturu Viņš atklāja vienlaikus gan Cilvēka Dēla, "kas no debesīm nokāpa" ( Jņ 3, 13) ^[41], transcendentajā identitātē, gan arī savā pestīšanas sūtībā, kurā Viņš ir cietējs Kalps: "Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpirkšanai." ( Mt 20, 28) ^[42] Tāpēc arī Viņa karaļvaras patiesā jēga izpaudās tikai tad, kad Viņš jau bija piesists krustā. ^[43] Un tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās Viņa mesiānisko karaļvaru Pēteris varēs pasludināt Dieva tautai: "Lai viss Izraēļa nams droši zina, ka šo Jēzu, kuru jūs piesitāt krustā, Dievs padarīja par Kungu un Kristu." ( Apd 2, 36)

III. Dieva viendzimušais Dēls

Vecajā Derībā Dieva dēls ir apzīmējums, kas dots gan eņģeļiem ^[44], gan izredzētajai tautai ^[45], gan Izraēļa bērniem ^[46], gan arī Izraēļa karaļiem ^[47]. Šajos gadījumos šis termins nozīmē pieņemto bērnu stāvokli, kuru veido īpaši tuvas attiecības starp Dievu un Viņa radību, kas kļuvusi par Dieva pieņemto bērnu. Kad apsolītais Karalis-Mesija tiek saukts par "Dieva dēlu" ^[48], tad, saskaņā ar šo tekstu tiešo nozīmi, tas nepieciešami neietver domu, ka viņš būtu kaut kas vairāk nekā cilvēks. Tie, kas šādi saukuši Jēzu par Izraēļa Mesiju ^[49], varbūt nemaz nav gribējuši ar to pateikt kaut ko vairāk. ^[50]

Pavisam cita lieta ir, kad Pēteris apliecina, ka Jēzus ir "Kristus, dzīvā Dieva Dēls" ^[51], jo Viņš tūlīt svinīgi atbild: "Nevis miesa un asinis tev to atklāja, bet mans Tēvs, kas ir debesīs." ( Mt 16, 17) Analoģiski Pāvils, runājot par savu pievēršanos Kristum uz Damaskas ceļa, sacīs: "Kad Dievam, kas mani izredzēja jau no mātes miesām un aicināja ar savu žēlastību, labpatika atklāt savu Dēlu manī, lai es Viņu sludinātu pagānu vidū..." ( Gal 1, 15-16) Pāvils "tūlīt sāka sinagogās sludināt par Jēzu, ka Tas ir Dieva Dēls" ( Apd 9, 20). Šis apliecinājums jau no paša sākuma ^[52] būs apustuliskās ticības centrā ^[53], ticības, kuru vispirms Pēteris apliecināja kā Baznīcas pamatu ^[54].

Ja Pēteris ir varējis atpazīt Jēzus-Mesijas dievišķās filiācijas (Dēla attiecību ar Tēvu) transcendento raksturu, tas nozīmē, ka Viņš to skaidri licis saprast. Sinedrija priekšā uz apsūdzētāju jautājumu: "Tātad Tu esi Dieva Dēls?", Jēzus atbild sekojoši: "Jūs sakāt, ka es tas esmu." ( Lk 22, 70) ^[55] Jau labu laiku pirms tam Viņš sevi bija nosaucis par "Dēlu", kas pazīst Tēvu ^[56], tas ir, par tādu Dēlu, kas ir atšķirīgs no tiem "kalpiem", kurus Dievs pirms tam bija sūtījis savai tautai ^[57], par tādu Dēlu, kas ir augstāks pat par eņģeļiem ^[58]. Viņš izcēla atšķirību starp savu un mācekļu filiāciju (dēla attiecībām ar Tēvu), nekad nesacīdams tiem "mūsu Tēvs" ^[59], izņemot gadījumu, kad Viņš tiem uzlika šo pienākumu: "Tāpēc [jūs] lūdzieties tā: 'Tēvs mūsu'" ( Mt 6, 9); Viņš pat uzsvēra šo atšķirību: "Man[s] Tēv[s] un jūsu Tēv[s]." ( Jņ 20, 17)

Evaņģēliji atstāsta, ka divos svinīgos gadījumos - Kristus kristīšanas un pārveidošanās brīdī - Tēva balss Viņu nosauc par "savu mīļoto Dēlu" ^[60]. Jēzus pats sevi sauc par Dieva "viendzimušo Dēlu" ( Jņ 3, 16) un ar šo titulu apliecina savu mūžīgo pastāvēšanu pirms visa. ^[61] Viņš prasa ticēt "Dieva viendzimušā Dēla vārdā" ( Jņ 3, 18). Šāds kristīgās ticības apliecinājums izskan jau centuriona saucienā, kad viņš raugās krustā sistajā Jēzū: "Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls!" ( Mk 15, 39) Vienīgi Lieldienu noslēpumā ticīgais var atrast titula "Dieva Dēls" visdziļāko jēgu.

Tieši pēc augšāmcelšanās Jēzus dievišķā filiācija parādās sava pagodinātā cilvēciskuma varenībā: "Pēc svētuma Gara līdz ar augšāmcelšanos no miroņiem ir parādījies kā varenais Dieva Dēls." ( Rom 1, 4) ^[62] Apustuļi varēs apliecināt: "Mēs redzējām Viņa godību, Viendzimušā - pilna žēlastības un patiesības - godību, kas ir no Tēva." ( Jņ 1, 14)

IV. Kungs

Neizsakāmais vārds JHVH, ar kuru Dievs sevi atklāja Mozum ^[63], Vecās Derības grāmatu grieķu tulkojumā ir Kyrios ("Kungs"). Turpmāk Kungs kļūst par visierastāko vārdu, lai norādītu uz Izraēļa Dieva dievišķību. Jaunā Derība lieto šī titula "Kungs" pilno nozīmi, vienlaikus runājot gan par Tēvu, gan arī - un tieši šeit ir jauninājums - par Jēzu, kas tādējādi tiek atzīts par pašu Dievu. ^[64]

Pats Jēzus šo titulu uz sevi attiecina vai nu netiešā veidā, diskutējot ar farizejiem par 110. psalma jēgu ^[65], vai nu tieši, vēršoties pie saviem apustuļiem. ^[66] Visas savas atklātās dzīves laikā Viņš darbos pierādīja, ka ir dievišķais Kungs un noteicējs pār dabu, slimībām, dēmoniem, nāvi un grēku.

Evaņģēlijos ļoti bieži pie Jēzus vēršas dažādas personas, uzrunādamas Viņu ar vārdu "Kungs". Šī titula lietošana liecina par cieņu un paļāvību, ar kādu pie Jēzus griežas tie, kas gaida no Viņa palīdzību un izdziedināšanu. ^[67] Svētā Gara dvesmā šis tituls liecina par Jēzus dievišķā noslēpuma atpazīšanu. ^[68] Sastopoties ar augšāmcēlušos Jēzu, šī vārda lietošana izsaka pielūgsmi: "Mans Kungs un mans Dievs!" ( Jņ 20, 28) Tad šī uzruna iegūst mīlestības un maigas pieķeršanās papildnozīmi, kas paliks kā raksturīga kristīgās tradīcijas iezīme: " Tas ir Kungs!" ( Jņ 21, 7)

Pirmie Baznīcas ticības apliecinājumi, attiecinot uz Jēzu dievišķo titulu "Kungs", jau no pašiem pirmsākumiem apstiprina ^[69], ka vara, gods un slava, kas pienākas Dievam Tēvam, pienākas arī Jēzum ^[70], tāpēc ka Viņš ir "Dieva veidā" ( Flp 2, 6) un Tēvs ir atklājis Jēzum piemītošo augstāko varu, Viņu augšāmceļot no mirušajiem un Viņu paaugstinot savā godībā ^[71].

Jau kopš kristietības aizsākuma apliecināt, ka Jēzus ir pasaules un vēstures Kungs ^[72], nozīmē arī atzīt, ka cilvēks savu personisko brīvību absolūtā veidā nedrīkst pakļaut nekādai zemes varai, bet vienīgi Dievam Tēvam un Kungam Jēzum Kristum: Cēzars nav "Kungs" ^[73]. Baznīca "tic, ka visas cilvēces vēstures atslēga, centrs un mērķis rodams tās Kungā un Mācītājā". ^[74]

Kristīgo lūgšanu raksturo titula "Kungs" lietošana: vai tas būtu aicinājums uz lūgšanu "Kungs lai ir ar jums", vai lūgšanas noslēgums "caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu", vai arī paļāvības un cerības pilns izsauciens: "Maran ata" ("Kungs nāk!") vai "Marana ta" ("Nāc, Kungs!") ( 1 Kor 16, 22); "Amen. Nāc, Kungs Jēzu!" ( Atkl 22, 20)

Kopsavilkums

Vārds "Jēzus" nozīmē "Dievs, kas pestī". No Jaunavas Marijas dzimušo Bērnu sauc "Jēzus", "jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem" ( Mt 1, 21): "Cilvēkiem zem debesīm nav dots neviens cits vārds, caur kuru mēs varētu kļūt pestīti." ( Apd 4, 12)

Vārds "Kristus" nozīmē "svaidītais", "Mesija". Jēzus ir Kristus, jo "Dievs [Viņu] svaidīja Svētajā Garā un spēkā" ( Apd 10, 38). Viņš ir "Tas, kuram jānāk" ( Lk 7, 19), Viņš ir "Izraēļa cerība". ^[75]

"Dieva Dēls" - šis vārdu savienojums izsaka tās īpašās un mūžīgās attiecības, kādās ar Dievu Tēvu ir vienīgi Jēzus Kristus: Viņš ir Tēva viendzimušais Dēls ^[76] un pats Dievs ^[77]. Lai cilvēks būtu kristietis, ir nepieciešams ticēt, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls. ^[78]

Vārds "Kungs" apzīmē visaugstāko dievišķo varu. Apliecināt, ka Jēzus ir Kungs vai piesaukt Viņu šādā veidā, tas nozīmē ticēt Viņa dievišķībai. "Neviens nevar pateikt bez Svētā Gara palīdzības: 'Jēzus ir Kungs.'" ( 1 Kor 12, 3)

3. artikuls. Jēzus Kristus "ir ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas"

1. paragrāfs. Dieva Dēls, tapis Cilvēks

I. Kādēļ Vārds ir iemiesojies?

Ar Nīkajas-Konstantinopoles simbola vārdiem, apliecinot savu ticību, mēs atbildam: "Mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā [Viņš] ir nācis no debesīm, iemiesojies caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas un tapis cilvēks." ^[79]

Vārds tapis miesa, lai mūs pestītu, mūs samierinot ar Dievu : Dievs "mūs mīlēja un sūtīja savu Dēlu kā pārlūguma upuri par mūsu grēkiem" ( 1 Jņ 4, 10). "Tēvs sūtīja savu Dēlu pasaulei par Pestītāju." ( 1 Jņ 4, 14) "Viņš parādījies, lai atbrīvotu no grēkiem" ( 1 Jņ 3, 5):

"Mūsu slimajai dabai bija nepieciešams ārsts; būdama pakritusi, tā lūdza, lai viņu pieceltu; būdama mirusi, tā lūdza pēc tā, kas viņu atdzīvinātu. Mēs bijām zaudējuši labumu, kas mums piederēja: tādēļ mums vajadzēja kādu, kas mums to atgūtu. Mums, kas bijām ieslēgti tumsā, bija nepieciešama gaisma; būdami gūstā krituši, mēs gaidījām pestītāju; cietumā ieslodzīti, gaidījām palīdzību; būdami vergi, ilgojāmies pēc atbrīvotāja. Vai tad šie iemesli ir nenozīmīgi? Vai tie nebija ievērības cienīgi, lai Dievs apžēlotos un nonāktu, un apmeklētu cilvēci, kas atradās tik nožēlojamā un nelaimīgā stāvoklī?" ^[80]

Vārds tapis miesa, lai šādi mēs pazītu Dieva mīlestību : "Dieva mīlestība uz mums ir parādījusies ar to, ka Dievs sūtīja pasaulē savu viendzimušo Dēlu, lai mēs dzīvotu caur Viņu." ( 1 Jņ 4, 9) "Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu viendzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvi." ( Jņ 3, 16)

Vārds tapis miesa, lai būtu mums par svētuma paraugu : "Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis..." ( Mt 11, 29) "Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenonāk pie Tēva citādi, kā tikai caur mani." ( Jņ 14, 6) Un uz Pārveidošanās kalna Tēvs pieprasa šādu nostāju: "Klausieties Viņu." ( Mk 9, 7) ^[81] Viņš patiešām ir Kalna svētību piemērs un jaunā likuma mēraukla: mīliet viens otru, "kā es jūs esmu mīlējis" ( Jņ 15, 12). Šī mīlestība pieprasa, lai mēs sekotu Viņam, patiesi uzupurējot sevi. ^[82]

Vārds tapis miesa, lai mēs varētu kļūt "dievišķās dabas līdzdalībnieki" ( 2 Pēt 1, 4): "Jo Vārds tapis Cilvēks, un Dieva Dēls - Cilvēka Dēls tā iemesla dēļ, lai cilvēks nonāktu vienotībā ar Vārdu un līdz ar to, saņemdams dievišķo filiāciju, kļūtu par Dieva dēlu." ^[83] "Jo Dieva Dēls tapis cilvēks, lai mūs darītu par Dievu." ^[84] "Dieva viendzimušais Dēls, gribēdams, lai mēs būtu līdzdalīgi Viņa dievišķībā, pieņēma mūsu dabu, lai Viņš, tapis cilvēks, darītu cilvēkus par dieviem." ^[85]

II. Iemiesošanās

Runājot ar sv. Jāņa vārdiem ("Vārds ir tapis miesa": Jņ 1, 14), Baznīca par "iemiesošanos" sauc faktu, ka Dieva Dēls ir pieņēmis cilvēka dabu, lai tajā īstenotu mūsu pestīšanu. Kādā himnā, kuru saglabājis sv. Pāvils, Baznīca šādi apdzied iemiesošanās noslēpumu:

"Esiet tai noskaņā, kāda bija arī Kristū Jēzū, kurš, lai gan bija Dieva veidā, tomēr neuzskatīja par ieguvumu būt līdzīgam Dievam, bet gan pazemināja pats sevi, pieņemdams kalpa veidu, kļūstot līdzīgs cilvēkiem. Un atzīts par cilvēku tajā, kas ir ārējais, Viņš pazemināja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei." ( Flp 2, 5-8) ^[86]

Vēstule ebrejiem runā par to pašu noslēpumu:

"Ienākdams pasaulē, Kristus saka: 'Upurus un upurdāvanas Tu neesi gribējis; bet esi man radījis miesu. Dedzināmie upuri un upuri par grēkiem Tev nepatika. Tad es sacīju: Lūk, es nāku! [..], lai izpildītu, Dievs, Tavu gribu.'" ( Ebr 10, 5-7, citējot Ps 40, 7-9 pēc Septuagintas )

Ticība tam, ka Dieva Dēls patiesi iemiesojās, ir kristīgās ticības atšķirības zīme: "Dieva Garu pazīstiet pēc tā: katrs gars, kas apliecina, ka Jēzus Kristus ir atnācis miesā, ir no Dieva." ( 1 Jņ 4, 2) Tāda jau kopš tās iesākuma ir Baznīcas prieka pilnā pārliecība, kad tā apdzied "lielo dievbijības noslēpum[u]": Viņš "parādījās miesā" ( 1 Tim 3, 16).

III. Patiess Dievs un patiess cilvēks

Dieva Dēla iemiesošanās - šis unikālais un neatkārtojamais notikums nenozīmē, ka Jēzus Kristus būtu daļēji Dievs, daļēji cilvēks, tas nav arī dievišķības un cilvēciskuma juceklīgs sajaukums. Viņš patiesi tapis cilvēks, patiesi palikdams Dievs. Jēzus Kristus ir patiess Dievs un patiess cilvēks. Savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos Baznīcai vajadzēja šo ticības patiesību skaidrāk izteikt un aizstāvēt pret dažādajām herēzijām, kas to viltoja.

Pirmās herēzijas noliedza ne tik daudz Kristus dievišķību, kā Viņa patieso cilvēciskumu (gnostiskais doketisms). Kopš apustuliskajiem laikiem kristīgā ticība ir aizstāvējusi miesā nonākušā ^[87] Dieva Dēla patieso iemiesošanos. Bet, sākot ar trešo gadsimtu, Antiohijas koncilā Baznīcai, nostājoties pret Pāvila no Samosatas pausto viedokli, vajadzēja apstiprināt, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls pēc savas dabas, nevis tādēļ, ka Dievs būtu Viņu pieņēmis par Dēlu. Pirmais Nīkajas ekumeniskais koncils 325. gadā savā simbolā apliecināja, ka Dieva Dēls ir "dzemdināts, ne radīts, un ka Viņam ir tā pati daba ( gr. homoysios ), kas Tēvam. ^[88] Šis Koncils nosodīja arī Āriju, kas apgalvoja, ka "Dieva Dēls ir nācis no nebūtības" ^[89] un ka "Viņš ir no citas substances jeb dabas", nekā Tēvs ^[90].

Nestoriānisma herēzija Kristū saskatīja cilvēcisku personu, kas ir pievienota Dieva Dēla dievišķajai Personai. Pretēji šim uzskatam sv. Kirils no Aleksandrijas un Trešais ekumeniskais koncils, kas tika sasaukts Efezā 431. gadā, apliecināja, ka "Vārds, savā Personā savienodamies ar miesu, ko dzīvina ar saprātu apveltīta dvēsele, [..] ir tapis cilvēks". ^[91] Kristus cilvēciskās dabas subjekts nav neviens cits, kā Dieva Dēla dievišķā Persona, kas kopš savas ieņemšanas brīža šo cilvēcisko dabu pieņēmusi un padarījusi par savu. Tādēļ arī Efezas koncils 431. gadā pasludināja, ka Marija, pateicoties Dieva Dēla cilvēciskajai ieņemšanai viņas klēpī, patiešām ir kļuvusi par Dieva Māti: " Viņa ir Dieva Māte nevis tādēļ, ka Dieva Vārds būtu no viņas guvis savu dievišķo dabu, bet gan tādēļ, ka tieši no viņas Vārds ir guvis savu ar saprātīgu dvēseli apveltīto svēto miesu; vienots ar šo miesu savā Personā, Vārds ir dzimis miesā, kā tas tiek apliecināts." ^[92]

Monofizīti apgalvoja, ka Kristū cilvēciskā daba kā tāda esot pārstājusi eksistēt, jo to esot pieņēmusi Dieva Dēla dievišķā Persona. Saskāries ar šo herēziju, IV ekumeniskais koncils Halkēdonā 451. gadā apliecināja:

"Svēto tēvu pēdās ejot, mēs vienprātīgi apliecinām un mācām, ka viens un Tas pats Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus, ir pilnīgs dievišķībā un pilnīgs cilvēciskumā, ka Viņš ir patiess Dievs un patiess cilvēks ar miesu un saprātīgu dvēseli, ka pēc savas dievišķības Viņam ir viena daba ar Tēvu un pēc sava cilvēciskuma Viņam ir viena daba ar mums, "mums līdzīgs it visā, izņemot grēku" ^[93], ka pēc savas dievišķības Viņš ir pirms visiem laikiem Tēva dzemdināts, un šajās pēdējās dienās mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labad dzimis no Jaunavas Marijas, Dieva Mātes, saskaņā ar savu cilvēciskumu.

Mums jāatzīst vienu un To pašu Kristu, Kungu un viendzimušo Dēlu, kurā nesajaucami, neizmaināmi, nesašķeļami, neatdalāmi savienojušās divas dabas, kuru atšķirība, tām savienojoties, nekādā ziņā nav atcelta, gluži pretēji: to abu īpašības ir saglabājušās un apvienojušās vienā un tai pašā personā un vienā un tai pašā hipostāzē." ^[94]

Pēc Halkēdonas koncila daži tēvi Kristus cilvēcisko dabu uzskatīja par kaut kādu subjektu, kuram piemīt personas raksturs. Pretstatā tiem V ekumeniskais koncils Konstantinopolē 553. gadā apliecināja: "Ir tikai viena hipostāze [jeb persona] [..], kas ir (mūsu) Kungs Jēzus Kristus, viens no Trīsvienības. " ^[95] Tātad viss, kas piemīt Kristus cilvēciskumam, jāattiecina uz Viņa dievišķo Personu kā šī cilvēciskuma subjektu ^[96] : ne tikai brīnumi, bet arī ciešanas ^[97] un pat nāve: "Tas, kurš ir ticis krustā sists savā miesā, mūsu Kungs Jēzus Kristus, ir patiess Dievs, godības Kungs un Viens no Svētās Trīsvienības." ^[98]

Tādējādi Baznīca apliecina, ka Jēzus ir reizē gan patiess Dievs, gan patiess Cilvēks. Viņš patiesi ir Dieva Dēls, kas tapis Cilvēks, mūsu brālis, un tas noticis tādā veidā, ka Viņš joprojām ir Dievs, mūsu Kungs:

"Viņš ir palicis Tas, kas Viņš bija, Viņš pieņēmis to, kas Viņš nebija," dzied Romas liturģijā. ^[99] Un sv. Jāņa Hrizostoma liturģijā pasludina un dzied: "Ak, viendzimušais Dēls un Dieva Vārds, Tev, kas esi nemirstīgs, mūsu pestīšanas dēļ ir labpaticis iemiesoties no Dievmātes, mūžam Jaunavas Marijas; Tu, kas bez jebkādām izmaiņām esi tapis cilvēks un kas esi ticis krustā sists, ak Kristu, Dievs, kas caur savu nāvi esi iznīcinājis nāvi, kas esi Viens no Svētās Trīsvienības, Tu, kas esi godināts kopā ar Tēvu un Svēto Garu, atpestī mūs!" ^[100]

IV. Kādā veidā Dieva Dēls ir Cilvēks?

Fakts, ka iemiesošanās noslēpumainajā vienībā cilvēciskā daba ir "nevis absorbēta, bet gan uzņemta" ^[101], ir licis Baznīcai cauri visiem gadsimtiem pilnībā apliecināt, ka Kristum patiesi piemita gan cilvēciska miesa, gan cilvēciska dvēsele līdz ar tai raksturīgajām prāta un gribas darbībām. Taču paralēli tam Baznīcai attiecīgajā reizē ir bijis jāatgādina, ka Kristus cilvēciskā daba pati par sevi pieder Dieva Dēla dievišķajai Personai, kas to pieņēmusi. Viss, kas Viņš ir, un viss, ko Viņš dara, attiecas uz Viņu kā "Vienu no Trīsvienības". Dieva Dēls tātad piešķir savam cilvēciskumam savu personisko eksistences veidu, kāds Viņam ir Trīsvienībā. Tādējādi gan savā dvēselē, gan miesā Kristus cilvēciski izsaka Trīsvienības dievišķo rīcības veidu ^[102] :

"Dieva Dēls [..] ir strādājis ar cilvēka rokām, Viņš ir domājis ar cilvēka prātu, rīkojies ar cilvēka gribu, mīlējis ar cilvēka sirdi. Piedzimis no Jaunavas Marijas, Viņš ir kļuvis par vienu no mums, it visā mums līdzīgs, izņemot grēku." ^[103]

Kristus dvēsele un Viņa cilvēciskā izziņas spēja

Apolinārijs no Laodikejas apgalvoja, ka Kristū Vārds esot aizvietojis dvēseli jeb garu. Baznīca, nostājoties pret šiem maldiem, apliecināja, ka mūžīgais Dēls ir pieņēmis arī cilvēcisku dvēseli, kam piemīt saprāts. ^[104]

Šī cilvēciskā dvēsele, ko Dieva Dēls pieņēmis, ir apveltīta ar patiesu cilvēcisku izziņas spēju. Kā tāda tā nevarēja pati par sevi būt neierobežota: tā tika pielietota konkrētajos savas eksistences vēsturiskajos apstākļos telpā un laikā. Tādēļ arī Dieva Dēls, darīdams sevi par cilvēku, ir varējis piekrist tam, ka Viņam ir bijis jāpieņemas "gudrībā un gados, un žēlastībā" ( Lk 2, 52), un tāpat arī Viņam bijis praktiski jāuzkrāj tās iemaņas, kuras cilvēkam jāiegūst pieredzes ceļā. ^[105] Tas atbilda īstenībai, kādā Viņš sevi nostādīja, brīvprātīgi sevi pazeminot līdz "kalpa stāvoklim". ^[106]

Bet tai pašā laikā Dieva Dēla patiesi cilvēciskā izziņas spēja izteica Viņa Personas dievišķo dzīvi. ^[107] "Dieva Dēla cilvēciskā daba ne pati par sevi, bet pateicoties savai vienībai ar Vārdu, zināja visu, ko pienākas zināt Dievam, un to izpauda sevī." ^[108] Vispirmām kārtām tas atklājās tajā, ka cilvēktapušais Dieva Dēls tik dziļi un bez starpniecības pazina savu Tēvu. ^[109] Dēls parādīja arī to, ka Viņš, būdams Cilvēks, varēja pazīt cilvēku sirds slēptākās domas ar dievišķo iedziļināšanās spēju. ^[110]

Pateicoties tam, ka Kristus cilvēciskā izziņas spēja bija vienota ar dievišķo Gudrību iemiesotā Vārda Personā, Viņš kā cilvēks pilnībā pazina tos mūžīgos nodomus, kurus Viņš bija nācis atklāt. ^[111] Ja Viņš atzīst, ka nezina kādu no Dieva nodomiem ^[112], tad citviet Viņš paziņo, ka nav saņēmis uzdevumu to atklāt ^[113].

Kristus cilvēciskā griba

Līdztekus iepriekš apskatītajam Baznīca VI ekumeniskajā koncilā apliecināja, ka Kristum ir divas gribas un divas dabiskās darbības: dievišķās un cilvēciskās, kas ir nevis pretstatā viena otrai, bet gan darbojas kopā, tā ka iemiesojies Vārds paklausībā savam Tēvam cilvēciski ir gribējis visu to, ko Viņš mūsu pestīšanas labad dievišķi nolēmis kopīgi ar Tēvu un Svēto Garu. ^[114] Baznīca pieņem to, ka Kristus "cilvēciskā griba klausa dievišķajai gribai, nepretodamās tai un nenostājoties pret to, bet drīzāk gan būdama pakārtota šai visvarenajai gribai". ^[115]

Kristus patiesā miesa

Tā kā Vārds ir iemiesojies, pieņemdams patiesu cilvēciskumu, tad Kristus miesa ir bijusi ierobežota. ^[116] Tādēļ arī Jēzus cilvēcisko vaigu var "uzgleznot". ^[117] VII ekumeniskajā koncilā ^[118] Baznīca ir atzinusi par likumīgu to, ka Viņš tiek atveidots svētbildēs.

Tai pašā laikā Baznīca vienmēr atzinusi, ka Jēzus miesā Dievs, "pēc dabas būdams neredzams, kļuvis redzams mūsu acīm". ^[119] Patiešām, Kristus miesas individuālās īpatnības izsaka Dieva Dēla dievišķo Personu. Viņš savas cilvēciskās miesas vaibstus bija tik ļoti pieņēmis par saviem, ka Jēzus cilvēciskais izskats, attēlots svētbildē, var tikt godināts, jo ticīgais, kas godina Viņa attēlu, "godina tajā attēloto Personu". ^[120]

Iemiesotā Vārda Sirds

Jēzus mūs visus un ikvienu ir pazinis un mīlējis visu savu dzīvi, savā agonijā un ciešanās un ir atdevis savu dzīvību par katru no mums: Dieva Dēls "mīlēja mani un par mani atdeva pats sevi" ( Gal 2, 20). Viņš mūs mīlēja ar cilvēka sirdi. Šī iemesla dēļ Vissvētā Jēzus Sirds, kas caurdurta mūsu grēku dēļ un mūsu pestīšanas labad ^[121], "tiek uzskatīta par zīmi un simbolu mīlestībai, kuru dievišķais Pestītājs bez mitas dāvā mūžīgajam Tēvam un visiem cilvēkiem bez izņēmuma" ^[122].

Kopsavilkums

Dieva noteiktajā laikā Tēva viendzimušais Dēls, mūžīgais Vārds, proti, Tēva substanciālais Atspulgs, ir iemiesojies: neko nezaudēdams no savas dievišķās dabas, Viņš ir pieņēmis cilvēka dabu.

Savas dievišķās Personas vienībā Jēzus Kristus ir patiess Dievs un patiess Cilvēks, tieši tādēļ Viņš ir vienīgais Vidutājs starp Dievu un cilvēkiem.

Jēzum Kristum ir divas dabas: cilvēciskā un dievišķā, kas nesajaucami savienojušās Dieva Dēla vienīgajā Personā.

Kristum kā patiesam Dievam un patiesam Cilvēkam ir cilvēcisks saprāts un griba, kas ir pilnīgi saskaņoti ar dievišķo saprātu un gribu un pilnīgi pakļaujas šīm dievišķajām spējām, kas Viņam ir kopējas ar Tēvu un Svēto Garu.

Iemiesošanās noslēpumā tātad jāsaskata dievišķās dabas un cilvēciskās dabas apbrīnojamā vienība vienīgajā Vārda Personā.

2. paragrāfs. "...Ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas"

I. Ieņemts no Svētā Gara...

Līdz ar Marijai nestās eņģeļa vēsts pasludināšanu sākas laika piepildījums (sal. Gal 4, 4), tas ir, sāk piepildīties apsolījumi un tas, kam gatavojās. Marija tiek aicināta ieņemt To, kurā iemājos "miesā ietvertā dievišķības pilnība" ( Kol 2, 9). Uz Marijas jautājumu: "Kā tas notiks, jo es taču vīra nepazīstu?" ( Lk 1, 34) Dievs atbild ar Gara spēku: "Svētais Gars nāks pār tevi." ( Lk 1, 35)

Svētā Gara misija vienmēr ir saistīta ar Dēla misiju un ir tai pakārtota. ^[123] Svētais Gars tiek sūtīts, lai svētītu Jaunavas Marijas klēpi un dievišķā veidā to darītu auglīgu, Viņš, "Kungs un Dzīvinātājs", dara, lai Marija ieņemtu Tēva mūžīgo Dēlu, kurš pieņems cilvēcisko dabu.

Tēva vienīgais Dēls, kurš Jaunavas Marijas klēpī tiek ieņemts kā cilvēks, jau kopš pirmā savas cilvēciskās eksistences brīža ir " Kristus", tas ir, Svētā Gara svaidītais ^[124], kaut arī Viņš atklāj sevi tikai pakāpeniski: ganiem ^[125], Austrumzemju gudrajiem ^[126], Jānim Kristītājam ^[127], mācekļiem ^[128]. Tādējādi visa Jēzus Kristus dzīve paudīs to, kā "Dievs [Viņu] svaidīja Svētajā Garā un spēkā" ( Apd 10, 38).

II. ...piedzimis no Jaunavas Marijas

Tam, ko katoliskā Baznīca tic attiecībā uz Mariju, pamatā ir tas, ko tā tic attiecībā uz Kristu, bet tas, ko tā māca par Mariju, savukārt, izgaismo Baznīcas ticību uz Kristu.

Marijas izvēlēšana

"Dievs sūtīja savu Dēlu" ( Gal 4, 4), taču, lai veidotu Viņa miesu ^[129], Dievs vēlējās, lai radība no brīvas gribas Viņam līdzdarbotos. Šādam nolūkam jau kopš mūžības par Māti savam Dēlam Viņš izvēlējās kādu Izraēļa meitu, ebreju meiteni no Nazaretes Galilejā, jaunavu, "kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzepu, no Dāvida cilts. Un jaunavas vārds bija Marija" ( Lk 1, 26-27):

"Žēlsirdības Tēvs pirms sava Dēla iemiesošanās ir gribējis saņemt izvēlētās Mātes piekrišanu: ja nu reiz kāda sieviete bija veicinājusi nāvi, tad līdzīgā kārtā atkal kādai sievietei bija jāveicina dzīvības uzvara." ^[130]

Visā vecās derības laikā Marijas misijas sagatavošanā piedalījušās svētas sievietes. Jau pašā sākumā ir Ieva: kaut arī viņa nepaklausīja, viņai tiek apsolīts pēcnācējs, kas gūs uzvaru pār ļauno ^[131], un viņa saņem apsolījumu, ka kļūs par māti visiem dzīvajiem ^[132]. Ievērojot šo apsolījumu, Sāra ieņem dēlu, kaut gan ir gados veca. ^[133] Pretstatā visam, kas sagaidāms, no cilvēciskā viedokļa raugoties, lai apliecinātu uzticību savam apsolījumam, Dievs izredzējis pasaules acīs neprātīgos un nespējīgos ^[134] : Annu, Samuēla māti ^[135], Deboru, Rutu, Judīti un Esteri, kā arī daudz citu sieviešu. "Šo Kunga pazemīgo un garā nabadzīgo sieviešu vidū, kuras cer uz Viņu un ar paļāvību saņem no Viņa pestīšanu, pirmo vietu ieņem Marija. Līdz ar viņu, izcilāko Sionas meitu, pēc ilgajām apsolījuma gaidām laiks piepildās un sāk īstenoties jaunā pestīšanas kārtība." ^[136]

Bezvainīgā ieņemšana

Lai Marija kļūtu par Pestītāja Māti, "Dievs viņai piešķīra dāvanas, kas piemērotas viņas tik cildenajam uzdevumam". ^[137] Pasludināšanas brīdī eņģelis Gabriēls sveicina viņu kā "žēlastības pilno". ^[138] Patiešām, lai Marija varētu ticībā brīvi piekrist pasludinātajam aicinājumam, bija nepieciešams, lai viņu pilnībā vadītu Dieva žēlastība.

Gadsimtu gaitā Baznīca arvien vairāk ir apzinājusies, ka Marija, kuru Dievs "piepildīja ar savu žēlastību" ^[139], tikusi izpirkta jau kopš savas ieņemšanas brīža. To arī apliecina Bezvainīgās ieņemšanas dogma, kuru 1854. gadā pasludināja pāvests Pijs IX:

"Svētlaimīgā Jaunava Marija kopš paša pirmā savas ieņemšanas brīža, pateicoties īpašai visvarenā Dieva žēlastībai un labvēlībai, cilvēces Pestītāja Jēzus Kristus dēļ ir tikusi pasargāta no jebkāda pirmgrēka traipa." ^[140]

Šo "absolūti unikālā svētuma" spožumu, ar kuru viņa tikusi "bagātināta kopš pirmā savas ieņemšanas brīža" ^[141], visā pilnībā viņa saņem no Kristus: viņa ir "atpirkta izcilā veidā sava Dēla nopelnu dēļ". ^[142] Viņai, vairāk nekā jebkurai citai radītajai personai, Tēvs "Kristū ir devis ikvienu garīgo svētību debesu lietās" ( Ef 1, 3). Dievs "izredzējis" Mariju "pirms pasaules radīšanas", lai viņa "mīlestībā" būtu svēta un nevainojama "Viņa priekšā" ( Ef 1, 4).

Austrumu tradīcijas tēvi Dieva Māti sauc par "Vissvēto" (gr. Panagia ) un viņu godina kā "jebkāda grēka traipa neskarto, Svētajā Garā veidotu par jaunu radību". ^[143] Pateicoties Dieva žēlastībai, Marija visu savu mūžu ir palikusi jebkāda personiskā grēka neskarta.

"Lai man notiek pēc tava vārda..."

Uz pasludinājumu, ka viņa, vīra nepazinusi, dzemdēs "Visaugstā Dēlu" Svētā Gara spēkā ^[144], Marija atbildēja ar "ticības paklausību" ^[145], būdama droša par to, ka Dievam nav nekā neiespējama: "Redzi, es esmu Kunga kalpone; lai man notiek pēc tava vārda." ( Lk 1, 38) Tādējādi, devusi piekrišanu Dieva vārdam, Marija kļuva par Jēzus Māti un no visas sirds, nekādam grēkam viņu neaizkavējot, pieņēma dievišķo pestīšanas gribu un pati pilnībā sevi atdeva savam Dēlam un Viņa darbam, lai ar Dieva žēlastību, darbojoties kopā ar Jēzu un paliekot atkarīga no Viņa, kalpotu pestīšanas noslēpumam ^[146] :

"Kā saka sv. Irenejs, 'ar savu paklausību viņa sev pašai un visai cilvēcei ir kļuvusi par pestīšanas cēloni'. ^[147] Tāpēc arī kopā ar Ireneju vēl daudzi citi senie Baznīcas tēvi ir sacījuši: 'Ievas nepaklausības dēļ radušos samezglojumu ir atšķetinājusi Marijas paklausība; ko jaunava Ieva ar savu neticību bija samezglojusi, to Jaunava Marija ar savu ticību atšķetinājusi.' ^[148] Salīdzinādami Mariju ar Ievu, viņi sauc Mariju par 'visu dzīvo Māti' un bieži vien apliecina: 'Caur Ievu - nāve, caur Mariju - dzīvība.'" ^[149]

Marijas dievišķā mātišķība

Mariju, kura Evaņģēlijā tiek saukta "Jēzus Māte" ( Jņ 2, 1; 19, 25) ^[150], vēl pirms viņas Dēla piedzimšanas Svētais Gars ir pamudinājis godināt kā "mana Kunga Māti" ( Lk 1, 43). Patiešām, Tas, kuru viņa no Svētā Gara bija ieņēmusi kā cilvēku un kurš patiesi pēc miesas kļuva viņas Dēls, nav neviens cits, kā Tēva mūžīgais Dēls, otrā Svētās Trīsvienības Persona. Baznīca apliecina, ka Marija patiesi ir Dieva Māte (gr. Theotokos ) ^[151].

Marijas jaunavība

Jau ar pirmajiem savas ticības formulējumiem ^[152] Baznīca ir apliecinājusi, ka Jēzus ir ticis ieņemts Jaunavas Marijas klēpī, vienīgi pateicoties Svētā Gara spēkam, apstiprinot arī patiesību par šī notikuma miesisko pusi: Jēzus ir ticis ieņemts "no Svētā Gara bez vīrieša sēklas" ^[153]. Jaunavīgās ieņemšanas faktā Baznīcas tēvi saskata zīmi, ka Tas patiesi ir Dieva Dēls, kurš nonācis tādā pašā cilvēciskumā, kāds ir mūsējais:

Tā sv. Ignācijs no Antiohijas (2. gadsimta sākumā) ir teicis: "Jūs varat būt pilnīgi pārliecināti ticībā, ka pēc miesas mūsu Kungs patiesi ir no Dāvida cilts ^[154], ka pēc Dieva gribas un spēka ^[155] patiesi dzimis no Jaunavas, [..] ka savā miesā Viņš patiesi tika pienaglots pie krusta mūsu dēļ Poncija Pilāta laikā [...[, ka Viņš ir patiesi cietis, tāpat patiesi ir arī augšāmcēlies." ^[156]

Evaņģēlija teksti ^[157] jaunavīgo ieņemšanu saprot kā Dieva darbu, kas pārsniedz visu to, ko var izprast un paveikt cilvēks ^[158]. "Kas viņā dzimis, Tas ir no Svētā Gara," saka eņģelis Jāzepam, runādams par Mariju, viņa līgavu. ( Mt 1, 20) Baznīca šai notikumā saskata pravieša Isajas dotā dievišķā apsolījuma piepildīšanos: "Lūk, Jaunava ieņems un dzemdēs Dēlu" ( Is 7, 14), saskaņā ar Mt 1, 23 tulkojumu uz grieķu valodu.

Dažreiz cilvēkus satrauc tas, ka sv. Marka evaņģēlijs un Jaunās Derības vēstules neko nesaka par jaunavīgo ieņemšanu. Tāpat rodas arī jautājums par to, vai šeit tik nav runa par kādu leģendu vai teoloģisku veidojumu bez saistības ar vēsturi. Uz to ir jāsniedz sekojoša atbilde: ticība Jēzus jaunavīgajai ieņemšanai sastapās ar asu pretestību, izsmieklu vai neizpratni no neticīgo, jūdu un pagānu puses ^[159] : šī ticība vai nu neatrada pamatojumu pagāniskajā mitoloģijā, vai arī neatbilda tajā laikā valdošajām idejām. Šī notikuma jēga izprotama tikai ticībai, kas to redz "saiknē, kas savstarpēji saista visus ticības noslēpumus" ^[160], visā Kristus noslēpumu kopumā - no Viņa iemiesošanās brīža līdz Lieldienām. Jau sv. Ignācijs no Antiohijas liecina par šo saikni: "Šīs pasaules valdnieks neizdibināja ne Marijas jaunavību un veidu, kādā viņa dzemdējusi savu Dēlu, ne arī Kunga nāvi: lūk, trīs grandiozi noslēpumi, kas norisinājušies Dieva klusumā." ^[161]

Marija, "mūžam jaunava"

Baznīca, padziļinājusi savu ticību Marijas jaunavīgajai mātišķībai, nonāca pie nepieciešamības apliecināt reālo un mūžam neskarto Marijas jaunavību ^[162], kuru viņa saglabājusi arī dzemdējot cilvēktapušo Dieva Dēlu ^[163]. Patiešām, Kristus dzimšana "ir nevis mazinājusi, bet gan svētījusi Viņa mātes neskarto jaunavību". ^[164] Baznīcas liturģija godina Mariju kā Aeiparthenos - "mūžam jaunavu". ^[165]

Reizēm pret to iebilst, sakot, ka, lūk, Svētajos Rakstos minēti Jēzus brāļi un māsas. ^[166] Baznīca šos tekstus vienmēr izpratusi tādā nozīmē, kas nenorāda, ka Jaunavai Marijai būtu bijuši kādi citi bērni: patiešām, Jēkabs un Jāzeps, Jēzus "brāļi" ( Mt 13, 55), ir dēli kādai Marijai, Kristus māceklei ^[167], kura zīmīgi tiek nosaukta "otrā Marija" ( Mt 28, 1). Atbilstoši terminoloģijai, kas tiek lietota Vecajā Derībā, šeit runa ir par Jēzus tuviem radiniekiem. ^[168]

Jēzus ir Marijas vienīgais Dēls. Taču Marijas garīgā mātišķība ^[169] aizsniedz visus cilvēkus, kurus Viņš ir nācis izglābt: "Viņa dzemdēja savu Dēlu, kuru Dievs darījis par "pirmdzimt[o] starp daudziem brāļiem" ( Rom 8, 29), tas ir, ticīgajiem, kuru dzimšanā un audzināšanā viņa ar savu mātes mīlestību līdzdarbojas." ^[170]

Marijas jaunavīgā mātišķība

Visas Atklāsmes kopsakarību gaismā ticība var atrast tos noslēpumainos cēloņus, kuru dēļ Dievs savā pestīšanas nodomā ir gribējis, lai Viņa Dēls dzimtu no jaunavas. Šie cēloņi attiecas gan uz Kristus Personu un Viņa pestīšanu nesošo sūtību, gan uz Marijas padevīgo piekrišanu šai sūtībai visu cilvēku labā:

Marijas jaunavība pauž Dieva absolūto iniciatīvu iemiesošanās īstenošanā. Vienīgi Dievs ir Jēzus Tēvs. ^[171] "Cilvēciskā daba, kuru Viņš pieņēmis, nekad nav Viņu attālinājusi no Tēva. [..] Dieva Dēls un Cilvēka Dēls ir viens un tas pats. Dabiski būdams sava Tēva Dēls savas dievišķības dēļ un dabiski - savas Mātes Dēls sava cilvēciskuma dēļ, Viņš patiesi ir Dieva Dēls abās savās dabās." ^[172]

Jēzus ir ieņemts no Svētā Gara Jaunavas Marijas klēpī, jo Viņš ir Jaunais Ādams ^[173], kas ievada jauno radīšanu: "Pirmais cilvēks no zemes - laicīgais, otrais Cilvēks - no debesīm." ( 1 Kor 15, 47) Jau kopš ieņemšanas Kristus cilvēciskums ir Svētā Gara piepildīts, jo Dievs "Garu [Viņam] [..] dod bez mēra" ( Jņ 3, 34). Tieši no Viņa, atpirktās cilvēces Galvas ^[174] "pilnības" - mēs "esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības" ( Jņ 1, 16).

Jēzus, Jaunais Ādams, ar savu jaunavīgo ieņemšanu ievada Dieva pieņemto bērnu jauno piedzimšanu Svētajā Garā caur ticību. "Kā tas notiks?" ( Lk 1, 34) ^[175] Līdzdalība dievišķajā dzīvē ir "ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva" ( Jņ 1, 13). Šīs dzīves saņemšana ir jaunavīga, jo cilvēkam tā pilnībā ir Svētā Gara dota. Cilvēka aicinājuma jēga - būt saderinātam ar Dievu ^[176] pilnībā īstenojusies Marijas jaunavīgajā mātišķībā.

Marija ir Jaunava tāpēc, ka viņas jaunavība ir zīme, kas liecina par viņas ticību, kuru neapēno nekādas šaubas ^[177], un par viņas nedalīto sevis atdevi Dieva gribai ^[178]. Tā ir viņas ticība, kas ļāva viņai kļūt par Pestītāja Māti: "Marija ir svētīga vairāk tādēļ, ka viņa pieņēmusi ticību uz Kristu, nevis tāpēc, ka viņa ieņēmusi Kristus miesu." ^[179]

Marija vienlaikus ir gan Jaunava, gan Māte, jo viņa ir Baznīcas pirmtēls un vispilnīgākais tās īstenojums ^[180] : "Baznīca [..], savukārt, kļūst par Māti, pateicoties Dieva Vārdam, kuru tā saņem ticībā: patiešām, ar sludināšanu un caur Kristību tā dzemdē jaunai un nemirstīgai dzīvei no Svētā Gara ieņemtos un no Dieva dzimušos bērnus. Viņa ir arī Jaunava, kas savam Līgavainim dāvā savu ticību, kuru tā glabā neskartu un tīru." ^[181]

Kopsavilkums

No Ievas pēctečiem Dievs izredzēja Jaunavu Mariju par sava Dēla Māti. Būdama "žēlastības pilna", viņa ir "visizcilākais Pestīšanas auglis": ^[182] kopš tā mirkļa, kad viņa tika ieņemta, Marija ir pilnībā pasargāta no pirmgrēka traipa un visu savu mūžu palikusi jebkāda personiskā grēka neskarta.

Marija patiešām ir "Dieva Māte", jo viņa ir māte cilvēktapušajam Dieva mūžīgajam Dēlam, kurš ir pats Dievs.

Marija "ir palikusi jaunava, ieņemot savu Dēlu, jaunava - Viņu dzemdējot, jaunava - To nēsājot, jaunava - Viņu zīdījot no savas krūts, jaunava vienmēr" ^[183] : ar visu savu būtni viņa ir "Kunga kalpone" ( Lk 1, 38).

Jaunava Marija ir "līdzdarbojusies cilvēku pestīšanā ar labprātīgu ticību un paklausību". ^[184] Savu jāvārdu viņa devusi "visas cilvēciskās dabas vārdā". ^[185] Ar savu paklausību viņa kļuvusi par jauno Ievu, visu dzīvo Māti.

3. paragrāfs. Kristus dzīves noslēpumi

Runājot par Kristus dzīvi, ticības apliecinājums piemin tikai iemiesošanās (ieņemšanas un dzimšanas) un Lieldienu (ciešanu, krustā sišanas, apbedīšanas, nokāpšanas ellē, augšāmcelšanās, uzkāpšanas debesīs) noslēpumu. Skaidri un tieši tas nekā nesaka par Jēzus apslēptās un atklātās dzīves noslēpumiem, taču tie ticības apliecinājuma panti, kas attiecas uz iemiesošanos un Jēzus Pashu, izgaismo visu Kristus šīszemes dzīvi. "Visu to, ko Jēzus sākumā darīja un mācīja līdz tai dienai, kurā [...] tika uzņemts debesīs" ( Apd 1, 1-2), ir jāaplūko Ziemassvētku un Lieldienu noslēpumu gaismā.

Katehēze, atkarībā no apstākļiem, izklāstīs visu bagātību, ko satur Jēzus noslēpumi. Šeit norādīsim tikai uz to, kas kopējs visiem Kristus dzīves noslēpumiem (I), lai pēc tam īsi aplūkotu galvenos Jēzus apslēptās (II) un atklātās (III) dzīves noslēpumus.

I. Visa Kristus dzīve ir noslēpums

Daudzas lietas, kuras mēs, cilvēciskās ziņkārības vadīti, gribētu uzzināt par Jēzu, Evaņģēlijā nav atrodamas. Tā gandrīz nekas nav sacīts par Viņa dzīvi Nazaretē, un nav pat atstāstīta arī liela daļa no Viņa "atklātās" dzīves gaitām. ^[186] Evaņģēlijos ticis ierakstīts tikai tas, kas vajadzīgs, lai "jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un ticēdami iemantotu dzīvību Viņa vārdā" ( Jņ 20, 31).

Evaņģēlijus sarakstījuši cilvēki, kuri bijuši vieni no pirmajiem ticīgajiem ^[187] un kuri vēlējušies dalīties savā ticībā ar citiem. Ticībā iepazinuši, kas ir Jēzus, viņi varēja saskatīt un palīdzēt citiem saskatīt to, kas visās Viņa šīszemes dzīves gaitās atklāj Viņa noslēpumu. Sākot ar autiņiem Viņa bērnībā ^[188] un beidzot ar etiķi Viņa ciešanu brīdī ^[189], un līķautu pēc Viņa augšāmcelšanās ^[190] it viss Jēzus dzīvē ir zīme, kas norāda uz Viņa noslēpumu. Viņa darbos, brīnumos un vārdos atklājas tas, ka "Viņā mājo [..] dievišķības pilnība" ( Kol 2, 9). Tādējādi Viņa cilvēciskums izpaužas kā "sakraments", tas ir, zīme un instruments gan Viņa dievišķībai, gan arī pestīšanai, kuru Viņš nes: viss redzamais Jēzus šīszemes dzīvē ved pie dievišķās filiācijas un pestīšanu nesošās sūtības neredzamā noslēpuma.

Jēzus noslēpumu kopējās iezīmes

Gan Jēzus vārdi un darbi, gan Viņa klusēšana un ciešanas, gan arī Viņa izturēšanās un runas veids - it visa Kristus dzīve atklāj Tēvu. Jēzus var sacīt: "Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu" ( Jņ 14, 9), un, savukārt, Tēvs: "Šis ir mans izredzētais Dēls; Viņu klausiet!" ( Lk 9, 35) Tā kā mūsu Kungs ir tapis cilvēks, lai izpildītu Tēva gribu ^[191], tad visniecīgākās Viņa noslēpumu iezīmes pauž Dieva mīlestību uz mums. ^[192]

It visa Kristus dzīve ir pestīšanas noslēpums. Pestīšanu mēs saņemam, vispirmām kārtām pateicoties krustā sistā Jēzus izlietajām asinīm ^[193], taču šī noslēpuma ietekme atklājas visā Kristus dzīvē: jau iemiesošanās notikumā, kad Jēzus kļūst nabags, lai Viņa nabadzībā mēs kļūtu bagāti, ^[194] apslēptās dzīves laikā, kad ar savu paklausību ^[195] Viņš izlaboja mūsu nepaklausību; savos vārdos, kas šķīstī visus klausītājus ^[196] ; visos gadījumos, kad Jēzus dziedina un izdzen ļaunos garus, kad "Viņš ņēma uz sevis mūsu vājumus un nesa mūsu kaites" ( Mt 8, 17) ^[197] ; savā augšāmcelšanā, caur kuru Viņš mūs attaisno ^[198].

It visa Kristus dzīve ir atjaunošanas (lat. recapitulatio ) noslēpums. Visa tā, ko Jēzus ir darījis, sacījis un cietis, mērķis ir bijis pacelt kritušo cilvēku, lai tas varētu pildīt savu sākotnējo aicinājumu:

"Kad Viņš bija iemiesojies un tapis Cilvēks, Viņš atjaunoja pats sevī ilgo cilvēces vēsturi un taisnā ceļā dāvāja mums pestīšanu, tā kā to, ko mēs bijām zaudējuši Ādamā, tas ir, Dieva attēlu un līdzību ar Viņu, mēs no jauna atguvām Kristū Jēzū." ^[199] "Tieši tādēļ Kristus ir izdzīvojis visus cilvēka dzīves attīstības posmus un līdz ar to atguvis visiem cilvēkiem vienotību ar Dievu." ^[200]

Mūsu vienotība ar Jēzus noslēpumiem

Visa Kristus bagātība ir veltīta ikvienam cilvēkam, un tā ir katra īpašums. ^[201] No iemiesošanās brīža "mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labad" ^[202] līdz pat savai nāvei "par mūsu grēkiem" ( 1 Kor 15, 3) un augšāmcelšanai "mūsu attaisnošanai" ( Rom 4, 25) - visu savu dzīvi Kristus dzīvojis nevis sevis dēļ, bet gan mūsu labad. Un tagad vēl Viņš ir mūsu "aizstāvis pie Tēva" ( 1 Jņ 2, 1), Viņš "vienmēr dzīvo, lai [mūs] [..] aizstāvētu" ( Ebr 7, 25). Uz mūžīgiem laikiem Jēzus ir mūsu labā nostājies "Dieva vaiga priekšā" ( Ebr 9, 24) ar visu, ko Viņš reizi par visām reizēm pārdzīvojis un izcietis mūsu dēļ.

It visā savā dzīvē Jēzus sevi rāda kā mūsu paraugu ^[203] : Viņš ir "pilnīgais cilvēks ^[204]", kurš aicina mūs kļūt par Viņa mācekļiem un sekot Viņam: ar sevis pazemināšanu Jēzus ir devis mums priekšzīmi, lai mēs darītu tāpat, kā Viņš ^[205], ar savu lūgšanu Viņš mudina lūgties ^[206], ar savu nabadzību Jēzus aicina labprātīgi pieņemt trūkumu un vajāšanas ^[207].

Kristus visu pārdzīvojis tādēļ, lai mēs varētu to pārdzīvot Viņā un lai Viņš to dzīvotu mūsos. "Ar savu iemiesošanos Dieva Dēls kaut kādā veidā ir vienojis sevi ar ikvienu cilvēku." ^[208] Mēs tagad esam aicināti būt ar Viņu viens vesels; mums - Viņa Miesas locekļiem - Jēzus liek piedalīties it visā, ko Viņš, būdams miesā, pārdzīvojis mūsu dēļ un arī kā mūsu paraugs:

"Mūsu pienākums ir turpināt dzīvot un piepildīt sevī Jēzus dzīves situācijas un noslēpumus, un bieži lūgt Viņu, [..] lai Viņš tos īsteno un piepilda gan mūsos, gan visā savā Baznīcā. [..] Jo Dieva Dēlam ir nodoms savos noslēpumos iesaistīt mūs un īstenot kaut ko līdzīgu to paplašināšanai un turpināšanai mūsos un visā Viņa Baznīcā, [..] pateicoties žēlastībām, ar kurām Viņš vēlas mūs apveltīt, un, pateicoties tam, ko Viņš ar šiem noslēpumiem mūsos grib panākt. Tādā veidā Jēzus grib piepildīt mūsos savus noslēpumus." ^[209]

II. Jēzus bērnības un apslēptās dzīves noslēpumi

Sagatavošanās

Dieva Dēla atnākšana uz zemes ir tik grandiozs notikums, ka Dievs ir gribējis to sagatavot gadsimtiem ilgi. "Pirmās derības" ^[210] riti un upuri, tēli un simboli - it viss norāda uz Kristu, kā Dievs to ir nostādījis. Dievs Viņu sludina ar Izraēlī dzīvojošo praviešu muti. Turklāt arī pagānu sirdīs Viņš modina neizprotamas ilgas pēc šīs atnākšanas.

Svētais Jānis Kristītājs ir Kunga tiešais priekšgājējs ^[211], kas sūtīts sagatavot Viņam ceļu ^[212]. Būdams "Visaugstā pravieti[s]" ( Lk 1, 76), viņš pārspēj visus praviešus ^[213], viņš to vidū ir pēdējais ^[214], viņš uzsāk Labās Vēsts sludināšanu ^[215] ; vēl būdams savas mātes miesās, viņš apsveic Kristus atnākšanu ^[216] un rod savu prieku, būdams "līgavaiņa draugs" ( Jņ 3, 29), uz kuru viņš norāda kā "Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku" ( Jņ 1, 29). Iedams Jēzum pa priekšu "Elija garā un spēkā" ( Lk 1,17), viņš liecina par Jēzu gan ar savu sludināšanu un grēku nožēlas kristību, gan arī, visbeidzot, ar savu mocekļa nāvi ^[217].

Svinēdama Adventa (lat. adventus ) liturģiju, Baznīca katru gadu dara klātesošas gaidas pēc Mesijas atnākšanas: iesaistoties Pestītāja pirmās atnākšanas (lat. adventus ) ilgajā sagatavošanās laikā, ticīgie atjauno savas kvēlās ilgas pēc Viņa otrreizējās atnākšanas (lat. adventus ) ^[218]. Svinot sava Priekšteča dzimšanu un mocekļa nāvi, Baznīca pievienojas viņa vēlmei: "Viņam jāaug, bet man jākļūst mazākam." ( Jņ 3, 30)

Ziemassvētku noslēpums

Jēzus ir dzimis pazemībā - nabadzīgā ģimenē un kūtī ^[219] ; šī notikuma pirmie aculiecinieki ir vienkārši ganiņi. Šajā nabadzībā izpaužas debesu godība. ^[220] Baznīca nenogurstoši apdzied šīs nakts godību:

"Jaunava šodien dzemdē To, kas ir pārāks par visu, Un zeme dāvā patvērumu Nepieejamajam. Eņģeļi un gani Viņu slavināt slavina, Un, sekojot zvaigznei, Austrumu gudrie dodas uz priekšu, Jo mazais Bērns, mūžīgais Dievs, Mūsu labad ir pasaulē nācis!" ^[221]

"Kļūt kā bērnam" attiecībā pret Dievu ir nosacījums, lai ieietu debesu valstībā ^[222] ; tādēļ ir sevi jāpazemina ^[223], jātop mazam; vēl vairāk, ir nepieciešams "piedzimt no jauna" ( Jņ 3, 7) - jādzimst no Dieva ^[224], lai kļūtu par Dieva bērnu ^[225]. Jēzus piedzimšanas noslēpums piepildās mūsos tad, kad Kristus "izveidojas mūsos". ^[226] Jēzus piedzimšana ir šīs "brīnišķās apmaiņas" noslēpums:

"Ak, brīnišķā apmaiņa! Cilvēces Radītājs, pieņemdams miesu un dvēseli, ir vēlējies dzimt no Jaunavas, un, tapis Cilvēks bez vīrieša iejaukšanās, Viņš mums ir dāvājis savu dievišķību." ^[227]

Jēzus bērnības noslēpumi

Jēzus apgraizīšana astotajā dienā pēc piedzimšanas ^[228] ir zīme gan tam, ka Viņš tiek iekļauts Ābrahama pēctecībā un līdz ar to arī derības tautā, gan tam, ka Viņš pakļāvis sevi likumam ^[229], gan arī tam, ka Viņš varējis pārstāvēt Izraēļa tautu, piedaloties tās reliģiskajā kultā visas savas dzīves laikā. Šī zīme ir pirmtēls "Kristus apgraizīšanai", kas ir Kristība. ^[230]

Epifānija jeb "Kunga parādīšanās" atklāj to, ka Jēzus ir Izraēļa Mesija, Dieva Dēls un pasaules Pestītājs. Līdz ar Jēzus Kristību Jordānas upē un kāzām Kānā ^[231] Epifānijas svinēšana norāda, ka Jēzu pielūdz arī Austrumzemju gudrie ^[232], apkārtējo pagānisko reliģiju pārstāvji, kuros Evaņģēlijs saskata pirmās pazīmes tam, ka arī pagānu tautas pieņems Labo Vēsti, kas nāk caur iemiesošanos. Šo gudro ierašanās Jeruzalemē, lai pagodinātu jūdu karali ^[233], rāda, ka viņi Dāvida zvaigznes mesiāniskajā gaismā ^[234] meklē Izraēlī To, kurš kļūs par visu tautu karali ^[235]. Viņu apmeklējums nozīmē, ka pagāni nevar atklāt Jēzu un pielūgt Viņu kā Dieva Dēlu un pasaules Pestītāju citādi, kā vien vēršoties pie jūdiem ^[236] un saņemot no viņiem tiem doto mesiānisko apsolījumu tādu, kāds tas ir Vecajā Derībā ^[237]. Epifānija pauž to, ka visi pagāni kopumā kļūst par patriarhu saimes locekļiem ^[238] un iegūst godību, kāda piemīt Izraēļa tautai ("Israelitica dignitas") ^[239] .

Jēzus upurēšana templī ^[240] (prezentācija) rāda Viņu kā Pirmdzimto, kurš pieder Kungam ^[241]. Līdz ar Simeonu un Annu viss Izraēlis, kas dzīvojis gaidās, dodas uz sastapšanos (tā šo notikumu nosauc Bizantijas tradīcija) ar savu Glābēju. Jēzus tiek atzīts par tik ļoti gaidīto Mesiju, "tautu Gaismu" un "Izraēļa godību", taču arī par "zīmi, kurai pretī runās". Sāpju zobens, kas tiek pareģots Marijai, vēstī par otro upurēšanu, kas ir pilnīga un neatkārtojama, - tā ir Jēzus upurēšanās uz krusta, kas nesīs pestīšanu, kuru Dievs "sagatavojis visu tautu priekšā".

Bēgšana uz Ēģipti un nevainīgo bērnu noslepkavošana ^[242] pauž tumsas pretestību gaismai: "Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma." ( Jņ 1, 11) Visa Kristus dzīve noritēs vajāšanas apstākļos, kuros kopā ar Viņu būs līdzdalīgi "Viņējie". ^[243] Viņa atceļš no Ēģiptes ^[244] atgādina par Izraēļa izceļošanu ^[245] un skaidri parāda, ka Jēzus ir galīgais Atbrīvotājs.

Jēzus apslēptās dzīves noslēpumi

Lielāko savas dzīves daļu Jēzus ir pavadījis tādos pašos apstākļos, kādos dzīvo lielum lielais vairums cilvēku: tā bija ikdienas dzīve, kurā šķietami nav nekā ievērojama un kas tika pavadīta, veicot roku darbu, reliģiskā ziņā - kā jau jūdiem - pakļauta Dieva Likumam ^[246] un dzīvota kopienā. Par visu šo dzīves posmu mums atklāts tas, ka Jēzus bija padevīgs saviem vecākiem ^[247] un ka Viņš "pieņēmās gudrībā, gados un žēlastībā pie Dieva un pie cilvēkiem" ( Lk 2, 52).

Būdams padevīgs savai mātei un audžutēvam, Jēzus pilnībā izpilda ceturto bausli. Tas ir Viņa - Dieva Dēla -Źpaklausības debesu Tēvam attēls laikā. Tas, ka Jēzus ik dienas ir bijis paklausīgs Jāzepam un Marijai, iepriekš pasludina un īsteno Viņa paklausības pilno lūgšanu Ģetzemanes dārzā: "Ne mana griba, bet gan Tava lai notiek..." ( Lk 22, 42) Kristus paklausība apslēptās dzīves ikdienā jau iesāka atjaunot to, ko Ādama nepaklausība bija sagrāvusi. ^[248]

Apslēptā dzīve Nazaretē ikvienam cilvēkam, kas dzīvo visparastāko ikdienas dzīvi, palīdz nonākt vienotībā ar Jēzu:

"Nazarete ir skola, kurā sākam izprast Jēzus dzīvi - tā ir Evaņģēlija skola. [..] Šai skolā vispirms māca klusuma vērtību. Lai mūsos rodas cieņa pret klusumu, šo apbrīnojamo un nepieciešamo nosacījumu gara darbībai [..]. Šai skolā māca arī, kas ir ģimenes dzīve. Lai Nazarete māca mums saskatīt, kas ir ģimene, tās kopība mīlestībā, kāds ir tās atturīgais un vienkāršais skaistums, tās svētums un neaizskaramība [..]. Šai skolā atklāj arī, kas ir darbs. Nazaretē, namdara Dēla mājā, mēs gribētu iemācīties izprast un cildināt cilvēka darba skarbo pienākumu, kas paver ceļu uz pestīšanu [..]; kā mēs gribētu sveikt šeit visas pasaules strādniekus un parādīt tiem viņu diženo paraugu, viņu dievišķo brāli." ^[249]

Jēzus atrašana Jeruzalemes templī ^[250] ir vienīgais notikums, kas pārtrauc klusumu, kādā Evaņģēlijs ieskauj Jēzus apslēptās dzīves gadus. Ar šo notikumu Jēzus ļauj ieskatīties Viņa pilnīgās atdeves noslēpumā: Viņš visā pilnībā sevi veltī sūtībai, kas nāk no Viņa dievišķās filiācijas: "Vai jūs nezinājāt, ka man vajag būt pie tā, kas attiecas uz manu Tēvu?" Marija un Jāzeps "neizprata [šos] vārdus", taču viņi tos pieņēma ticībā; un Marija "visus [šos] vārdus paturēja savā sirdī" visus ilgos gadus, kad Jēzus pavisam nemanāmi un klusi dzīvoja parastu, ikdienišķu dzīvi.

III. Jēzus atklātās dzīves noslēpumi

Jēzus Kristība

Jēzus dzīve atklātībā iesākas ^[251] ar Kristību, kuru Viņš saņem no Jāņa Jordānas upē. ^[252] Jānis sludināja "grēku nožēlas kristību grēku piedo