Pirmā nodaļa. Es ticu uz Dievu Tēvu

Mūsu ticības apliecinājums sākas ar Dievu, jo Dievs ir "Pirmais un Pēdējais" ( Is 44, 6), visa Sākums un Gals. Credo sākas ar Dievu Tēvu, jo Tēvs ir Vissvētās Trīsvienības pirmā dievišķā Persona; mūsu Simbols (ticības apliecinājums) sākas ar debesu un zemes radīšanu, jo radīšana ir visu Dieva darbu sākums un pamats.

1. artikuls. "Es ticu uz Dievu, Visvareno Tēvu, debesu un zemes Radītāju"

1. paragrāfs. Es ticu uz Dievu

"Es ticu uz Dievu": šis pirmais ticības apliecinājuma apgalvojums ir arī visa pamatā. Viss Simbols runā par Dievu, un, ja tas runā arī par cilvēku un pasauli, tad dara to attiecībā pret Dievu. Visi ticības apliecinājuma artikuli ir atkarīgi no pirmā, kā tas ir arī attiecībā uz baušļiem: pārējie izklāsta pirmo. Pārējie artikuli mums liek labāk pazīt Dievu tādu, kā Viņš pats pakāpeniski ir atklājies cilvēkiem. "Ticīgie pamatoti vispirms apliecina savu ticību uz Dievu." ^[1]

I. "Es ticu uz vienu Dievu"

Tieši ar šādiem vārdiem sākas Nīkajas-Konstantinopoles simbols. Apliecinājums tam, ka Dievs ir viens, sakņojas vecās derības dievišķajā Atklāsmē. Šis apliecinājums ir nešķirams no apliecinājuma par Dieva esamību un ir tikpat fundamentāls. Dievs ir Vienīgais; ir tikai viens vienīgs Dievs: "Kristīgā ticība apliecina, ka ir viens Dievs pēc dabas, pēc substances un pēc būtības." ^[2]

Izraēlim, savam izredzētajam, Dievs atklāja sevi kā Vienīgo: "Klausies, Izraēl! Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava spēka." ( At 6, 4-5) Caur praviešiem Dievs aicina Izraēli un visas tautas pievērsties Viņam, Vienīgajam: "Atgriezieties pie manis, un jūs būsiet glābti, jūs, visas zemes malas, jo es esmu Dievs, un cita nav! [..] Manā priekšā locīsies visi ceļi un zvērēs ikviena mēle. 'Tikai Kungā,' viņi sacīs, 'ir taisnība un spēks!'" ( Is 45, 22-24) ^[3]

Jēzus pats apstiprina, ka Dievs ir "vienīgais Kungs" un ka Viņu jāmīl no visas savas sirds, no visas savas dvēseles, no visa sava prāta un no visa sava spēka. ^[4] Tai pašā laikā Jēzus liek saprast, ka Viņš pats ir "Kungs". ^[5] Apliecināt, ka "Jēzus ir Kungs", nozīmē apliecināt to, kas raksturo kristīgo ticību. Tas nav pretrunā ar ticību uz vienīgo Dievu. Tas, ka ticam uz Svēto Garu, "kas ir Kungs un Dzīvinātājs", nerada nekādu šķelšanos vienīgajā Dievā:

"Mēs stingri ticam un vienkārši apgalvojam, ka ir viens vienīgs patiess Dievs, mūžīgs, neizmērojams un nemainīgs, neizprotams, visvarens un neizsakāms, Tēvs, Dēls un Svētais Gars: trīs Personas, bet viena Būtība, viena pilnīgi vienkārša Substance jeb Daba." ^[6]

II. Dievs atklāj savu vārdu

Savai tautai - Izraēlim - Dievs sevi ir atklājis, ļaudams tai pazīt savu vārdu. Vārds izsaka personas būtību, identitāti un šīs personas dzīves jēgu. Dievam ir vārds. Viņš nav anonīms spēks. Atklāt savu vārdu nozīmē ļaut sevi pazīt citiem; savā ziņā tas nozīmē atdot pašam sevi, padarot sevi pieejamu, spējīgu tikt tuvāk pazītam un uzrunātam personiski.

Dievs savai tautai sevi ir atklājis pakāpeniski un ar dažādiem vārdiem, bet tieši tā Dieva vārda atklāsme, ko Viņš sniedza Mozum degošā krūma teofānijā uz izceļošanas un Sinaja derības sliekšņa, ir izrādījusies esam fundamentāla atklāsme vecajai un jaunajai derībai.

Dzīvais Dievs

Dievs uzrunā Mozu no krūma, kas deg nesadegdams. Dievs saka Mozum: "Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahama Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs." ( Izc 3, 6) Dievs ir tēvu Dievs, Tas, kurš bija aicinājis un vadījis patriarhus viņu gaitās. Viņš ir uzticīgais un žēlsirdīgais Dievs, kas atceras viņus un savus apsolījumus; Viņš nāk, lai atbrīvotu viņu pēctečus no verdzības. Viņš ir Dievs, kurš, būdams pāri telpai un laikam, to var un grib un kurš pielietos savu visvarenību, lai īstenotu šo nodomu.

"Es esmu Tas, kas esmu"

Mozus saka Dievam: "Lūk, es iešu pie Izraēļa dēliem un sacīšu viņiem: 'Jūsu tēvu Dievs ir sūtījis mani pie jums.' Bet ja viņi man pajautās: 'Kāds ir viņa vārds?', ko lai es viņiem atbildu?" Dievs sacīja Mozum: "Es esmu, kas esmu." Tad vēl pievienoja: "Tā tu pateiksi Izraēļa dēliem: 'Es esmu' sūtīja mani pie jums. [..] Tas ir mans vārds uz mūžiem un tā mani piesauks paaudžu paaudzes." ( Izc 3, 13-15)

Atklādams savu noslēpumaino vārdu JHVH, "Es esmu Tas, kurš Ir" jeb "Es esmu Tas, kas esmu", jeb arī "Es esmu, kas Es esmu", Dievs pasaka to, kas Viņš ir un ar kādu vārdu Viņš jāuzrunā. Šis Dieva vārds ir noslēpumains, kā pats Dievs ir noslēpums. Tas vienlaikus ir gan atklātais vārds, gan arī kā vārda atteikums, un tieši tā tas vislabāk izsaka Dievu kā to, kas Viņš ir - bezgalīgi augstāks par visu, ko mēs varam saprast vai izteikt: Viņš ir "apslēptais Dievs" ( Is 45, 15), Viņa vārds ir neizsakāms ^[7], un Viņš ir Dievs, kas pietuvojas cilvēkiem.

Atklādams savu vārdu, Dievs tai pašā laikā atklāj arī savu uzticību, kas vienmēr ir bijusi un vienmēr būs, kas ir spēkā gan attiecībā uz pagātni ("Es esmu tavu tēvu Dievs", Izc 3, 6), gan nākotni ("Es būšu ar tevi", Izc 3, 12). Dievs, kas atklāj savu vārdu "Es esmu", atklāj sevi kā vienmēr klātesošu Dievu, kas vienmēr ir līdzās savai tautai, lai to glābtu.

Dieva pievilcīgās un noslēpumainās klātbūtnes priekšā cilvēks apzinās savu niecību. Degošā krūma priekšā Mozus noauj sandales un aizsedz savu vaigu aiz bijības pret dievišķo svētumu. ^[8] Trīskārt svētā Dieva godības priekšā Isaja iesaucas: "Bēda man! Es esmu nolemts nāvei! Jo es esmu vīrs ar aptraipītām lūpām." ( Is 6, 5) Redzēdams dievišķās zīmes, ko Jēzus īsteno, Pēteris iesaucas: "Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks!" ( Lk 5, 8) Bet tā kā Dievs ir svēts, Viņš var piedot cilvēkam, kas Viņa priekšā atzīst sevi par grēcinieku: "Es neļaušu vaļu savām dusmām [..], jo esmu Dievs, nevis cilvēks; esmu tavā vidū Svētais." ( Os 11, 9) Tāpat sacīs apustulis Jānis: "Viņa priekšā varēsim nomierināt savas sirdis. Ja arī mūsu sirds mums ko pārmet, Dievs par mūsu sirdi tomēr ir lielāks, un Viņš zina visu." ( 1 Jņ 3, 19-20)

Aiz godbijības pret Dieva vārda svētumu Izrēļa tauta to neizrunā. Svēto Rakstu lasījumā atklātais vārds ir aizvietots ar dievišķo titulu "Kungs" (ebr. Adonai, gr. Kyrios ). Tieši ar šādu titulu tiks uzgavilēts Jēzus dievišķībai: "Jēzus ir Kungs."

"Maiguma un līdzcietības Dievs"

Pēc Izraēļa krišanas grēkā, kad izredzētā tauta novērsās no Dieva, lai pielūgtu zelta teļu ^[9], Dievs uzklausa Mozus aizlūgumu un piekrīt palikt neuzticīgās tautas vidū, tā apliecinādams savu mīlestību ^[10]. Mozum, kas lūdz, lai Dievs parāda viņam savu godību, Dievs atbild: "Es likšu visam savam krāšņumam iet tev garām un es izrunāšu tavā priekšā Kunga [JHVH] vārdu." ( Izc 33, 18-19) Un Kungs iet Mozus priekšā un sauc: "Kungs, Kungs [JHVH, JHVH] Dievs, žēlsirdīgs un žēlīgs, lēnprātīgs un ļoti saudzīgs, un patiess." ( Izc 34, 5-6) Tad Mozus apliecina Kungu kā Dievu, kas piedod. ^[11]

Dieva vārds "Es esmu" jeb "Viņš ir" izsaka Dieva uzticību, kurš, par spīti cilvēku neuzticības grēkam un sodam, ko tas pelnījis, "saglabā savu žēlastību tūkstošiem" ( Izc 34, 7). Dievs atklāj, ka Viņš ir "žēlsirdībā bagāts" ( Ef 2, 4), kas sniedzas pat tik tālu, ka Viņš atdod pats savu Dēlu. Atdodams savu dzīvību, lai atbrīvotu mūs no grēka, Jēzus atklās, ka Viņu pašu sauc Dieva vārdā: "Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs pazīsiet, ka Es esmu." ( Jņ 8, 28)

Vienīgi Dievs IR

Gadsimtu gaitā Izrēļa ticība ir varējusi plašāk izklāstīt un padziļināt bagātības, ko satur dievišķā vārda atklāsme. Dievs ir vienīgais un bez Viņa citu dievu nav. ^[12] Viņš stāv pāri pasaulei un vēsturei. Tas ir Viņš, kas radījis debesis un zemi: "Tie iznīkst, Tu paliec; visi tie izdilst kā apģērbs [..], bet Tu esi tas pats, bez gala ir Tavi gadi." ( Ps 102, 27-28) Viņā "nav pārmaiņu, nedz mainīguma ēnas" ( Jk 1, 17). Viņš ir " Tas, kas ir", kopš mūžības un uz mūžību, un šādi Viņš paliek vienmēr uzticīgs pats sev un saviem apsolījumiem.

Tātad neizsakāmā vārda "Es esmu Tas, kurš Ir" atklāsme satur patiesību, ka vienīgi Dievs IR. Tieši šādā nozīmē dievišķo vārdu ir sapratusi Septuaginta [Svēto Rakstu (Vecās Derības) tulkojums grieķu valodā] un, tās pēdās ejot, arī Baznīcas Tradīcija: Dievs ir Esmes un jebkuras pilnības pilnība, bez sākuma un bez gala. Kamēr visas radības ir saņēmušas no Viņa savu esmi un visu, ar ko tās apveltītas, Viņš vienīgais ir sava esme, un Viņš pats no sevis ir viss, kas Viņš ir.

III. Dievs, "Tas, kurš Ir", ir Patiesība un Mīlestība

Dievs, "Tas, kurš Ir", Izraēlim atklājās kā "ļoti saudzīgs un patiess" ( Izc 34, 6). Šie divi termini koncentrētā veidā izsaka dievišķā vārda bagātības. Visos savos darbos Dievs liecina par savu labvēlību, labestību, žēlastību, mīlestību; bet arī par savu uzticamību, pastāvību, uzticību, patiesību. "Es slavēšu Tavu vārdu Tavas žēlsirdības un uzticības dēļ." ( Ps 138, 2) ^[13] Viņš ir Patiesība, jo "Dievs ir gaisma un Viņā nav nekādas tumsas" ( 1 Jņ 1, 5); Viņš ir "Mīlestība", kā to māca apustulis Jānis ( 1 Jņ 4, 8).

Dievs ir Patiesība

"Patiesība ir Tavu vārdu pamats, uz mūžiem Tavas taisnības spriedumi." ( Ps 119, 160) "Un tagad, Kungs Dievs, Tu esi Dievs un Tavi vārdi ir patiesi" ( 2 Sam 7, 28); tādēļ arī Dieva apsolījumi vienmēr piepildās ^[14]. Dievs ir pati Patiesība, Viņa vārdi nevar maldināt. Tādēļ arī visās lietās varam pilnīgi paļauties uz Viņa vārdu patiesību un uzticību. Cilvēka grēkā krišanas sākums bija kārdinātāja meli, kas viesa šaubas par Dieva vārdu, par Viņa labvēlību un uzticību.

Dieva patiesība ir Viņa gudrība, kas nosaka visu radības un pasaules pārvaldīšanas kārtību. ^[15] Dievs, kas vienīgais radījis debesis un zemi ^[16], vienīgais var ļaut patiesi iepazīt jebkuru radītu lietu saistībā ar Dievu ^[17].

Dievs ir patiess arī tad, kad Viņš sevi atklāj: mācība, kas nāk no Dieva, ir "patiesības likums" ( Mal 2, 6). Kad Viņš sūta savu Dēlu pasaulē, tad dara to, "lai liecinātu par patiesību" ( Jņ 18, 37): Mēs "arī zinām, ka Dieva Dēls atnāca un deva mums saprašanu, lai mēs pazītu To, kurš ir patiess" ( 1 Jņ 5, 20) ^[18].

Dievs ir Mīlestība

Savā vēsturē Izraēlis ir varējis atklāt, ka Dievam bija tikai viens iemesls, kura dēļ Viņš sevi atklājis un kādēļ no visām tautām izvēlējies Izraēli, lai būtu par tās Dievu: tā ir Viņa nesavtīgā mīlestība. ^[19] Un Izraēlis, pateicoties praviešiem, saprata, ka tāpat aiz mīlestības Dievs nemitīgi to ir glābis ^[20] un bez mitas piedevis savai tautai tās neuzticību un grēkus ^[21].

Dieva mīlestība pret Izraēli ir salīdzināta ar tēva mīlestību pret savu dēlu. ^[22] Šī mīlestība ir stiprāka par mātes mīlestību pret saviem bērniem. ^[23] Dievs mīl savu tautu vairāk nekā līgavainis savu iemīļoto ^[24] ; šī mīlestība uzvarēs arī vislielāko neuzticību ^[25] ; tā ies līdz pat visdārgākā dāvāšanai: "Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu viendzimušo Dēlu." ( Jņ 3, 16)

Dieva mīlestība ir "mūžīga" ( Is 54, 8): "Jo kalni var atkāpties un pakalni nodrebēt, bet mana žēlsirdība neatkāpsies no tevis." ( Is 54, 10) "Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību; tāpēc apžēlodamies esmu tevi pieņēmis." ( Jer 31, 3)

Svētais Jānis ies vēl tālāk un apliecinās: "Dievs ir mīlestība" ( 1 Jņ 4, 8. 16): pati Dieva Esme ir Mīlestība. Laikiem piepildoties, sūtīdams savu vienīgo Dēlu un Mīlestības Garu, Dievs atklāj savu visdziļāko noslēpumu ^[26] : Viņš pats ir mūžīga mīlestības apmaiņa - Tēvs, Dēls un Svētais Gars - un Viņš mums lēmis būt tajā līdzdalīgiem.

IV. Ticības uz vienīgo Dievu ietekme

Tam, ka ticam uz Dievu, uz Vienīgo, un mīlam Viņu ar visu savu būtni, ir neizmērojami liela ietekme visā mūsu dzīvē:

Tas nozīmē pazīt Dieva diženumu un majestāti : "Jā, Dievs ir tik liels, ka pārsniedz visas mūsu zināšanas." ( Īj 36, 26) Tieši tāpēc mums pienākas "pāri visam kalpot Dievam" ^[27].

Tas nozīmē dzīvot pateicībā Dievam : ja Dievs ir Vienīgais, tad viss, kas mēs esam, un viss, kas mums pieder, nāk no Viņa: "Kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis?" ( 1 Kor 4, 7) "Kā es pateikšos Kungam par visu, ko Viņš man ir devis?" ( Ps 116, 12)

Tas nozīmē pazīt visu cilvēku vienību un patieso cieņu : jo tie visi ir radīti pēc Dieva "attēla un līdzības" ( Rad 1, 26).

Tas nozīmē pareizi izmantot radītos labumus : ticība uz vienīgo Dievu liek mums visu, kas nav Viņš, lietot tādā veidā, lai tas mūs tuvinātu Viņam, un atraisīties no tā atbilstoši tam, cik tas mūs novērš no Viņa. ^[28]

"Mans Kungs un Dievs, atņem man visu, kas mani attālina no Tevis. Mans Kungs un Dievs, dod man visu, kas mani tuvina Tev. Mans Kungs un Dievs, atraisi mani no manis paša, lai es pilnībā atdotos Tev." ^[29]

Tas nozīmē uzticēties Dievam jebkādos apstākļos, pat sastopoties ar lielām grūtībām. Kāda svētās Terēzes no Jēzus lūgšana brīnišķīgi to izsaka:

"Lai nekas tevi neuztrauc / Lai nekas tevi nebiedē

Viss paiet / Dievs nemainās

Pacietība iegūst visu / Tam, kam ir Dievs,

Netrūkst nekā / Tam pietiek ar Dievu vien." ^[30]

Kopsavilkums

"Klausies, Izraēl, Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs..." ( At 6, 4; Mk 12, 29) "Visaugstākajai Būtnei nepieciešami jābūt vienīgajai, tas nozīmē, ka tai nav līdzīgas. [..] Ja Dievs nav vienīgais, Viņš nav Dievs." ^[31]

Ticība uz Dievu liek mums vienīgi Viņam pievērsties kā mūsu pirmcēlonim un galamērķim un nekam citam nedot priekšroku, un ne ar ko neaizvietot Viņu.

Atklājot sevi, Dievs paliek neizsakāms noslēpums: "Ja tu Viņu izprastu, tad tas vairs nebūtu Dievs." ^[32]

Mūsu ticības Dievs sevi atklājis kā Tas, kurš ir ; Viņš licis sevi pazīt kā "bagātu žēlastībā un uzticībā" ( Izc 34, 6). Pati Viņa Esme ir Patiesība un Mīlestība.

2. paragrāfs. Tēvs

I. "Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā"

Kristieši tiek kristīti "Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā" ( Mt 28, 19). Pirms tam viņi atbild "Es ticu" uz trīskāršo jautājumu, ko tiem uzdod, lai tie apliecinātu savu ticību Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam: "Visu kristiešu ticība sakņojas Trīsvienībā." ^[33]

Kristieši tiek kristīti Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara "vārdā" un nevis šo Personu "vārdos" ^[34], jo ir tikai viens vienīgs Dievs - visvarenais Tēvs un viendzimušais Dēls, un Svētais Gars: Vissvētā Trīsvienība.

Vissvētās Trīsvienības noslēpums ir kristiešu ticības un dzīves centrālais noslēpums. Tas ir Dieva noslēpums Viņā pašā. Tātad tas ir visu pārējo ticības noslēpumu avots, gaisma, kas tos izgaismo. Tā ir visfundamentālākā un būtiskākā mācība "ticības patiesību hierarhijā". ^[35] "Visa pestīšanas vēsture nav nekas cits, kā to ceļu un līdzekļu vēsture, ar kuriem patiesais un vienīgais Dievs - Tēvs, Dēls un Svētais Gars - atklāj sevi, izlīgst un nodibina vienotību ar cilvēkiem, kas novēršas no grēka." ^[36]

Šajā paragrāfā tiks īsi izklāstīts, kādā veidā Svētās Trīsvienības noslēpums ir ticis atklāts (I), kā Baznīca ir noformulējusi ticības mācību par šo noslēpumu (II), visbeidzot, kādā veidā, pateicoties dievišķajām Dēla un Svētā Gara misijām, Dievs Tēvs īsteno savu "labvēlīgo" radīšanas, pestīšanas un svētdarīšanas "nodomu" (III).

Baznīcas tēvi izšķir jēdzienus teoloģija (gr. theologia ) un ekonomija (gr. oikonomia ), ar pirmo terminu apzīmējot Dieva-Trīsvienības iekšējās dzīves noslēpumu, ar otro - visus Dieva darbus, caur kuriem Viņš sevi atklāj un dod savu dzīvību. Caur ekonomiju mums tiek atklāta teoloģija ; un otrādi: teoloģija izgaismo ekonomiju. Dieva darbi atklāj, kas Viņš ir pats sevī; un otrādi: Viņa iekšējās Esmes noslēpums izgaismo visus Viņa darbus. Analoģiskā veidā tāpat ir arī starp cilvēciskām personām. Persona atklāj sevi darbībā, un, jo labāk mēs pazīstam kādu personu, jo labāk izprotam tās rīcību.

Trīsvienība ir ticības noslēpums vārda tiešā nozīmē, viens no Dievā apslēptajiem noslēpumiem, "kuri nevar tikt izzināti, ja tie netiek atklāti no augšas" ^[37]. Bez šaubām, par savu trīsvienīgo Esmi Dievs ir atstājis pēdas radīšanas darbā un savā Atklāsmē Vecajā Derībā. Bet Viņa Esmes kā Svētās Trīsvienības dziļumi ir nepieejams noslēpums cilvēka prātam kā tādam un pat Izraēļa ticībai pirms Dieva Dēla iemiesošanās un Svētā Gara nosūtīšanas.

II. Dieva kā Trīsvienības atklāsme

Tēvs, atklāts caur Dēlu

Dieva piesaukšana, lietojot vārdu "Tēvs", ir pazīstama daudzās reliģijās. Dievība bieži tiek uztverta kā "dievu un cilvēku tēvs". Izraēlis Dievu sauc par Tēvu, domājot par Viņu kā par pasaules Radītāju. ^[38] Dievs vēl jo vairāk ir Tēvs derības dēļ un tādēļ, ka Viņš devis Likumu savai tautai, par kuru Viņš sacījis: "Izraēlis ir mans pirmdzimtais dēls." ( Izc 4, 22) Viņš tiek saukts arī par Izraēļa karaļa Tēvu. ^[39] Īpašā veidā Viņš ir "Tēvs nabagiem", bārenim un atraitnei, kuri atrodas Viņa mīlošajā gādībā. ^[40]

Apzīmējot Dievu ar vārdu "Tēvs", ticības valoda norāda galvenokārt uz diviem aspektiem: Dievs ir visa pastāvošā pirmavots un transcendenta autoritāte, un vienlaikus Viņš ir labestība un apredzība, kas mīl visus savus bērnus. Šis Dieva tēvišķīgais maigums var tikt izteikts arī ar mātišķības tēlu ^[41], kas vēl spilgtāk norāda uz Dieva imanenci, tuvību starp Dievu un Viņa radību. Tādējādi ticības valoda smeļas vecāku dzīves pieredzē, kas zināmā veidā cilvēkam ir pirmie Dieva pārstāvji. Taču tā pati pieredze rāda arī, ka cilvēciskie vecāki var kļūdīties un izkropļot priekšstatu par tēvišķību un mātišķību. Tādā gadījumā jāatceras, ka Dievs stāv pāri dzimumu atšķirībām. Viņš nav ne vīrietis, ne sieviete, Viņš ir Dievs. Viņš stāv pāri arī cilvēciskajai tēvišķībai un mātišķībai ^[42], tai pašā laikā būdams to avots un mērs ^[43] : neviens cilvēks nav tēvs tā, kā Dievs ir Tēvs.

Jēzus atklāja, ka Dievs ir "Tēvs" nedzirdētā veidā: ne tikai kā Radītājs, bet īpaši - Viņš mūžīgi ir Tēvs attiecībā pret savu viendzimušo Dēlu, kas, savukārt, mūžīgi ir Dēls vienīgi attiecībā pret savu Tēvu: "Neviens nepazīst Dēlu, kā tikai Tēvs; un neviens nepazīst Tēvu, kā tikai Dēls un tas, kuram Dēls gribēs to atklāt." ( Mt 11, 27)

Tāpēc arī apustuļi liecina par Jēzu kā "Vārdu", kas "iesākumā bija pie Dieva" un kas "bija Dievs" ( Jņ 1, 1), kā par "neredzamā Dieva attēlu" ( Kol 1, 15), kā par "Viņa godības atspulgu un Viņa būtības attēlu" ( Ebr 1, 3).

Viņu pēdās ejot, saskaņā ar apustulisko Tradīciju, Baznīca 325. gadā Nīkajas ekumeniskā koncila laikā apliecināja, ka Dēlam ir "tā pati daba, kas Tēvam" (Dēls ir "konsubstanciāls Tēvam") ^[44], tas ir, viens vienīgs Dievs kopā ar Viņu. Otrais ekumeniskais koncils, kas tika sasaukts Konstantinopolē 381. gadā, paturēja šo izteikumu savā Nīkajas Credo formulējumā un apliecināja "viendzimušo Dieva Dēlu, pirms visiem mūžiem no Tēva dzemdinātu, Gaismu no Gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva, dzemdinātu, ne radītu, kuram ir tā pati daba, kas Tēvam (konsubstanciāls Tēvam)" ^[45].

Tēvs un Dēls, Svētā Gara atklāti

Pirms savas Pashas Jēzus paziņo par kāda "cita Paraklēta" (Aizstāvja) - Svētā Gara nosūtīšanu. Būdams aktīvā darbībā kopš radīšanas ^[46], reiz "runājis caur praviešiem" ^[47], tagad Viņš būs ar mācekļiem un viņos ^[48], lai mācītu tos ^[49] un ievestu "visā patiesībā" ( Jņ 16, 13). Tādējādi Svētais Gars tiek atklāts kā vēl viena dievišķa Persona attiecībās ar Jēzu un Tēvu.

Svētā Gara mūžīgā izcelsme atklājas Viņa misijā laikā. Svētais Gars apustuļiem un Baznīcai ir vienlīdz Tēva sūtīts - Dēla vārdā, kā arī paša Dēla personiski sūtīts, tiklīdz Viņš ir atgriezies pie Tēva ^[50]. Gara Personas nosūtīšana pēc Jēzus pagodināšanas ^[51] pašā pilnībā atklāj Svētās Trīsvienības noslēpumu.

Apustuliskā ticība, kas attiecas uz Svēto Garu, ir tikusi apliecināta Otrajā ekumeniskajā koncilā 381. gadā Konstantinopolē: "Mēs ticam uz Svēto Garu, Kungu un Dzīvinātāju, kas no Tēva iziet." ^[52] Ar to Baznīca atzīst Tēvu par "visas dievišķības avotu un pirmcēloni" ^[53]. Svētā Gara mūžīgā izcelsme tomēr nav bez saistības ar Dēla izcelsmi: "Svētais Gars, kas ir trešā Trīsvienības Persona, ir Dievs, viens un vienlīdzīgs ar Tēvu un Dēlu, no tās pašas substances un ar to pašu dabu. [..] Taču nemēdz teikt, ka Viņš būtu tikai Tēva Gars vai tikai Dēla Gars, bet vienlaikus gan Tēva, gan Dēla Gars." ^[54] Baznīcas Konstantinopoles koncila ticības apliecinājumā rakstīts: "Ar Tēvu un Dēlu [Viņš] tiek vienādi pielūgts un slavēts." ^[55]

Ticības apliecinājumā latīņu tradīcijā ir teikts, ka Gars "iziet no Tēva un Dēla (filioque)". Florences koncils 1438. gadā skaidro: "Svētais Gars savu būtību un esmi gūst vienlaikus gan no Tēva, gan Dēla, un Viņš mūžīgi iziet kā no Viena, tā no Otra - kā no viena un tā paša pirmavota un ar vienu vienīgu dvesmu (lat. spiratio )... Tā kā visu, kas ir Tēvam, Tēvs pats ir devis savam vienīgajam Dēlam, Viņu dzemdinādams, visu, izņemot pašu tēvišķību, tad arī šo Svētā Gara iziešanu no Dēla Viņš mūžīgi saņem no sava Tēva, kas Viņu dzemdinājis mūžīgi." ^[56]

Apgalvojums filioque nav sastopams 381. gada Konstantinopoles ticības apliecinājumā. Taču saskaņā ar kādu senu latīņu un Aleksandrijas tradīciju pāvests sv. Leons to jau bija dogmatiski apliecinājis 447. gadā ^[57], pirms vēl Roma bija iepazinusi un 451. gadā ar Halkēdonas koncilu uzņēmusi 381. gada ticības apliecinājumu. Šīs formulas lietošana ticības apliecinājumā soli pa solim ir tikusi pieņemta latīņu liturģijā (starp 8. un 11. gadsimtu). Tomēr filioque ieviešana Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecinājumā, ko veica latīņu liturģija, līdz pat šai dienai ir par iemeslu nesaskaņām attiecībās ar pareizticīgo Baznīcu.

Austrumu tradīcija vispirmām kārtām izsaka Tēva kā pirmavota raksturu attiecībā pret Garu. Apliecinādama Garu, kas "iziet no Tēva" ( Jņ 15, 26), tā apliecina, ka Viņš iziet no Tēva caur Dēlu ^[58]. Rietumu tradīcija vispirms izsaka dabas vienību (konsubstanciālo vienību) starp Tēvu un Dēlu, sacīdama, ka Gars iziet no Tēva un no Dēla ( filioque ). Tā saka to "likumīgā un pamatotā veidā" ^[59], jo dievišķo Personu mūžīgā kārtība Viņu dabas vienībā (konsubstanciālajā vienībā) ietver sevī to, ka Tēvs, būdams "princips bez principa" ^[60], ir pirmavots Garam, bet arī to, ka, būdams vienīgā Dēla Tēvs, Viņš ar Dēlu ir "vienīgais princips, no kura iziet Svētais Gars" ^[61]. Fakts, ka abas tradīcijas viena otru taisnīgi papildina, katrai no tām nepadarot savu nostāju par vienīgo iespējamo, neiespaido ticības identitāti, jo īstenībā apliecināts tiek viens un tas pats noslēpums.

III. Svētā Trīsvienība ticības mācībā

Dogmas par Trīsvienību veidošanās

Atklātā patiesība par Svēto Trīsvienību ir jau kopš iesākumiem bijusi Baznīcas dzīvās ticības pamatā, galvenokārt pateicoties Kristībai. Tā tiek izteika Kristības ticības formulā, kura tiek pausta Baznīcas sprediķošanā, katehēzē un lūgšanā. Līdzīgi formulējumi atrodami apustuliskajos rakstos, kā par to liecina šis sveiciens, ko atkārto euharistiskajā liturģijā: "Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība, Dieva mīlestība un Svētā Gara klātbūtne lai ir ar jums visiem!" ( 2 Kor 13, 13) ^[62]

Pirmo gadsimtu gaitā Baznīca centās izteiktāk noformulēt savu trīsvienīgo ticību - gan tādēļ, lai padziļinātu pati savu ticības izpratni, gan arī, lai aizsargātu to pret dažādajām kļūdām, kas to izkropļoja. Tas bija seno koncilu nopelns, kur sava loma ir Baznīcas tēvu teoloģiskajam darbam un kristīgās tautas ticības izjūtas atbalstam.

Lai formulētu Trīsvienības dogmu, Baznīcai ar filozofiskas izcelsmes jēdzienu palīdzību vajadzēja attīstīt īpašu terminoloģiju: "substance", "persona" vai "hipostāze", "attiecība" utt. To darīdama, Baznīca nav pakļāvusi ticību cilvēciskai gudrībai, bet piešķīrusi jaunu, vēl nedzirdētu nozīmi šiem terminiem, kas tagad apzīmē arī neizsakāmu noslēpumu, "bezgalīgi pārāku par to, ko varam izprast pēc cilvēciskās mērauklas" ^[63].

Baznīca izmanto terminu "substance" (ko dažreiz izsaka ar vārdiem "būtība" vai "daba"), lai apzīmētu dievišķo Esmi Tās vienībā; terminu "persona" vai "hipostāze", lai apzīmētu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu Viņu reālajā atšķirībā; terminu "attiecība", lai apzīmētu faktu, ka šo Personu atšķirība slēpjas To attiecībās vienai pret otru.

Svētās Trīsvienības dogma

Trīsvienība ir Viena. Mēs neapliecinām trīs dievus, bet vienu vienīgu Dievu trijās Personās: "konsubstanciālo Trīsvienību" ^[64] (vienas kopīgas dabas triju dievišķo Personu vienību). Dievišķās Personas nesadala savā starpā vienīgo Dievišķību, bet katra no Tām ir Dievs visā pilnībā: "Tēvs ir tas pats Dievs, kas ir Dēls, Dēls ir tas pats Dievs, kas ir Tēvs, Tēvs un Dēls ir tas pats Dievs, kas ir Svētais Gars, tas ir, viens vienīgs Dievs pēc dabas." ^[65] "Katra no trijām Personām ir šī realitāte, tas ir, dievišķā substance, būtība jeb daba." ^[66]

Dievišķās personas ir reāli atšķirīgas viena no otras. "Mēs godinām un apliecinām: Dievs ir viens vienīgs, bet nav vientuļš." ^[67] " Tēvs", "Dēls", "Svētais Gars" nav tikai vienkārši vārdi, kas apzīmē dievišķās Esmes modalitātes, jo Viņi ir reāli atšķirīgi savā starpā: "Tas, kurš ir Dēls, nav Tēvs, un Tas, kurš ir Tēvs, nav Dēls, un arī Svētais Gars nav Tas, kurš ir Tēvs vai Dēls." ^[68] Viņi ir atšķirīgi pēc To attiecībām pret pirmcēloni: "Tas ir Tēvs, kas dzemdina, Dēls, kas tiek dzemdināts, Svētais Gars, kas iziet." ^[69] Dievišķā vienība ir trīsvienīga.

Dievišķās personas ir savstarpējās attiecībās. Tā kā reālā Personu atšķirība nešķeļ dievišķo vienību, tad tā slēpjas vienīgi attiecībās, kādas tām ir vienai ar otru: "Atbilstoši Personu vārdiem - Tēvs tiek attiecināts pret Dēlu, Dēls - pret Tēvu, Svētais Gars - pret abiem; kad runājam par šīm trijām Personām, aplūkojot To attiecības, tad tomēr ticam, ka ir viena vienīga daba jeb substance." ^[70] Patiešām, "viss ir viens [Viņos], kur nav attiecību pretnostatījuma". ^[71] "Šīs vienības dēļ Tēvs visā pilnībā ir Dēlā, visā pilnībā - Svētajā Garā; Dēls visā pilnībā ir Tēvā, visā pilnībā - Svētajā Garā; Svētais Gars visā pilnībā ir Tēvā, visā pilnībā - Dēlā." ^[72]

Sv. Gregors no Nazianzas, kuru sauc arī par Teologu, uztic Konstantinopoles katehumēniem šādu trīsvienīgās ticības kopsavilkumu:

"Vispirmām kārtām glabājiet šo labo mantojumu, kura dēļ es dzīvoju un cīnos, ar kuru gribu mirt, kurš liek man paciest visas nelaimes un nicināt visas baudas: es runāju par ticības uz Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu apliecinājumu. Šodien es jums to uzticu. Tieši pateicoties tam, es jūs tūlīt iegremdēšu ūdenī un izcelšu no tā. Es jums to dodu par pavadoni un vadītāju visai jūsu dzīvei. Es jums dodu šo vienīgo Dievišķību un Varenību, kas ir Viena Trijos un satur šos Trīs, katru savā veidā. Tā ir Dievišķība bez substances jeb dabas nevienlīdzības, bez augstākas pakāpes, kas paaugstina, vai zemākas pakāpes, kas pazemina. [..] Tā ir trīs bezgalību bezgalīgā dabas kopība. Tas ir Dievs visā pilnībā, kad raugāmies uz katru atsevišķi [..], Dievs, kad aplūkojam visus Trīs kopā [..]. Kolīdz uzsāku domāt par Vienību, tā tūlīt Trīsvienība ieskauj mani savā spožumā. Kolīdz uzsāku domāt par Trīsvienību, tā tūlīt Vienība mani atkal aptver." ^[73]

IV. Dievišķie darbi un trīsvienīgās misijas

"Ak Gaisma, svētlaimīgā Trīsvienība, ak, sākotnējā vienība!" ^[74] Dievs ir mūžīga svētlaime, nemirstīga dzīve, gaisma bez norieta. Dievs ir mīlestība: Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Pēc savas pilnīgi brīvās gribas Dievs vēlas dāvāt savas svētlaimīgās dzīves godību. Tāds ir Viņa labvēlīgais "lēmum[s]" ( Ef 1, 9), kuru Viņš noteicis savā mīļotajā Dēlā vēl pirms pasaules radīšanas, un Viņš "izredzējis mūs pieņemt par bērniem caur Jēzu Kristu" ( Ef 1, 5), tas ir, lai mēs kļūtu līdzīgi "[Viņa] Dēla attēlam" ( Rom 8, 29), pateicoties "Gar[am], kas pieņem par bērniem" ( Rom 8, 15). Šis lēmums ir žēlastība, "kas mums ir dota [..] pirms visiem laikiem" ( 2 Tim 1, 9), kas tieši nākusi no trīsvienīgās Mīlestības. Šis lēmums īstenojas radīšanas darbā, visā pestīšanas vēsturē pēc grēkā krišanas, Dēla un Gara misijās, kuras turpina Baznīcas misija. ^[75]

Visa dievišķās pestīšanas norise ir triju dievišķo Personu kopējs darbs. Jo, tā kā Trīsvienībai ir viena un tā pati daba, tad tāpat tās darbība ir viena. ^[76] "Tēvs, Dēls un Svētais Gars nav vis trīs pirmcēloņi radībām, bet gan viens vienīgs pirmcēlonis." ^[77] Taču katra dievišķā Persona veic kopējo darbību saskaņā ar savu personisko īpatnību. Tādējādi Baznīca, ejot Jaunās Derības pēdās ^[78], apliecina, ka "ir tikai viens Dievs un Tēvs, no kura viss ir radies, viens Kungs Jēzus Kristus, caur kuru viss ir radīts, viens Svētais Gars, kurā viss ir radīts" ^[79]. Bet, kas attiecas uz dievišķo Personu īpatnībām, tad tās it īpaši izpaužas dievišķajās misijās: Dēla iemiesošanās un Svētā Gara dāvāšanas misijās.

Tā kā dievišķā pestīšanas plāna īstenošana ir vienlaikus kopējs un personisks darbs, tad tas mums atklāj gan katras Personas īpatnību, gan To kopējo dabu. Tāpēc arī visa kristīgā dzīve ir vienotība ar katru no dievišķajām Personām, nekādā ziņā Tās nešķirot. Kas pagodina Tēvu, dara to caur Dēlu Svētajā Garā; kas seko Kristum, dara to tāpēc, ka Tēvs viņu aicina ^[80] un Svētais Gars rosina ^[81].

Pestīšanas kārtības galamērķis ir radību ieiešana Svētlaimīgās Trīsvienības pilnīgajā vienībā. ^[82] Bet jau tagad mēs esam aicināti uz to, lai mūsos mājotu Vissvētā Trīsvienība. Kungs taču ir teicis: " Kas mani mīl, tas pildīs manus vārdus, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un viņā iemājosim." ( Jņ 14, 23)

"Ak, mans Dievs, Trīsvienība, ko es pielūdzu, palīdzi man sevi pilnīgi aizmirst, lai es varētu mājot Tevī, nesatricināma un mierīga, tā, it kā jau tagad mana dvēsele būtu mūžībā; lai nekas nevar traucēt manu mieru un likt attālināties no Tevis, mans Nemainīgais, bet lai katra minūte mani aiznes arvien dziļāk Tava noslēpuma dziļumos! Nomierini manu dvēseli! Dari to par savām debesīm, par savu iemīļoto mājokli un atpūtas vietu. Lai es nekad Tevi tur neatstātu vienu, bet būtu tur klāt pilnīgi un nedalīti, modra savā ticībā, dziļā pielūgsmē un pilnīgā padevībā Tavam radīšanas darbam." ^[83]

Kopsavilkums

Vissvētās Trīsvienības noslēpums ir centrālais ticības un kristīgās dzīves noslēpums. Vienīgi Dievs var dot mums spēju to iepazīt, atklājot sevi kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars.

Dieva Dēla iemiesošanās atklāj, ka Dievs ir mūžīgais Tēvs un ka Dēlam ir tā pati daba, kas Tēvam (Viņš ir konsubstanciāls Tēvam), tas ir, ka Viņš ir Tēvā un ar Viņu viens un tas pats vienīgais Dievs.

Svēto Garu Tēvs nosūta Dēla vārdā ^[84] un arī Dēls nosūta To, kurš "iziet no Tēva" ( Jņ 15, 26). Tādējādi Svētā Gara misija atklāj, ka Viņš ir ar Tiem tas pats vienīgais Dievs. "Ar Tēvu un Dēlu [Viņš] tiek vienādi pielūgts un slavēts." ^[85]

"Svētais Gars iziet no Tēva kā no pirmavota un no Tēva un Dēla kopā, Tēvam mūžīgi sevi dodot Dēlam." ^[86]

"Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā" ( Mt 28, 19) Kristībā saņemtās žēlastības dēļ mēs esam aicināti būt līdzdalīgi Svētlaimīgās Trīsvienības dzīvē: "Šai saulē - ticības tumsā, viņpus nāvei - mūžīgajā gaismā." ^[87]

"Katoliskā ticība ir sekojoša: pielūgt vienu vienīgu Dievu Trīsvienībā un Trīsvienību Vienībā, nejaucot Personas, nešķeļot substanci, jo cita ir Tēva Persona, cita ir Dēla Persona, cita ir Svētā Gara Persona; bet Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam ir viena dievišķība, vienāda godība, vienlīdz mūžīga majestāte." ^[88]

Nešķiramas savā būtībā, dievišķās Personas ir nešķiramas arī savā darbībā. Bet vienā vienīgajā dievišķajā darbībā katra no Tām īsteno to, kas Tai īpats Trīsvienībā, sevišķi tas izpaužas dievišķajās misijās: Dēla iemiesošanās sūtībā un Svētā Gara dāvāšanā.

3. paragrāfs. Visvarenais

No visām Dievam raksturīgajām pazīmēm ticības apliecinājumā minēta vienīgi Viņa visvarenība: tam, vai mēs to apliecinām, ir liela nozīme visā mūsu dzīvē. Mēs ticam, ka visvarenība ir universāla, jo Dievs, kas visu radījis ^[89], visu pārvalda un var visu; tā ir mīloša, jo Dievs ir mūsu Tēvs ^[90] ; noslēpumaina, jo tikai ticība var pazīt Dieva visvarenību, kad tā "nespēkā kļūst pilnīg[a]" ( 2 Kor 12, 9) ^[91].

"Viņš dara visu, ko vien vēlas" ( Ps 115, 3)

Svētie Raksti daudzkārt apliecina Dieva universālo varenību. Viņš tiek saukts "Jēkaba Varenais" ( Rad 49, 24; Is 1, 24 u.c.), "Kungs, kas varens ir kaujā", "Stipr[ais], Spēcīg[ais]" ( Ps 24, 8-10). Ja Dievs ir visvarens "debesīs un virs zemes" ( Ps 135,6), tas nozīmē, ka Viņš tās radījis. Tātad Viņam nekas nav neiespējams ^[92] un Viņš rīkojas ar savu darbu pēc savas patikas ^[93] ; Viņš ir Visuma Kungs, jo ieviesis tajā kārtību, kura Viņam pilnībā pakļauta; Viņš ir vēstures Veidotājs: Viņš valda pār sirdīm un notikumiem pēc savas patikas ^[94] : "Tava lielā varenība vienmēr ir Tavā rīcībā, un kas gan var pretoties Tavas rokas spēkam?" ( Gudr 11,21)

"Tu esi žēlsirdīgs visiem, jo tu vari visu" ( Gudr 11, 23)

Dievs ir visvarenais Tēvs. Viņa tēvišķība un varenība - tās abas liecina viena par otru. Patiešām, Viņš parāda savu tēvišķo visvarenību, rūpējoties par mūsu vajadzībām ^[95], un, pieņemdams mūs par saviem bērniem, ("Es būšu jums Tēvs, un jūs būsiet mani dēli un meitas, saka visspēcīgais Kungs", 2 Kor 6, 18), un visbeidzot, savu varenību vispilnīgākajā veidā, Viņš atklāj ar savu bezgalīgo žēlsirdību, pēc savas brīvās gribas piedodot grēkus.

Dievišķā visvarenība it nemaz nav akla: "Dievā varenība un būtība, griba un saprāts, gudrība un taisnība ir viena un tā pati lieta, tāpēc arī nekas Dieva varā nevar būt tāds, kas nevarētu būt Viņa taisnajā gribā vai gudrajā saprātā." ^[96]

Dieva šķietamā nespēka noslēpums

Ticība uz Dievu, visvareno Tēvu, var tikt pakļauta pārbaudījumiem, piedzīvojot ļaunumu un ciešanas. Dažreiz var likties, ka Dievs mūs ir atstājis un nav spējīgs novērst ļaunumu. Bet Dievs Tēvs savu visvarenību visnoslēpumainākajā veidā ir atklājis caur Dēla labprātīgo pazemošanos un augšāmcelšanos, ar kurām Tēvs uzvarēja ļaunumu. Tādā veidā krustā sistais Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība, "jo dievišķais neprāts ir gudrāks par cilvēkiem, un dievišķais nespēks ir stiprāks par cilvēkiem" ( 1 Kor 1, 24-25). Tieši augšāmcelšanā un Kristus paaugstināšanā Tēvs ir izpaudis savu "varenības spēk[u]" un parādījis, "kāds attiecībā uz mums, ticīgajiem, ir Viņa bezgalīgā spēka lielums" ( Ef 1, 19-22).

Vienīgi ticība var pieņemt Dieva visvarenības noslēpumainos ceļus. Ticība lepojas ar savu nespēku, lai "pievilktu" Kristus spēku. ^[97] Izcilākais šīs ticības paraugs ir Jaunava Marija, viņa, kas ticēja, ka "Dievam [..] nekas nav neiespējams" ( Lk 1, 37), un kas ir pratusi cildināt Kungu: "Lielas lietas man ir darījis Varenais, un svēts ir Viņa vārds." ( Lk 1, 49)

"Tātad nekas nav piemērotāks mūsu ticības un cerības stiprināšanai, kā mūsu dvēselēs dziļi nostiprinājusies pārliecība, ka Dievam nav nekā neiespējama. Jo visu to, kam [ticības apliecinājums] turpmāk mums piedāvās ticēt, visas lietas - kā visdiženākās, visapbrīnojamākās, tā arī tās, kuras vistālāk pārsniedz parasto dabas likumu robežas, mūsu prāts, tiklīdz tam būs priekšstats par dievišķo visvarenību, viegli un bez svārstīšanās pieņems." ^[98]

Kopsavilkums

Kopā ar taisnīgo Ījabu mēs apliecinām: "Es zinu, ka Tu vari visu un neviens nodoms Tev nav neizpildāms." ( Īj 42, 2)

Būdama uzticīga Svētajiem Rakstiem, Baznīca vēršas ar savu lūgšanu pie "visvarenā un mūžīgā Dieva" ("omnipotens sempiterne Deus..."), cieši ticot, ka "Dievam [..] nekas nav neiespējams" ( Lk 1, 37). ^[99]

Dievs pauž savu visvarenību, likdams mums atgriezties no mūsu grēkiem un ar žēlastību atgūt Viņa draudzību: "Dievs, ar pacietību un apžēlošanos Tu sniedz augstāko savas varenības pierādījumu..." ^[100]

Tikai tad varam ticēt, ka Tēvs ir mūs radījis, Dēls atpircis, Svētais Gars svētdarījis, ja ticam, ka Dieva mīlestība ir visvarena.

4. paragrāfs. Radītājs

"Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi." ( Rad 1, 1) Ar šādiem svinīgiem vārdiem sākas Svētie Raksti. Ticības simbols šos vārdus atkārto, apliecinot Dievu, visvareno Tēvu, kā "debesu un zemes" ^[101], "visa redzamā un neredzamā Radītāju" ^[102]. Tātad vispirms runāsim par Radītāju, tad par radīšanu, visbeidzot - par krišanu grēkā, no kā Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ir nācis mūs piecelt.

Radīšana ir "visu Dieva pestīšanas nodomu" pamats, "pestīšanas vēstures iesākums" ^[103], kas Kristū sasniedz kulmināciju. Un otrādi, Kristus noslēpums ir izšķirošais, kas izgaismo radīšanas noslēpumu; tas atklāj galamērķi, kādam "iesākumā Dievs radīja debesis un zemi" ( Rad 1, 1): kopš iesākuma Dieva nodomā bija jaunās radības godība Kristū ^[104].

Tieši tāpēc Lieldienu naktī, kad svin jauno radīšanu Kristū, lasījumi sākas ar stāstu par radīšanu; Bizantijas liturģijā tas vienmēr ir lielāko Kunga svētku vigiliju pirmais lasījums. Saskaņā ar senām liecībām, katehumēnu sagatavošana Kristībai iet to pašu ceļu. ^[105]

I. Katehēze par radīšanu

Katehēze par radīšanu ir būtiski svarīga. Tā skar cilvēka un kristieša dzīves pašus pamatus, jo izklāsta kristīgās ticības atbildi uz pamatjautājumu, kas rodas visu laiku cilvēkiem: "No kurienes mēs nākam?", "Kurp ejam?", "Kā esam radušies?", "Kāds ir mūsu galamērķis?", "No kurienes nāk un kurp aiziet viss, kas pastāv?" Jautājumi par izcelšanos un par galamērķi nav atdalāmi viens no otra. Tie ir izšķirošie visas mūsu dzīves un rīcības jēgai un virzībai.

Jautājums par pasaules un cilvēka izcelšanos ir daudzu zinātnisku pētījumu objekts. Tie ievērojami bagātinājuši mūsu zināšanas par Kosmosa vecumu un izmēriem, par dzīvības formu attīstību, cilvēka izcelšanos. Šie atklājumi vēl jo vairāk aicina mūs apbrīnot Radītāja diženumu, pateikties Viņam par visiem Viņa darbiem, kā arī par to saprātu un gudrību, ar kādu Viņš apveltī zinātniekus un pētniekus. Tie var teikt līdz ar Salomonu: "Tas ir Viņš, kas man devis patieso zinātni par visu pastāvošo, Viņš man licis pazīt pasaules uzbūvi un elementu īpašības [..], jo tā ir visu darītāja Gudrība, kas mani mācījusi." ( Gudr 7, 17-21)

Lielo interesi, kāda tiek izrādīta par šiem pētījumiem, stipri saasina kāds cits jautājums, kura būtība pārsniedz dabaszinātņu ietvarus. Runa nav tikai par to, lai izzinātu, kad un kā materiālā veidā izcēlies Kosmoss, kad parādījies cilvēks, bet drīzāk par to, lai atklātu, kāda ir šīs izcelšanās jēga: vai to "vadījusi" nejaušība, akls liktenis, anonīma nepieciešamība, vai arī transcendenta, saprātīga un laba Būtne, ko sauc par Dievu. Un, ja pasaules izcelsme meklējama Dieva gudrībā un labestībā, tad kāpēc pastāv ļaunums? No kurienes tas nāk? Kas ir par to atbildīgs? Un vai no tā var atbrīvoties?

Jau kopš savas pastāvēšanas sākumiem kristīgā ticība sastapās ar tādām atbildēm uz jautājumu par pasaules izcelšanos, kas atšķīrās no kristīgās atbildes. Tā senajās reliģijās un kultūrās var atrast daudz mītu par pasaules rašanos. Daži filozofi teikuši, ka viss ir Dievs, ka pasaule ir Dievs vai ka pasaules tapšana ir Dieva tapšana (panteisms); citi sacījuši, ka pasaule kā nepieciešama Dieva emanācija "iztek" no Dieva kā avota, lai pēc tam atgrieztos tajā; vēl citi, savukārt, apgalvojuši, ka pastāv divi mūžīgi pirmcēloņi, Labais un Ļaunais, Gaisma un Tumsa, kas atrodas pastāvīgā cīņā viens ar otru (duālisms, maniheisms); saskaņā ar dažiem no šiem uzskatiem, pasaule (vismaz materiālā pasaule) ir slikta, tā ir krišanas rezultāts, un tātad to jāatmet vai no tās jāatbrīvojas (gnoze); citi pieļauj domu, ka pasauli radījis Dievs, bet kas, līdzīgi kā to dara pulksteņmeistars, kolīdz to radījis, to arī atstājis (deisms); vēl citi, visbeidzot, nepieļauj domu par pasaules transcendentu izcelsmi, bet saskata tur tikai vienmēr eksistējošas matērijas nejaušību spēli (materiālisms). Visi šie mēģinājumi rast skaidrību jautājumā par pasaules izcelšanos liecina par tā pastāvīgo un vispārējo raksturu. Tamlīdzīgi meklējumi piemīt cilvēkam kā tādam.

Bez šaubām, cilvēka saprātam piemīt spēja rast kaut kādu atbildi uz jautājumu par pasaules pirmsākumiem. Patiešām, Dieva- Radītāja esamība pilnīgi droši var atklāt caur Viņa darbiem, pateicoties cilvēka prāta gaismai ^[106], pat tad, ja šī atziņa bieži ir maldu aptumšota un izkropļota. Tādēļ palīgā nāk ticība, lai apstiprinātu un izgaismotu prāta slēdzienus pareizā patiesības izpratnes virzienā: "Ticībā mēs noprotam, ka pasaule radīta ar Dieva Vārdu, ka no neredzamā cēlies redzamais." (Ebr 11, 3)

Patiesība par radīšanu ir tik svarīga visai cilvēka dzīvei, ka Dievs savā maigumā ir gribējis atklāt savai tautai visu, ko tai pienākas par to zināt. Bez dabiskajām zināšanām, ko par Radītāju var gūt katrs cilvēks ^[107], Izraēlim Dievs pats pakāpeniski atklājis radīšanas noslēpumu. Dievs, kas izvēlējies patriarhus, izvedis Izraēli no Ēģiptes un, izredzēdams šo tautu, ir to radījis un veidojis ^[108], atklāj sevi kā tādu, kam pieder visa zeme un visas tautas, kuras to apdzīvo, kā tādu, kas vienīgais "radījis debesis un zemi" ( Ps 115, 15; 124, 8; 134, 3).

Tādējādi atklāsme par radīšanu ir nešķirama no atklāsmes par vienīgā Dieva derību ar savu tautu un šīs derības īstenošanas. Radīšana ir atklāta kā pirmais solis ceļā uz šo derību, kā pirmā un universālā liecība par visvareno Dieva mīlestību. ^[109] Tādēļ patiesība par radīšanu izskan ar pieaugošu spēku gan praviešu vēstījumā ^[110], gan psalmu ^[111] un liturģijas lūgsnās, gan arī izredzētās tautas pārdomās par gudrību ^[112].

Tā visa, kas Svētajos Rakstos sacīts par radīšanu, vidū īpašu vietu ieņem trīs pirmās Radīšanas grāmatas nodaļas. No literārā viedokļa raugoties - šiem tekstiem var būt dažādi avoti. Iedvesmotie autori tos novietojuši Rakstu sākumā, lai tie svinīgā valodā izteiktu patiesības par radīšanu, par tās sākumu un galamērķi Dievā, par radīšanas kārtību un labumu, par cilvēka aicinājumu, visbeidzot - par skumjo grēkā krišanas notikumu un cerību uz atpestīšanu. Šiem vārdiem, ja tos lasa Kristus gaismā, Svēto Rakstu vienībā un Baznīcas dzīvajā Tradīcijā, ir paliekoša nozīme kā pirmavotam katehēzei, kas māca par "iesākuma" noslēpumiem: radīšanu, grēkā krišanu, pestīšanas apsolījumu.

II. Radīšana - Svētās Trīsvienības darbs

"Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi", šajos pirmajos Svēto Rakstu vārdos tiek izteiktas trīs lietas: mūžīgais Dievs ir licis sākumu visam, kas eksistē ārpus Viņa; Radītājs ir vienīgi Viņš (darbības vārdam "radīt" - ebrejiski bara - kā izteicējam par teikuma priekšmetu vienmēr ir Dievs); visa pastāvošā kopums (kas izteikts ar formulu "debesis un zeme") ir atkarīgs no Tā, kas tam dod esmi.

"Iesākumā bija Vārds [..], un Vārds bija Dievs. [..] Viss ir radies caur Viņu, un bez Viņa nekas nav radies." ( Jņ 1, 1-3) Jaunā Derība atklāj, ka Dievs ir visu radījis caur Mūžīgo Vārdu, savu mīļoto Dēlu. "Viņā ir radīts viss, kas ir radīts debesīs un virs zemes [..]. Viss caur Viņu un Viņā ir radīts, un Viņš ir pirms visa, un viss pastāv Viņā." ( Kol 1, 16-17) Tādā pašā veidā Baznīcas ticība izsaka Svētā Gara līdzdalību radīšanas darbā: Viņš ir "Dzīvinātājs" ^[113], "Gars Radītājs" (" Veni, Creator Spiritus"), "visa labā Avots" ^[114].

Gara un Dēla radīšanas darbība, kas nav atdalāma no Tēva darbības, zemtekstā ir saskatāma Vecajā Derībā ^[115]. Tā ir jaunajā derībā nepārprotami atklāta un skaidri izteikta Baznīcas ticības formulā: "Eksistē tikai viens Dievs [..], Viņš ir Tēvs, Viņš ir Dievs, Viņš ir Radītājs, Viņš ir Autors, Viņš ir Kārtotājs. Viņš visas lietas radījis pats no sevis, tas ir, caur savu Vārdu un savu Gudrību" ^[116], "caur Dēlu un Garu", kuri ir kā "Viņa rokas" ^[117]. Radīšana ir Svētās Trīsvienības kopīgais darbs.

III. "Pasaule ir radīta Dieva godam"

Tā ir pamatpatiesība, ko Svētie Raksti vienībā ar Tradīciju vienmēr ir mācījuši un cildinājuši: "Pasaule ir radīta Dieva godam." ^[118] Sv. Bonaventūra paskaidro, ka Dievs visu radījis, "lai atklātu un dāvātu savu godību, nevis lai to pavairotu". ^[119] Jo Dievam nav cita iemesla radīšanai, kā vien mīlestība un labestība: "Mīlestības atslēga atvērusi Viņa roku, lai visu radītu." ^[120] Vatikāna pirmais koncils to izskaidro šādi:

"Dievs savā labestībā un ar savu visvareno spēku, būdams pilnīgi brīvs savā nodomā, no laika sākuma vienkopus ir radījis no nekā gan viena, gan otra veida radību, - kā garīgo, tā fizisko. Viņš to darījis nevis tādēļ, lai vairotu savu svētlaimi, ne arī lai pilnveidotu sevi, bet lai atklātu savu pilnību ar visu to labumu starpniecību, ar kuriem Viņš apveltī savas radības." ^[121]

Dieva godība izpaužas tieši ar Viņa labestības atklāšanos un tās dāvāšanu. Abu šo iemeslu dēļ jau arī pasaule tikusi radīta. "Viņš ir paredzējis saskaņā ar savas gribas lēmumu mūs pieņemt par bērniem caur Jēzu Kristu, lai tiktu pagodināta Viņa slavas pilnā žēlastība" ( Ef 1, 5-6), jo "Dieva godība atklājas dzīvā cilvēkā, un cilvēka dzīve ir Dieva skatīšana: ja Dieva atklāsme caur radīšanu ir jau piešķīrusi dzīvību visām būtnēm, kas apdzīvo zemi, tad vēl jo vairāk Tēva izpausme caur Dēlu piešķir dzīvību tiem, kas skata Dievu". ^[122] Radības galamērķis ir, lai Dievs, "kas ir visu būtņu Radītājs, visbeidzot kļūst 'visā viss' ( 1 Kor 15, 28), līdz ar to izceļot savu godību un dāvājot mums svētlaimi". ^[123]

IV. Radīšanas noslēpums

Dievs rada ar gudrību un aiz mīlestības

Mēs ticam, ka Dievs radījis pasauli saskaņā ar savu gudrību. ^[124] Pasaule nav radusies kaut kādas nepieciešamības, kāda akla likteņa vai nejaušības rezultātā. Mēs ticam, ka tā cēlusies no Dieva brīvās gribas, kas vēlējies, lai radības piedalītos Viņa esmē, gudrībā un labestībā: "Jo Tu esi radījis visu un Tavas gribas dēļ tas pastāvēja un tika radīts." ( Atkl 4, 11) "Kungs, cik daudz ir Tavu darbu! Tu visu esi darījis ar gudrību." ( Ps 104, 24) "Kungs ir labs pret visiem, žēlsirdība ir visos Viņa darbos." ( Ps 145, 9)

Dievs rada "no nekā"

Mēs ticam, ka Dievam, lai radītu, nevajag ne kaut kā iepriekš eksistējoša, ne arī kādu palīdzību. ^[125] Radīšana nav arī nekāda nepieciešama dievišķās substances izplatīšanās. ^[126] Dievs rada brīvi - "no nekā" ^[127] :

"Kas gan ārkārtējs, ja Dievs būtu izveidojis pasauli no iepriekš eksistējošas matērijas? Mākslinieks - cilvēks veido no tam iedotā materiāla visu, ko grib. Turpretim Dieva varenība izpaužas tieši tad, kad Viņš, "izejot" no nekā, paveic visu, ko vien vēlas." ^[128]

Svētajos Rakstos ticība radīšanai "no nekā" apliecināta kā patiesība, kas pilna apsolījumu un cerības. Tā septiņu dēlu māte iedrošina viņus iet mocekļa nāvē:

"Es nezinu, kā jūs parādījāties manās miesās; ne jau es esmu jūs apveltījusi ar garu un dzīvību, un katram no jums ne jau es veidoju locekļus. Jo pasaules Radītājs, kas izveidoja cilvēku un kas ir visu lietu sākumā, jums atkal ar žēlastību atdos garu un dzīvību, tādēļ ka jūs tagad esat panicinājuši paši sevi Viņa likumu dēļ [..]. Mans bērns, paskaties uz debesīm un zemi un, redzēdams visu, kas ir tajās, saproti, ka Dievs to visu ir radījis no nekā; arī cilvēku cilts tā ir cēlusies." ( 2 Mak 7, 22 - 23. 28)

Tā kā Dievs var radīt no nekā, tad Viņš tāpat var caur Svēto Garu dot dvēseles dzīvību grēciniekiem, radīdams viņos tīru sirdi ^[129], un ar augšāmcelšanos - fizisko dzīvību mirušajiem, jo Viņš "atdzīvina mirušos un izsauc esamībā to, kā nav" ( Rom 4, 17). Un tā kā Dievs ar savu Vārdu ir varējis likt no tumsas atmirdzēt gaismai ^[130], tad Viņš var arī dot ticības gaismu tiem, kam tās nav ^[131].

Pasauli Dievs rada sakārtotu un labu

Ja Dievs rada ar gudrību, tad radībā valda kārtība: "Tu visu esi izkārtojis ar mēru, skaitu un svaru." ( Gudr 11, 20) "Neredzamā Dieva attēl[ā]" ( Kol 1, 15), mūžīgajā Vārdā un caur Viņu radītā cilvēka labad radība ir nodota viņa rīcībā, jo cilvēks kā Dieva attēls ^[132] pats ir aicināts uz personiskām attiecībām ar Dievu. Mūsu saprāts, būdams līdzdalīgs dievišķā Intelekta gaismā, var noprast, ko Dievs mums saka caur radību ^[133], taču ne bez pietiekami lielas piepūles un ar pazemīgu garu, kā arī ar godbijību Radītāja un Viņa darba priekšā ^[134]. Radusies aiz Dieva labestības, radība piedalās šai labestībā ("Un Dievs redzēja to esam labu. [..] Tas bija ļoti labs": Rad 1, 4. 10. 12. 18. 21. 31). Jo radību Dievs gribējis veltīt cilvēkam kā dāvanu, kā mantojumu, kas tam novēlēts un uzticēts. Baznīcai vairākkārt ir nācies aizstāvēt patiesību, ka radība, arī - materiālā pasaule, ir laba. ^[135]

Dievs stāv pāri radībai un ir tai klātesoŠs

Dievs ir bezgalīgi lielāks nekā visi Viņa darbi ^[136] : Viņa "godība uzcelta debesīm pāri" ( Ps 8, 2), "neizdibināms ir Viņa lielums" ( Ps 145, 3). Bet, būdams neierobežots un brīvs un visa pastāvošā Pirmcēlonis, Radītājs ir klātesošs savās radībās: "Mēs Viņā dzīvojam, kustamies un esam." ( Apd 17, 28) Sv. Augustīna vārdiem runājot, Viņš ir "dziļāks par visdziļāko manī, augstāks par visaugstāko manī". ^[137]

Dievs uztur un virza radību

Pēc radīšanas Dievs nepamet savu radību. Viņš ne tikai piešķir tai esmi un eksistenci, bet arī ik mirkli uztur to esamībā, dod tai spēju darboties un virza to uz galamērķi. Atzīt šo pilnīgo atkarību no Radītāja nozīmē iemantot gudrību un brīvību, prieku un uzticību:

"Tu mīli visu, kas pastāv, un neko neienīsti no tā, ko esi radījis, jo, ja Tu kaut ko būtu ienīdis, Tu to nebūtu radījis. Un kā gan kaut kas varētu pastāvēt, ja Tu to negribētu? Vai arī: kas saglabātos, ja Tu to nebūtu aicinājis? Bet Tu visus saudzē, jo viņi ir Tavi, Kungs, kas mīli dvēseles." ( Gudr 11, 24-26)

V. Dievs īsteno savu nodomu: dievišķā apredzība

Radībai piemīt sava labestība un pilnība, tomēr Radītāja rokas nav to pavisam pabeigušas. Tā vēl atrodas ceļā ( "in statu viæ" ) uz galīgo pilnību, kas tai jāsasniedz un kam Dievs to paredzējis. Veidu, kā Dievs vada savu radību uz šo pilnību, saucam par dievišķo apredzību:

"Dievs ar savu apredzību sargā un vada visu, ko Viņš radījis, 'ar savu spēku aptverdams to no viena gala līdz otram un izrīkodams visu ar lēnprātību' ( Gudr 8, 1). Jo 'Viņa acīm viss ir kails un atklāts' ( Ebr 4, 13), pat tas, ko radību brīvā rīcība izraisīs." ^[138]

Svēto Rakstu liecība ir vienbalsīga: dievišķajai apredzībai ir konkrēts un tiešs raksturs, tā rūpējas par visu, sākot ar vissīkākajām lietām un beidzot ar lielākajiem pasaules un vēstures notikumiem. Svētie Raksti ar lielu pārliecību apliecina, ka Dievs valda kā absolūtais Kungs pār notikumiem: "Mūsu Dievs ir debesīs; Viņš dara visu, ko vien vēlas" ( Ps 115, 3); un par Kristu ir sacīts: Viņš, "kas atver, un neviens neaizslēgs, kas aizslēdz, un neviens neatver" ( Atkl 3, 7); "Daudz domu dzimst cilvēka sirdī, bet vienīgi Dieva nodoms īstenosies" ( Sak 19, 21).

Tādējādi redzam, ka Svētais Gars, Svēto Rakstu galvenais Autors, bieži piedēvē Dievam dažāda rakstura rīcību, neminot šīs rīcības sekundāros cēloņus. Tas šeit nav primitīvs "runāšanas veids", bet būtisks paņēmiens, ar kādu tiek atgādināts Dieva primāts un Kunga absolūtā vara pār vēsturi un pasauli ^[139], lai šādi audzinātu cilvēku paļāvībai uz Viņu. Psalmu lūgšanas ir šīs paļāvības lielā skola. ^[140]

Jēzus prasa bērnišķu uzticību debesu Tēva apredzībai, kurš rūpējas par visniecīgākajām savu bērnu vajadzībām: "Neraizējieties, jautādami: 'Ko mēs ēdīsim?' vai 'Ko mēs dzersim?' [..] Jūsu debesu Tēvs zina, ka tas viss jums ir vajadzīgs. Tāpēc meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, bet tas viss jums būs pielikts klāt!" ( Mt 6, 31-33) ^[141]

Apredzība un sekundārie cēloņi

Dievs ir sava nodoma absolūtais Valdnieks. Taču tā īstenošanā Viņš iesaista arī radības. Tas neliecina par nespēju, bet gan ir visvarenā Dieva diženuma un labestības zīme. Jo Dievs piešķir savām radībām ne tikai eksistenci, bet arī cieņu pašām darboties, būt par cēloni un cilmi viena otrai un šādi sadarboties ar Dievu Viņa plāna īstenošanā.

Cilvēkiem Dievs piešķir pat varu brīvi piedalīties Viņa apredzībā, uzticēdams tiem atbildību "pakļaut" zemi un valdīt pār to. ^[142] Šādi Dievs apveltī cilvēkus ar spēju saprātīgi un brīvi rīkoties kā cēloņiem, lai tie papildinātu radīšanas darbu, pilnveidotu radīšanas harmoniju sevis pašu un savu tuvāko labā. Bieži vien neapzināti līdzdarbojoties dievišķajai gribai, cilvēki pēc pašu lēmuma var iekļauties dievišķajā plānā - gan ar savu darbību un lūgšanām, gan arī ar savām ciešanām. ^[143] Tā tie pilnībā kļūst "Dieva palīgi" ( 1 Kor 3, 9) ^[144] un Viņa valstības līdzstrādnieki ^[145].

Dievs darbojas ikvienā savu radību aktivitātē: tā ir patiesība, kas nav šķirama no ticības uz Dievu Radītāju. Viņš ir Pirmcēlonis, kas darbojas sekundārajos cēloņos un ar to starpniecību: "Jo Dievs ir Tas, kas jūsos izsauc vēlēšanos un rīcību pēc savas labpatikas." ( Flp 2,13) ^[146] Šī patiesība ne tikai nemazina radības cieņu, bet gan to vēl palielina. Radība ir cēlusies no nebūtības, pateicoties Dieva spēkam, gudrībai un labestībai, un, ja pārtrūktu radības saikne ar tās Pirmcēloni, tā nevarētu vairs it nekā, jo "radība bez Radītāja izgaist"; ^[147] un vēl neiespējamāk bez Dieva žēlastības tai būtu sasniegt savu galamērķi ^[148].

Dieva apredzība un ļaunums kā klupšanas akmens

Ja Dievs, visvarenais Tēvs, labās un sakārtotās pasaules Radītājs, rūpējas par savām radībām, kāpēc tad pastāv ļaunums? Uz šo tiklab neatliekamo, kā neizbēgamo, tiklab sāpīgo, kā noslēpumaino jautājumu neviena steidzīga atbilde nebūs pietiekama. Atbilde uz šo jautājumu ir visa kristīgā ticība kopumā: radības labums, grēka traģēdija un Dieva pacietīgā mīlestība. Šajā mīlestībā Viņš nāk pretī cilvēkam, noslēdzot ar to vairākas derības; Viņš griežas pie cilvēka ar sava Dēla pestījošo iemiesošanos, nosūtot Svēto Garu, sapulcinot Baznīcu, ar sakramentu spēku un aicinājumu uz svētlaimīgu dzīvi, kuru ar izvēles brīvību apveltītās radības jau laikus tiek mudinātas pieņemt, bet no kuras tās var arī, kāda šausminoša noslēpuma dēļ, jau iepriekš novērsties. Nav neviena kristīgā vēstījuma elementa, kas daļēji neietvertu arī atbildi uz jautājumu par ļaunumu.

Kāpēc Dievs nav radījis tik pilnīgu pasauli, lai nekāds ļaunums tajā nevarētu pastāvēt? Dievs, saskaņā ar savu bezgalīgo varenību, vienmēr varētu radīt kaut ko labāku. ^[149] Taču savā bezgalīgajā gudrībā un labestībā Dievs ir brīvi gribējis radīt tādu pasauli, kas "ir ceļā" uz galīgo pilnību. Dieva plānā šī tapšana ietver sevī to, ka līdz ar dažu būtņu parādīšanos pasaulē, citas izzūd, līdzās vispilnīgākajam pastāv arī mazāk pilnīgais, līdzās uzplaukumam dabā pastāv arī iznīcība. Tik ilgi, kamēr radība nav sasniegusi savu pilnību, līdzās fiziskajam labumam tātad pastāv arī fiziskais ļaunums. ^[150]

Eņģeļiem un cilvēkiem - saprātīgām un brīvām radībām - ir jātiecas uz savu galamērķi, brīvi to izvēloties un mīlestībā dodot tam priekšroku. Tātad viņi var arī novirzīties no pareizā ceļa. Patiešām, viņi ir grēkojuši. Un tā pasaulē ir ienācis morāliskais ļaunums, kas ir neizmērojami smagāks nekā fiziskais. Dievs nekādā ziņā nav morāliskā ļaunuma cēlonis - ne tieši, ne arī netieši. ^[151] Tomēr, respektējot savas radības brīvību, Viņš to pieļauj un noslēpumainā veidā prot panākt no tā labumu:

"Jo visvarenais Dievs, [..] būdams neierobežoti labs, nekad nepieļautu, ka Viņa darbos pastāvētu kāds ļaunums, ja Viņš nebūtu pietiekami spēcīgs un labs, lai panāktu labumu no šī ļaunuma." ^[152]

Tādējādi ar laiku var izrādīties, ka Dievs savā visvarenajā apredzībā prot panākt labumu no Viņa radību izraisītā ļaunuma, pat morāliskā ļaunuma sekām. "'Ne jūs mani šurp esat atsūtījuši,' Jāzeps saka saviem brāļiem, 'bet Dievs; [..] Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis, lai [..] izglābtu daudz ļaužu.'" ( Rad 45, 8; 50, 20) ^[153] No vislielākā morāliskā ļaunuma, kāds jebkad ir ticis izdarīts - Dieva Dēla atraidīšanas un nonāvēšanas visu cilvēku grēku dēļ, - Dievs savā žēlastības pārpilnībā ^[154] panāca vislielāko labumu - Kristus pagodināšanu un mūsu atpestīšanu. Tomēr ļaunums kā tāds tādēļ nekļūst par labo.

"Tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu." ( Rom 8, 28) Svēto liecība arvien apstiprina šo patiesību:

Tā sv. Katrīna no Sjēnas saka tiem, "kas ieļaunojas" un saceļas tā dēļ, kas ar viņiem atgadās: "Visa cēlonis ir mīlestība, viss pakārtots cilvēka pestīšanai un nekādam citam mērķim." ^[155]

Un sv. Tomass Mors neilgi pirms došanās mocekļa nāvē mierina savu meitu: "Nevar notikt nekas tāds, ko Dievs nebūtu gribējis. Viss, ko Viņš vēlas, lai cik slikts tas varētu mums likties, tomēr ir mums vislabākais, kas vien var būt." ^[156]

Un lēdija Džuljena Norviča: "Pateicoties Dieva žēlastībai, uzzināju, ka man vajadzēja stingri turēties pie ticības [..] un nelokāmi ticēt, ka viss tiks vērsts par labu [..] Un tu redzēsi, ka viss tiks vērsts par labu." ("Thou shalt see thyself that all manner of thing shall be well.") ^[157]

Mēs nelokāmi ticam, ka Dievs ir pasaules un vēstures Valdnieks. Bet Viņa apredzības ceļi mums bieži vien ir nezināmi. Tikai tad, kad būsim pie galamērķa, kad būs beigusies mūsu zināšanu ierobežotība, kad redzēsim Dievu "vaigu vaigā" ( 1 Kor 13, 12), mums kļūs pilnīgi izprotami tie ceļi, pa kuriem, pat cauri ļaunuma un grēka traģēdijai, Dievs būs vadījis savu radību līdz galīgā Sabata ^[158] atdusai, kā labad Viņš radījis debesis un zemi.

Kopsavilkums

Ar pasaules un cilvēka radīšanu Dievs devis pirmo un universālo savas visvarenās mīlestības un gudrības apliecinājumu, pirmo vēsti par savu "labvēlīgo nodomu", kura galamērķis ir jaunā radība Kristū.

Kaut arī radīšanas darbs ir īpaši piedēvēts Tēvam, tomēr ticības patiesība ir arī tā, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir vienīgais un nedalāmais radības Pirmcēlonis.

Dievs viens pats ir radījis Visumu brīvi, tieši, bez jebkādas palīdzības.

Nevienai radībai nepiemīt bezgalīgā vara, kas nepieciešama, lai "radītu" šī vārda īstajā nozīmē, tas ir, lai izraisītu un piešķirtu esmi tam, kam tās nav bijis nekādā ziņā (liktu tam izcelties "no nekā", lai uzsāktu eksistenci). ^[159]

Dievs radījis pasauli, lai atklātu un dāvātu savu godību. Lai Viņa radības dalītos ar Dievu Viņa patiesībā, labestībā un skaistumā - lūk, godība, kādai Dievs tās radījis.

Dievs, kas radījis Visumu, uztur tā eksistenci caur Vārdu, savu Dēlu, kas balsta "visu ar savu spēcīgo Vārdu" ( Ebr 1, 3), un caur savu Garu - Radītāju un Dzīvinātāju.

Dievišķā apredzība ir veids, kā Dievs savā gudrībā un mīlestībā vada visas radības uz to galamērķi.

Kristus aicina mūs ar bērnišķu paļāvību uzticēties mūsu debesu Tēva apredzībai ^[160], un apustulis sv. Pēteris atgādina: "Visas savas raizes metiet uz Viņu, jo Viņš par jums rūpējas." ( 1 Pēt 5, 7) ^[161]

Dievišķā apredzība izmanto arī radību aktivitāti. Cilvēkiem Dievs piešķir spēju br